Ceturtdiena, 28.marts

redeem Ginta, Gunda, Gunta

arrow_right_alt Māja

Indra Burkovska vēlas - sauli, brīvību un mazliet ziedu

© Vakara Ziņas

«Hansam Kristianam Andersenam pieder vārdi, ko ik pa laikam cenšos sev atkārtot: mēs dzīvojam, bet ar to ir par maz. Lai sajustu sevi patiesi laimīgu esam, ir vajadzīgas trīs lietas – saule, brīvība un mazliet ziedu,» tiekoties saka Nacionālā teātra aktrise Indra Burkovska.

– Rīga smaržo pēc liepām un lipīgas saldmes, pēc kā smaržo Kurzeme?

– Pēc vēja, pēc visu pļavas ziedu krāšņās buķetes un pēc kūts. No kūts nāk viss tas, bez kā pasaule būtu tukša un pliekana. Nebūs mēslu, nebūs maizes. Dzirdot solījumu, ka beidzot mūs apciemos saule, gribas ticēt: varbūt beidzot varēs pa īstam izsildīties – tā, līdz kaulam.

– Vasara aktieriem parasti ir gan atvaļinājumu, gan aktīva darba laiks.

– Ar teātri līdz sezonas sākumam ir miers, tātad visi atvaļinājumā, lai atpūstos, smeltos spēkus un ķertu sauli. Ar humora šovu Sievietes, sievietes... gan ik pa laikam iznāks braukšana pa Latviju, tad bez ieskriešanas Rīgā nevarēs.

– Tāda periodiska Rīgā ieskriešana un apkārt skraidīšana atpūtai paredzēto laiku nesarausta, nesadrumstalo?

– Es par to nedomāju – ja vajag, tad vajag –, viss. Aktieri no darba, ja tāds ir, parasti brīvprātīgi neatsakās. Ja katra tikšanās ar skatītājiem sniedz milzīgu enerģijas lādiņu un pozitīvu emociju buķeti, tad vispār nav par ko runāt. Laiks sev arī atliks: gribas man šovasar ar savām divām mazmeitiņām vairāk kopā pabūt un izbaudīt to prieku un īstumu, kādu spēj sniegt tikai mazi bērni. Vakar, piemēram, mēs kopā smilšu kastē spēlējāmies. Vecmāmiņas statuss man ļoti patīk – visus lēmumus pieņem vecāki, visa atbildība, visi «pēdējie vārdi» jau pieder viņiem, man ir tikai viens vienīgs prieks un bauda no katras kopā būšanas. Jā, gribas vairāk padzīvot pa savu Paduri, nu, ceru, ka man tas izdosies, – ielaist rokas zemē, parunāties ar puķēm. Gribas vairāk būt kopā ar mammu, palīdzēt viņai. Gribas vairāk padzīvot pa laukiem, būt tuvāk dabai. Latvijā ir tik daudz brīnišķīgu vietu, kurās vēl nav būts, – gribas kādu līkumu izmest. Nu, ceru, ka arī šis sapnis piepildīsies.

– Par Sievietēm, sievietēm...: teātra apvienība Jaunais teātris pavasarī tautā palaida humora šovu ar visiem pazīstamu, krāšņu aktrišu buķeti: Indra Burkovska, Velta Skurstene, Regīna Devīte, Ilze Pukinska, Inese Ramute, dejotāja Sarmīte Prule.

