Rīgas mērs Nils Ušakovs intervijā Neatkarīgajai teic, ka Rīgai jātop par Eiropas Savienības vārtiem attiecībās ar Austrumiem, ar Krieviju.
– Lasīju, ka īstenai mūsdienu pilsētai jābūt iekļautai globālā kontekstā, politiskajā un ekonomiskajā meinstrīmā. Bez tā ikviena pilsēta ir tikai province. Vai Rīga ir mūsdienu pilsēta?
– Pirmkārt, Rīga veiksmīgi iekļaujas globālajā kontekstā. Rīga ir lielākā pilsēta Baltijas valstīs. Rīga ļoti labi apliecināja sevi kā Eiropas kultūras galvaspilsēta. No vienas puses, mēs parādījām Eiropai Rīgu visaugstākajā līmenī. Un ar to panācām augstāku pilsētas atpazīstamības līmeni. No otras puses, mums izdevās šo statusu kapitalizēt šā vārda vislabākajā nozīmē. Pērn Rīgu apmeklēja divi miljoni tūristu. Tas mūs šajā ziņā padara par vienu no reģiona līderiem. Lai arī mēs sākām reklamēt Rīgu kā tūrisma virzienu tikai 2009. gadā.
Otrkārt, Rīga ir kas vairāk nekā viena no Baltijas valstu galvaspilsētām. Jo mēs esam visai kosmopolītiska pilsēta. Mums te pastāv visdažādāko ieviržu bizness. Ar to ņemas gan zviedri, gan krievi, gan poļi, gan vācieši, gan kaimiņi – igauņi un lietuvieši. Tā ka arī, ja runā par tirgiem, Rīga ir vairāk nekā vienkārši pilsēta. Pateicoties uzturēšanās atļauju programmai, izdevās piesaistīt Rīgai, teiksim, ne mazums ļoti bagātu Krievijas, Kazahstānas un Ukrainas pilsoņu naudas. Ir daudz ļaužu, kuri Rīgā pavada vairāk laika nekā, teiksim, Krievijā. Sākot ar to, ka Rīgas Krievu teātrī regulāri uzstājas Genadijs Hazanovs, un beidzot ar to, ka Rīgā atver savas redakcijas masu informācijas līdzekļi, kuri krievu valodā uzrunā starptautisku auditoriju.
Treškārt, ja uzlūko mūsu ostu, to, no kurienes nāk un uz kurieni no Rīgas dodas kuģi, tad arī atklājas, ka Rīga ir kas vairāk nekā vienkārši pilsēta, kurā mīt 700 000 iedzīvotāju. Rīgas osta savieno bijušās PSRS valstis ar partneriem visā pasaulē.
– Bet vai tieši šābrīža ģeopolitiskā situācija nepadara Rīgu vienkārši par pilsētu ES nomalē?
– Pašreizējā situācijā iespējami divi varianti: vai nu mēs, kā jūs sakāt, esam nomale, vai arī pretēji – esam vārti sakariem ar Austrumiem, Krieviju. Diemžēl pie mums ir diezgan tādu biedru, kuri apzināti vai neapzināti grib padarīt Rīgu par nomaļu kaktu. Taču mums ir potenciāls un esam jau veltījuši lielas pūles tam, lai Rīga būtu vārti. Bet, lai tā būtu, ir jādarbojas nemitīgi. Konkurentu mums šajā ziņā pietiek.
– Daži uzskata, ka Rīga sevi domā esam par vienīgo pilsētu Latvijā. Īsi – kas raksturo Rīgas patību?
– Ir cilvēki, kuri teic, ka Rīga ir vienīgā pilsēta Baltijā. Bet, ja vienā vārdā, tad Rīga ir pacietīgo pilsēta.
– Vai nav pārāk pieticīgi?
– Pirmkārt, gribasspēks un spēja pārciest – tas nav maz. Kas tik te ir noticis! Pilsēta rauta uz visām pusēm visādos veidos. Taču ik reizi Rīga ir atdzimusi un turpinājusi augt. Tomēr tas, ka rīdziniekiem piemīt raksturs, lai pārciestu un turpinātu attīstīties, ir pats galvenais.
