Vismaz simt no tūkstoša krūts vēža slimnieču gadā būtu nepieciešama ārstēšana ar efektīvu, dārgu medikamentu, bet par valsts naudu to iespējams nodrošināt tikai 25. Līdzīgā situācijā ir arī citi onkoloģijas pacienti, kuriem būtu nepieciešami modernākie ķīmijterapijas preparāti. Onkologi spiesti atzīt: jā, pacientiem jāstāv rindā.
To, kādus medikamentus izmantot ķīmijterapijā onkoloģijas pacientiem, nosaka valsts veidotie kompensējamo medikamentu saraksti – viens slimnīcas stacionāram, otrs dienas stacionāram. Latvijas Onkoloģijas centra virsārste ķīmijterapijā Iveta Kudaba stāsta, ka to pacientu ārstēšanai, kuri uzturas slimnīcas stacionārā, medikamentus iepērk slimnīca, pacientiem, kuri ķīmijterapiju saņem dienas stacionārā, tiek izrakstītas receptes ar atbilstošo medikamentu no kompensējamo medikamentu saraksta. Onkoloģijas pacientiem zālēm ir 100% kompensācija. "Medika-mentu shēma tiek izvēlēta, ņemot vērā iespējamo efektivitāti un toksiskumu," skaidro ārste, "tomēr medikamentu izvēli nosaka arī valsts ekonomiskā situācija." Kā piemēru I. Kudaba min urīnpūšļa vēzi, kura ārstēšanai ir moderni medikamenti, tā sauktā mērķterapija (zāles iedarbojas uz ļaundabīgā audzēja šūnām, nevis uz visu organismu, zāles ir ievērojami mazāk toksiskas), taču dienas stacionārā šādus medikamentus pacients nevar saņemt, jo tie nav iekļauti kompensējamo medikamentu sarakstā. Situācijās, kad ārsti redz – pacientam patiešām vajadzīgs konkrētais medikaments un tas ir iepirkts slimnīcas iepirkumā stacionāra vajadzībām, viņi lūdz pacientu uz ķīmijterapiju palikt stacionārā. "Pacienti ne vienmēr saprot, kāpēc viņiem jāpaliek slimnīcā un būtībā jāmaksā vairāk tieši par uzturēšanos, taču tas ir pacienta interesēs, jo valsts citādi šos medikamentus neapmaksā," atklāj I. Kudaba. Tātad ir pacienti, kuriem šādi var palīdzēt, tomēr daļai onkoloģijas pacientu mūsdienās būtu nepieciešami efektīvi, moderni preparāti, kas ir ļoti dārgi. Nabadzības apstākļos valsts šiem medikamentiem (tā sauktais C saraksts) noteikusi kvotas – pacientu skaitu, kuriem gadā šādus medikamentus var nozīmēt.
Kā piemēru onkologi min krūts vēža pacientes – no tūkstoš krūts vēža slimniecēm gadā modernais medikaments herceptīns būtu nepieciešams 100 pacientēm, bet valsts pilnībā to nodrošina tikai 25 sievietēm. Iemesls ir augstā medikamenta cena – vienai pacientei gadā tas izmaksā 23 000 latu, taču saskaņā ar zinātniskiem pētījumiem šāds medikaments var pasargāt no tā, ka vēzis izveidosies no jauna. Ķīmijterapeite I. Kudaba norāda, ka šādas zāles var izrakstīt tikai pēc ārstu konsilija lēmuma (viens no būtiskiem aspektiem ir veiktie izmeklējumi gēnu līmenī, vai konkrētam pacientam medikaments palīdzēs), kas tiek nosūtīts atbildīgajām valsts iestādēm, kuras atļauj vai neatļauj šādu medikamentu pacientam nodrošināt. "Ja tas ir gada sākumā, pacientes to saņem, ja uz gada beigām – visbiežāk ir atteikums," neslēpj ārste I. Kudaba. Šādi medikamenti ir pieejami arī taisnās zarnas vēža gadījumos, aknu, nieru un citiem audzējiem, taču, ja valsts neapmaksā, reti kurš pacients var atļauties mēnesī par zālēm maksāt 1000 latu. Risinājums turīgākiem pacientiem vai cilvēkiem, kuri atrod labvēli, ir iespēja samaksāt pusi no medikamentu cenas, otru pusi tad sedz valsts, taču arī šādu pacientu nav daudz.
Onkologi norāda arī uz kādu labu ziņu – Latvijas Onkoloģijas centrā uz ķīmijterapiju vairs nav jāgaida rindā, nepieciešamības gadījumā pacientu nodaļā var uzņemt jau nākamajā dienā pēc ārstējošā ārsta norīkojuma. Zināmas neērtības pašlaik pacientiem sagādā reforma – dienas stacionārs pārcelts uz stacionāra telpām, turklāt iekārtots 9. stāvā (Neatkarīgā rakstīja, ka onkoloģijas pacienti bija satraukti, vai tas nenozīmē dienas stacionāra likvidēšanu), tomēr I. Kudaba mierina: tas ir pagaidu risinājums, jo patiešām ķīmterapijai dienas stacionāra pacientiem vajadzētu atrasties 1. vai 2. stāvā un atsevišķi no diennakts stacionāra.