– Nu, jā, pasaule tiešām sastāv no diezgan smieklīgiem pretstatiem. Ir precētie un neprecētie, ir ļaudis ar matiem un bez tiem, ir tievie un resnie, bagātie un ne visai. Un ir sievietes un ir vīrieši, kas it kā dzīvo vienā pasaulē, bet tomēr ir tik atšķirīgi. Pamēģiniet uzskaitīt visas lomas, kādās sievietei nākas iejusties, piemēram, atnākot mājās no maizes darba: ēst gatavotāja, bērnu audzinātāja, mazgātāja, gludinātāja, apkopēja, sieva, mīļākā... Un ir vīrietis, kas, no darba mājās atnācis, parasti atpūšas, skatoties vienā punktā (televizorā). Tikko visi spēlēja futbolu: televizorā vesels bars veču skraida pakaļ vienai bumbai, bet kas par krāšņu izrādi notiek abpus ekrānam. Kādas emocijas, kāda režija, kāds izpildījums! Tie tur, uz laukuma, ļoti ticami spēlē, pēdējiem spēkiem skriedami pakaļ bumbai, lokās, mokās un šausmīgās sāpēs krīt gar zemi, pretinieka spērienu vai kādu dunku sānos dabūjuši, bet ne mazākas emocijas plēš tie, kas to visu vēro, pie ekrāniem pielipuši. Kāda tur atpūta – ellīgi smags, pārcilvēcīgas pūles prasošs darbs. Ja par šovu kopumā, tad jāsaka, ka tas noteikti nav gabals tikai sievietēm par sievietēm. Patiesībā tas ir signāls viņiem, vīriešiem – ka jāatnāk un jāpaskatās. Mēs, dāmas, runājam par dāmām, taču šovs noteikti iepriecinās un izsmīdinās arī vīriešu kārtas pārstāvjus, jo izolētās pasaulēs jau mēs nedzīvojam. Dzīves sociālie, ekonomiskie, materiālie apstākļi veicina, ka visi staigājam drūmām sejām un drūmām domām, aizmirstam dzīvot un priecāties par dzīvi. Man patīk arī uz visnotaļ nopietnām lietām paskatīties caur humora prizmu, patīk pasmieties par dzīvi, lai kāda tā arī būtu. Patīk, ka cilvēki smejas, un tas bija iemesls, kāpēc piekritu piedalīties šajā humora šovā. Materiāls izrādes tapšanai tālu jāmeklē nebija, to pati dzīve katru mirkli piedāvā. Sulīgus, iedvesmojošus sižetus iz dzīves šova scenāristei Ilzei Trumpei mēs pašas esam piespēlējušas. Arī šova režisors, aktieris un mūsu kompānijas vienīgais vīrietis Mārtiņš Egliens, kas iejūtas konferansjē lomā, ir devis savu artavu kopējās lietas labad. Pēc jau nospēlētajām reizēm šķiet, ka cilvēkiem mūsu komandas kopdarbs patīk.

– Uz Nacionālā teātra pirmo izrādi Latgola. lv, ko 2010. gadā iestudēja Valdis Liepiņš, biļetes allaž bija izpirktas, zāle vienmēr skatītāju pilna. Šogad tautā aizgāja Latgola. lv 2: atkal pilna zāle, atkal smiekli, aplausi un labas omas garantija vismaz triju stundu garumā. Jums šajā izrādē tikusi kolorītā kaimiņienes Mares loma. Kā vienai atraktīvai kurzemniecei veicās ar iemiesošanos latgalietes tēlā?

– Mare man ir dikti mīļa loma. Un latgalietē iemiesoties nebija nekādu problēmu. Gluži tāpat kā kontaktēties ar pašiem latgaliešiem. Radošos komandējumos mēs, teātra ļaudis, vairākas reizes esam braukuši uz Baltinavu, lai smeltos pieredzi un tiktos gan ar pašiem baltinaviešiem, gan ar izrādes autori Danskovīti jeb Anitu Ločmeli. Ja jūs zinātu, kādi brīnišķīgi tur ir cilvēki, cik gudri un piepildīti viņi dzīvo. Man neviens neiestāstīs, ka Latgale ir kaut kāda Eiropas nomale bez nākotnes. Nu nē – Latgale ir pamats cilvēku atvērtībai, sirsnībai, vienkāršībai, strādīgumam, labsirdīgumam, dvēseles gaišumam. Viņi nekurn, nečīkst, nesūdzas, ne ar vienu necīnās, viņi vienkārši ir saskaņā ar sevi un dzīvo. Ik pa laikam aizbraukt uz Baltinavu man jau ir kļuvusi par nepieciešamību. Rīga ir stresa, steigas, paviršu un virspusēju savstarpējo attiecību pārņemta lielpilsēta, kas ilgstošā laika posmā vienkārši iztukšo un notrulina. Te visi lidinās pa kaut kādiem iedomu mākoņiem, vairāk dzīvo svešas dzīves un spēlē svešas lomas, ne vienīgo un īsto savējo.

