Ar dažādiem kāpieniem augstceltnēs vai tiltu vantīs rīdziniekus vairs nepārsteigt, taču mazpilsētās šādas lietas joprojām ir notikums. Kā Limbažos, kur miermīlīgas sestdienas dienas vidū Lattelecom sakaru tornī uzsvempās kāds indivīds.
Pēc Neatkarīgās rīcībā esošās neoficiālās informācijas, sakaru torņa iekarotājs Limbažos šo varoņdarbu veicis vairākkārt, tikai citās vietās. Pirms pāris dienām viņš esot iekarojis sakaru torni pie bijušās policijas ēkas Jūras ielā, taču šo nodarījumu beidzis, jo izkritusi pēdējā cigarete – dēļ šādas nelaimes nācies kāpt lejā. Savukārt šoreiz gados jaunais vīrietis demonstrējis savas dotības Lattelecom sakaru tornī: nācies saukt glābējus no Valmieras ar garāku ugunsdzēsības automašīnas strēli, taču nu izrādījies, ka klaigām par negribēšanu dzīvot vairs nav nekāda pamata – puisis labprāt piekritis rāpties lejup, tikai atzinis, ka to... nespējot. Nekādu prasību pēc eklēriem vai ko tamlīdzīgu, tikai lejup. Tā nu glābējs viņu arī nodabūjis lejā. Ātrā medicīniskā palīdzība viņu nogādājusi tur, kur viņam būtu arī jāatrodas, tiesa, diez vai viņš tur uzturēsies ilgu laiku. Starp citu, Limbažos šis nav jaunums: interneta vietnē Youtube ir vērojami vairāki klipi no tā sauktā Limbažu opja (vai Daiņa) varoņdarbiem: citkārt tik miermīlīgais vīrs, kurš priecē pilsētniekus ar negantām dejām, šoreiz ap Ziemassvētkiem bija uzrāpies kokā blakus pilsētas galvenajai eglei – tad viņu no tā nācās nodabūt Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta speciālistiem.
No šādiem kāpējiem nav pasargāta neviena pilsēta, neviena kāpšanai daudzmaz iekārojama vieta, jo šiem ļaudīm robežu nav, – tā Neatkarīgajai stāstīja kāda Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra speciāliste, kura gan nevēlējās, lai minētu viņas vārdu. «Šī kāpēju grupa nav izdalāma kaut kā atsevišķi, arī motivācija var būt visdažādākā – sākot ar vēlmi atrasties uzmanības centrā, līdz pat smagiem psihiskiem traucējumiem. Var būt pilnīgi vesels cilvēks, kas ar kāpšanu augstās vietās grib tikai pazīmēties, sak, redz, ko es varu, bet tikpat labi var būt cilvēks, kurš, cīnoties ar saviem murgiem, pat neapzinās, ko viņš tikko izdarījis.» Bet vai šo sērgu var apkarot? «Ir slimības, kuras nav izārstējamas līdz galam, bet tas nenozīmē, ka tās nav ārstējamas,» norādīja speciāliste. «Tos viņu murgus un vīzijas ar dažādām ārstniecības metodēm iespējams nomākt. Tādēļ arī pastāv psihiatrija, kas spēj palīdzēt šādiem cilvēkiem, un viņi spēj pilnvērtīgi iekļauties vidē, un pārējie no malas pat nepamanīs, ka šim konkrētajam cilvēkam ir bijušas problēmas. Taču, ja izceļas slimības saasinājums, pacients nevēršas pie ārstiem un arī tuvinieki to nepamana, tad var gadīties dažādi – sākot no solījumiem nolēkt no Vanšu tilta, līdz pat nēsāšanos apkārt ar samuraja zobenu vai vēl trakāk.» Kāds risinājums? Laikam nekāds...