Kā redzat, es vārdu «pacietīgs» vairāk izmantoju «pārciest» nozīmē. Bija grūti, atkāvāmies un devāmies tālāk. Klasiskais piemērs – tūrisms. 2009. gadā, pašā krīzes kulminācijā, mēs ieguldījām naudu un rezultātā attīstām šo nozari ļoti veiksmīgi. Mums allaž bijušas sarežģītas attiecības ar Krieviju. Taču mēs sākam veidot attiecības ar KF reģioniem un sasniedzam labus eksporta līmeņus. Tiesa, tagad kārtējo reizi dabūjam pa galvu no ES un Krievijas attiecību krīzes. Mums šī kārtējā liksta jāpārcieš tā, lai, kad šī krīze beigsies, mēs būtu pirmie, kuri atgriezīsies Krievijas tirgū. Jo nāksies konkurēt ar leišiem, igauņiem, somiem un visiem citiem mūsu brāļiem ES.
– Rīga ir galvaspilsēta. Ņemot vērā šo statusu – vai valstī ir efektīva reģionālā, municipālā politika?
– Nē. Tā ir neefektīva. Manuprāt, divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tāpēc, ka pašvaldības nerimti atrodas gaisā parautā stāvoklī. Mēs paši iztiekam no iekasētajiem nodokļiem (iedzīvotāju ienākuma, nekustamā īpašuma nodoklis...). Bet valdība ik gadu maina likmes, valdība, pieņemot budžetu, bīda sadalījumu šurpu turpu. Proti – nav iespējams plānot pašvaldības dzīvi kaut vai, teiksim, uz četriem gadiem.
Otrkārt, esmu absolūti pārliecināts par to, ka patlaban esošais pašvaldību skaits valstī ar diviem miljoniem iedzīvotāju ir neefektīvs. Uzskatu, ka jābūt 20–30 pašvaldībām. Bez otrajiem līmeņiem u.tml. Proti – jāveic konsolidācija. Citādi esam nolemti galēji neveiksmīgai reģionālajai politikai.
– Kā jūs vērtējat Finanšu ministrijas piedāvāto jauno pašvaldību izlīdzināšanas modeli?
– Mēs priecājamies par to, ka Rīgu tas īpaši neskar. Parasti, lai ko ierosinātu FM vai katra cita ministrija, Rīgai kaut kas tiek atņemts. Šoreiz Rīga paliek pie tā, kas ir. Pārdale notiks uz Pierīgas pašvaldību rēķina, kas principā ir taisnīgi.
– Taču šis modelis, manuprāt, vēl vairāk pastarpina valsti no izlīdzināšanas.
– Valsts šo problēmu jau sen ir pārlikusi uz pašvaldību pleciem. Izlīdzināšanas fondā 89% nodrošina pašvaldības. No šiem 89 procentiem 74% dod Rīga. Turklāt konsolidācijas laikos, kad Valda Dombrovska valdība lielījās, cik braši griezts budžets, pirmām kārtām tas tika griezts uz pašvaldību rēķina.
Rīga ir muļķīgā situācijā tāpēc, ka tai nav oficiāla galvaspilsētas statusa. Mums nav svarīgi – vai to nosaka likums par galvaspilsētu vai Rīgai veltīts pants likumā par pašvaldībām. Vai galu galā kaut kāds papildu regulējums, kurš ņemtu vērā, ka tomēr pastāv atšķirības starp Rīgu un pašvaldību, kurā mīt 4000 iedzīvotāju. Patlaban mēs tiesību un pienākumu ziņā esam absolūti vienādi. Izņemot to, ka Rīga ir absolūtais sponsors.
