Čiks ir nu jau cienījama vecuma pundurpapagaiļu vecpuisis – sešus gadus vecs. «Patiesībā viņa saimniece skaitās mana meita Ilze, taču par savu īsteno saimnieci un draudzeni Čiks uzskata mani, man vienīgajai arī dod buču, vienīgajai knābj lūpā (kad prasu buču, bet viņam nav labs prāts)... Mans draugs!» stāsta Ritma Lukjanova. Kad Čiks bijis pavisam jauns, ietrausies Ritmas vīram plaukstā un tur gulējis, bet vēlāk par saimnieci izvēlējies Ritmu.
«Atceros, vēl mācījos skolā, kad ar draudzeni bijām aizbraukuši paciemoties pie maniem radiem uz Ļeņingradu. Viņiem bija papagailītis, nu tik interesants, ka iecerēto triju dienu vietā nodzīvojām tur nedēļu,» atceras Ritma. «Taču, par Čiku runājot... Paši diez vai būtu papagaili gribējuši, bet meitas Ilzes drauga brālim bija papagaiļu pāris, un meitai tika uzdāvināta papagaiļu putnīte. Trīs mēnešus vēlāk mūsu kaķenei izdevās viņu nomedīt. Arī otrajam papagailim pienāca tāds pats gals. Ilgi domājām, vai piekrist paņemt vēl vienu putniņu, bet, re, Čiks, lai gan tāpat lido pa visu māju, no kaķenes nagiem spējis izvairīties. Tiesa, mednieces iekļūšana mājā ir maksimāli ierobežota, gan logus, gan ārdurvis turam ciet. Ar durvīm gan ir sarežģītāk... «Čiks nojauš, kad grasos doties projām, un mēdz uzlidot uz pleca. Tad nu jānes putns atpakaļ uz viņa istabu, bet viņš vēl vairākkārt pēdējā brīdī pamanās uztupties man uz pleca. Tiesa, kad viņu sabaru, vairs man nemēģina sekot. Varētu jau viņu vardarbīgi spundēt būrī, taču putns radīts lidošanai, viņam tas jāļauj, un varbūt tāpēc Čiks mums ir tāds smaidiņš, tāda mājas dzīvībiņa!» teic Ritma.
Ja putnam ļauj brīvi lidināties, jārēķinās, ka viņš arī brīvi... izkārnīsies... «Tā ir,» Ritma piekrīt, «taču ir dažas noteiktas vietas, kur Čiks nokārtojas, jā, reizēm uzķēza uz pleca, bet papagailītis taču nav govs! Jārēķinās, ka būs mazliet biežāk māja jāuzkopj, bet, ja kāds grib ideālu tīrību bez ārpuskārtas darba, tad vispār nevienu mājdzīvnieku nevajag ņemt.»
Lai gan izteiktākas simpātijas vai antipātijas veidojas lielāku papagaiļu starpā, arī izveidot saderīgu mazo pundurīšu pāri nav vienkārši. Lai Čikam nebūtu garlaicīgi, iedomājušies veikalā nopirkt putnu meiteni. Pāris nedēļas šī dāmīte puisim uzmākusies, viņš brēkdams meklējis glābiņu pie saimniekiem, un tā nu līgava atdota citiem cilvēkiem un Čiks turpina baudīt cilvēku sabiedrību. Pļāpāt Čikam patīkot, vasarā pa nakti pat būrītis jāpārklāj ar tumšu drānu, lai pļāpa nesāktu čalot līdz ar pirmajiem saules stariem. Jā, un dažus vārdus arī esot iemācījies... «Atsaucas, kad viņu sauc, saka: «Čika, Čikaļa!» Kad kādam klepus piemeties, viņš apsēžas slimniekam uz pleca un atdarina klepu. Jā, un, kad ieknābis man lūpā, pats pēc tam saka: «Kas šitā kož?!» Vakaros meita Santa viņam mēdz dziedāt «Cimdi, zeķes, zābaciņi», Čiks klausās, actiņas ver ciet, bet, tiklīdz meita pārtrauc dziedāt, tā pieprasa vēl, līdz patiešām aizmieg.»
Lielāko daļu laika Čiks pavada virtuvē, kur skan mūzika. «Arī tad, kad neesam mājās, atstājam skanam radio, lai putniņam jautrāk,» stāsta Ritma. Čikam ir savs būrītis, taču tajā viņš parasti uzturas vien pa nakti. Tiesa, tur viņu gaida vien kaļķa gabaliņš, ūdens un speciālā barība papagaiļiem, bet mazais gardēdis pamanās virtuvē un istabās pamieloties arī cilvēkiem domātajiem labumiem. Speciālā barība viņam īsti negaršojot. Gardumi ir ogas, gurķi, citi dārzeņi, arī vārīti rīsi un liesa vistas gaļa, olas, biezpiens.
To, ka mielošanās cilvēku teritorijā var beigties nelāgi, spārnainis droši vien neapjauš vai vienkārši neņem galvā! Tā nu reiz savā nepacietībā viņš esot pat zupas šķīvī ievēlies, taču ticis cauri ar izbīli. Mazgāties viņam tīkot... tupot bļodā uz nomizota kartupeļa...
Čiks ir dzīvespriecīgs un veselīgs putniņš, taču reizēm mēdzot savārgt ar cilvēku kaitēm. Ritma brīdina: «Gadās, ka skolā, kur strādāju, kāds atnāk, saķēris Rota vīrusu, un tad reizēm šo kaiti pārnesu mājup. Šķiet, ar to aplīp arī Čiks. Vetārste gan teica, ka nekādu pierādījumu tam neesot.».