Latgolu ar prieku spēlējam uz Nacionālā teātra skatuves, ārpus Rīgas esam braukuši uz Līvāniem, Jelgavu un Ventspili, un jāsaka, ka visur esam bijuši gaidīti un neviltotā viesmīlībā uzņemti. Iedomīgie kurzemnieki, tie gan rauca degunu un sacījās nesaprotam latgaļu valodu. Nē, nē, es nedomāju, ka cilvēki, kas dzīvo Kurzemes pusē, ir sliktāki, lepnāki vai citādāki. Atšķiras tikai dvēseles plašums: latgalieši paņem ar savu sirsnību, tiešumu un atvērtību, kurzemnieki, tie vairāk sevī noslēgti, tā uzreiz nevienu klāt nelaiž.

– Rudenī Nacionālais teātris sāks savu 96. sezonu. Cik radoši piepildīta tā solās būt?

– Mani gaida jauns darbs pie diviem jauniem režisoriem. Līdz jaunajam gadam izrāde jānodod skatītāju vērtējumam. Aktieri ir māņticīga tauta, tāpēc pagaidām neko vairāk negribu sacīt, varu izpaust tikai to, ka tas būs Bulgakovs, viens no maniem mīļākajiem krievu rakstniekiem ar interesantu, savdabīgu pasaules redzējumu. Bet nerunāsim vairs par darbu – es šodien par to nedomāju, man ir atvaļinājums!

– Lai notiek, parunāsim par ziediem, kas krāšņo. Sacījāt: kad mācījos dārzkopības kursos.

– To, ka esmu meitene no laukiem, jau visi zina. Jaunībā man patika darbs siena pļavā, nu, bet ravēt gan man šausmīgi nepatika. Ja mamma lika stāties vagas galā, likās – pasaules gals klāt. Tagad? Ielaist pirkstus zemē un sajust to ir bauda, kam grūti atrast salīdzinājumu. Mana mamma joprojām dzīvo Kuldīgā, mums ir sava zemnieku saimniecība, un ziniet, kas ir tas smieklīgākais, ko esmu pati sev atklājusi – ravēt pašai savu dārzu un ravēt mammas dārzu – tās ir divas pilnīgi atšķirīgas sajūtas. Savas kartupeļu vagas un puķu dobes ravēju ar prieku un azartu, mammas – pienākuma mudināta. Kad pēc vidusskolas beigšanas Kuldīgā atnācu uz Rīgu un, konkursu izturējusi, iestājos Ģeogrāfijas fakultātē, Aristoteļa svētkos visiem, citam ar citu iepazīstoties, vajadzēja ko būtisku par sevi pastāstīt. Kad viena meitene pavēstīja, ka viņai patīkot ravēt, man no pārsteiguma elpa aizrāvās – kā var patikt ravēt: ātri jāiet ar viņu iepazīties un aprunāties! Secinājums tikai viens: katram vecumam acīmredzot ir savas prioritātes, savs šifrētais kods, sava vērtību skala. Par ziediem. Līdz ar katru pavasari, kad no zemes izlien pirmais zaļais asniņš, pirmās sniegpulkstenītes, kad sāk ziedēt manas vismīļākās puķes – tulpes un narcises, mana dzīve uzņem citu ātrumu un aiziet citā dimensijā, kur ir gan saule, gan brīvība, gan ziedi.