Muļķīgā stāvoklī mēs, pirmkārt, esam tāpēc, ka Rīga faktiski veic daudz vairāk funkciju nekā jebkura cita pašvaldība. Piemēram, ja uzlūkojam Brīvības ielu, tad tā nav tik vien kā iela, kuru izmanto rīdzinieki. Tā ir maģistrāle, kura savieno Vidzemi un Kurzemi. Tilti pār Daugavu. Nav pareizi to visu uzkraut tikai Rīgas nodokļu maksātājiem. Valstij ir jāpiedalās.
Ir tehniskākas lietas. Piemēram, mums ir spēcīga municipālā policija. Varētu runāt par tādu atbildības pārdali starp Valsts policiju un municipālo policiju, kad Valsts policija Rīgā nodarbojas ar noziegumu izmeklēšanu, bet ielas darbs paliek municipalitātes ziņā. Rīgas situācijā tas būtu loģiski, pareizi, un mēs esam gatavi pārņemt profesionālās izglītības iestādes. Tad Rīgā būtu vienota vidējās izglītības sistēma, un mēs labāku rezultātu dēļ varētu precīzāk kombinēt un konsolidēt. Ja tiktu atrisināta līdzfinansējuma problēma, mēs būtu ar mieru uzņemties arī līdzšinējo valsts slimnīcu uzturēšanas funkcijas.
Nacionālais teātris, Nacionālā opera, Nacionālais zooparks un Nacionālais muzejs – šie objekti pieder pilsētai. To darbību iekštelpās nodrošina valsts, bet tos remontē un saved kārtībā pilsēta.
– Valsts kontrole nesen stingri iebilda pret nekontrolējamu uzņēmējdarbību pašvaldībās. Vai Rīga ir apmierināta ar pašu ienākumu vairošanas iespējām?
– Manuprāt, šajā lietā jāmeklē zelta vidusceļš. Mums nevajadzētu ielaisties kādā pastarpinātā uzņēmējdarbībā – atvērt viesnīcas u.tml. Taču, kad ir iespēja izmantot mūsu rīcībā esošos resursus un tehnisko bāzi nolūkā gūt papildu ienākumus, to vajag darīt. Klasisks piemērs – Аqua Riga. Ja mums nebūtu uzņēmuma, kurš ražo dzeramo ūdeni, tad, dabiski, būtu stulbi noņemties ar ūdens pildīšanu pudelēs. Bet, ja mums ir šī tehniskā bāze, kurā mēs turklāt visu laiku ieguldām līdzekļus, kāpēc gan neļaut šim uzņēmumam piepelnīties? Ja mums ir uzņēmums Rīgas meži, kurš pelna, pārdodams izcirsto koksni, kāpēc gan viņi nedrīkstētu atvērt kokzāģētavu, lai šo koksni apstrādātu un pārdotu ar daudz lielāku pievienoto vērtību?
– Vai jums traucē strādāt tas, ka Saeimas kombinācijai esat opozīcijas mērs?
– Protams. Ja vien ir iespēja kaut ko Rīgai neiedot, nogriezt vai atņemt, tā vienmēr tiek izmantota. No malas šāda attieksme var likties sīkumaina, taču šī «sīkumainība» ir ne vienu vien miljonu vērta. Tas nozīmē – mazāk izremontētu skolu, pagalmu... Taču Saeimas vairākums uzskata: ja par viņiem šajā pilsētā nenobalsoja, tad rīdzinieki nav pozitīvas attieksmes vērti.
– Tomēr domes opozīcija nepārstāj apgalvot, ka Rīga novesta līdz bankrotam, Rīgā deficīts, naudu apēd pabalsti un pašreklāma, Rīgas satiksme neprot apieties ar naudu... Īsi – ko vērti šie apgalvojumi?
– Īsa, ar skaitļiem pamatota, atbilde ir ļoti vienkārša. Kad Rīgā 2005. gadā par mēru kļuva Aivars Aksenoks (Jaunais laiks), kopējā parādu un procentu maksājumu summa bija 180 miljoni. Kad 2009. gadā pašvaldību mums nodeva TB/LNNK mērs Jānis Birks, parāds bija 1,059 miljardi eiro. Proti – četros gados viņi bija uzaudzējuši parādu gandrīz par miljardu. Mūsu laikā bijušas krīzes, valdība mainījusi nodokļu likmes, pārdalījusi daļu nodokļu par labu sev... Tomēr mēs esam nomaksājuši daļu parāda. Esam atdevuši 70 miljonus eiro. Esam tikuši zem psiholoģiskās robežas – miljarda. Tagad parāds ir mazāks nekā pirms sešiem gadiem. Lūk, jums atbilde.
– Sevišķi domes opozīcija kritizē pozīciju saistībā ar pilsētas transportu un ielu infrastruktūru. Sak, ar populismu noņematies. Bet pa to laiku centrālās ielas (Čaka, Tērbatas, K. Barona) degradē.
– Jūs pareizi sakāt, ka līdzšinējā minēto ielu status quo saglabāšana ne pie kā laba nenovedīs. Tāpēc mēs šogad sāksim pilnīgu Barona ielas rekonstrukciju. Pilnībā savedīsim kārtībā segumu no Vecrīgas līdz VEF tiltam. Pārliksim bruģi tā, lai gar ietvi tas būtu gluds. Samazināsim pārvietošanās ātrumu līdz 30 km/h. Un tā būs kopīgas lietošanas iela – autotransportam un velosipēdistiem. Tālāk – pēc rekonstrukcijas tiks atvērts futbola stadions. Ceram savest kārtībā 11 skvērus. Gādāsim, lai tur koncentrējas bizness. Redzēsim, kas iznāks. Ja būs labi, tad saskaņā ar šo paraugu lūkosim, ko darīt ar Tērbatas un Čaka ielām. Lai arī Čaka iela – tas ir cits stāsts. Barona iela nav tik liela maģistrāle kā Čaka. Čaka iela – tas ir apburtais loks. Cilvēki maģistrāles malās dzīvot negrib. Bizness neattīstās tāpēc, ka maz cilvēku, nav infrastruktūras, lielu veikalu, biznesa centru. Nekas nav ērts. Tātad neattīstās arī kafejnīcas un restorāni. Neraugoties uz to, ka nomas maksa, salīdzinot ar citiem rajoniem, nav tā pati augstākā. Iela slīd uz leju. Apburtais loks.
– Daži jautājumi par politiku. Jūs esat teicis, ka Latvijas valdība ir vāja un kā tāda visiem izdevīga. Kāpēc?
– Ne visiem. Kā vienmēr – ir grupas, kas būtu ieinteresētas pārmaiņās. Taču ir arī nopietni spēlētāji, kuriem esošā vājā, nekāda valdība ir izdevīga. Jo tādu visvienkāršāk valdīt. Turklāt – bez jelkādas atbildības. Pašreizējais dažādu interesentu salikums liecina, ka plus, mīnus esošās konfigurācijas (ar Straujumas kundzi priekšgalā) iespēja saglabāties ir augsta.
– Vai prezidenta vēlēšanas var gāzt valdību?
– Var. Tāpēc, ka tās tagad ir vienīgā iespēja visu mainīt.
– Kultūras ministre nesen saskuma par to, ka jaunieši masveidā apmeklējuši 9. maija pasākumus. Vai tad nedrīkstēja? Kā jūs vērtējat to, kas notiek ap 9. maiju?
– Domāju – 99% Latvijas iedzīvotāju piekritīs, ka uzvara pār nacismu bija ļoti svarīga. Tad sākas diskusija – 8. vai 9. maijs? Kāds pūlas iztaisīt no divu izvēles datumu pastāvēšanas politisku spēli, pretstatīt tos, meklēt slēptus motīvus. Mana nostāja ir ļoti vienkārša: vēsturiski ir iznācis, ka Rietumeiropa svin uzvaru 8. maijā, bet mana ģimene to vienmēr atzīmējusi 9. maijā. Un desmitiem tūkstošu rīdzinieku ģimeņu to atzīmē devītajā. 8. maijs Latvijā oficiāli izvēlēts par dienu, kad godinām fašisma upuru piemiņu. Es piedalos oficiālajos pasākumos. Bet 9. maijā es piedalos neoficiālajos, taču ļoti masveidīgajos pasākumos pie Uzvarētāju pieminekļa. Savu iespēju robežās palīdzu, lai šie pasākumi notiktu visaugstākajā līmenī.
Un, ja runā par 9. maija svinēšanu Rīgā, tad – atšķirībā no katras citas valsts, vai tā būtu Krievija, Baltkrievija vai Rietumeiropa – šeit visus 9. maija pasākumus organizē sabiedriskās organizācijas. Par ziedojumiem. Cilvēki palīdz savākt naudu, paši organizē, paši svin. Tādēļ tiem desmitiem tūkstošu cilvēku, kuri dodas pie pieminekļa, tie ir īsteni tautas svētki. Tur nav ne valsts, ne ideoloģijas.
Organizatoru nostāja pēdējos gados bijusi: aizvākt no turienes jelkādu politiku. Visus pēdējos gadus tur nav bijis nevienas partijas, neviena partijas logotipa.
Mani priecē, ka tas, kas saistīts ar 9. maiju, ar katru gadu rit arvien mierīgāk un mierīgāk. Pats galvenais – lai sabiedrībā būtu sapratne.
– Vai Latvija attiecībās ar Krieviju īsteno saprātīgu politiku?
– No vienas puses, es nelaižu garām iespēju pakritizēt valdību. Taču šajā gadījumā jāteic, ka Eiropas kontekstā mūsu valdība ieņem salīdzinoši akurātu pozīciju. Lai pārlieku nekaitētu. Tomēr tiek saprasta ekonomisko attiecību nozīmība. No otras puses, pie mums bijis ne mazums gadījumu, kad atsevišķi politiķi atļāvušies tādus gājienus, ka nekādas apdomības, nekāda valdības akurātuma nebūs diezgan.
Nekaitēt – tā nav slikta pieeja. Taču jāsaprot, ka tā ir minimālā programma tiem, kuri nevēlas neko citu. Bet mēs taču tiešām varam būt ES vārti attiecībās ar Krieviju. Mums ir pieredze, sakari, ekspertu iespējas... Mēs pat tad, kad pastāv konflikts, varētu atrasties notikumu smailē. Starp tiem, kuri mēģina šo konfliktu izbeigt. Minimizēt zaudējumus, rast risinājumus. Taču diemžēl neviens uz ko tādu nav spējīgs. Jo allaž ir vienkāršāk baidīties un baidīt vēlētājus.
– Kas būtu saprātīga mediju politika krievvalodīgajiem?
– Latvijas situācijā sabiedriskajai apraidei jābūt arī krievu valodā. Muļķīgi bija 25 gadus ar to nenodarboties, lai nu pēkšņi brīnītos, ka te neskatās LTV7. Visi runā, ka vietējie krievvalodīgie skatās Krievijas kanālus. Taču nevajag aizmirst, ka vietējie krievvalodīgie skatās arī vietējos komerckanālus, kur ziņas par Latviju un ap Latviju krievu valodā ražo vietējie žurnālisti. Pirmais Baltijas kanāls, TV5. LTV7 nespēj uzvarēt konkurencē ar savu vietējo kolēģu komerckanāliem. Ļoti žēl. Turklāt ziņas vēstīja, ka LTV7 slēdz rīta ēteru krievu valodā, jo reitings ir nekāds. Ļoti nepatīkami. Jo tur bija spēcīga komanda un produkts bija labs. Šajā gadījumā LTV7 ir kas līdzīgs dzelzceļa stacijas bufetei, kura uzaicinājusi pavāru Rītiņu. Bet bufeti apmeklē tie paši, kas līdz šim. Proti, no vienas puses, vējā palaista nauda, no otras – žēl cilvēku, kuri centās, strādāja... Ir ļoti grūti piesaistīt jaunus skatītājus kanālam ar nosaukumu LTV7. Tādā veidolā, ar tādu imidžu, ar kādu tas pastāv.
