Leons Leščinskis jau 25 gadus ir Liepājas teātra aktieris. Dzimis Jūrmalā, Slokā, bet kļuvis piederīgs Liepājai, Kurzemei. Leons ir ne tikai aktieris, bet pēdējos gados arī tulko lugas no angļu un krievu valodas un režisē tās. Par šo aizraušanos Leons saka: «Es tulkoju kā traks, un man trakoti patīk režisēt!» Māksliniekam ir vēl divi interesanti vaļasprieki – adīšana un šaušana ar kaķenēm un loku. Tie, aktiera vārdiem runājot, pasargājot no sajukšanas prātā.
«Studēju Liepājas kursā Konservatorijā. Mani studiju biedri bija Zane Jančevska, Jānis Deinats, Ivars Puga, Uģis Polis, Imants Vekmanis, Diāna Zande, Inga Aizbalte. Ne visi tagad ir aktieri, reti sanāk satikties,» stāstījumu iesāk Leons. «Liepājas teātrī esmu jau 25 gadus. Beidzām Konservatoriju kā Liepājas teātra kurss, trīs gadus bija obligāti jāatstrādā teātrī. Kroders mani uzaicināja uz Kaiju. Tagad saprotu, ka es Krodera vietā tā nekad nebūtu darījis. Toreizējam sev – nemūžam!» kritisks ir Leons un piebilst, ka tagad gan esot vecāks un gudrāks.
«Esmu vecs, nervozs vīrietis,» par sevi saka Leons, kuram ir vīrietim ļoti netipisks vaļasprieks – adīšana. «Uz adatas mani uzsēdināja Mārtiņš Eihe. Bija tāda Mazās zāles izrāde Noslēpumainās variācijas, un tur tā situācija bija tāda – vienā salā dzīvo Nobela prēmijas laureāts rakstnieks, un pie viņa ierodas žurnālists. Eihe, ārkārtīgi radošs cilvēks būdams, izdomāja, ka mums jāsāk darīt kaut ko jau pirms izrādes. Lai tad, kad nāk skatītāji, mēs kaut ko darām. Ēriks Vilsons, ārkārtīgi gudrs cilvēks būdams, piedāvāja, ka viņš varētu taisīt papīra kuģīšus, bet man Eihe teica: nu tad tu adīsi! Man šausmīgi riebjas, ja uz skatuves mēģina kādu darbību tikai imitēt, tad nu es sāku mācīties adīt, un man iepatikās,» par savu hobiju saka aktieris. «Adīšana tiešām nomierina – tā ir taisnība. Man nepatīk adīt citiem, vairāk adu sev. Sievai esmu noadījis džemperus, zeķes, cepurītes. Dombrovskis manis adītā cepurē spēlēja Killleru, Kaspars Gods Ugunī manās zeķēs nospēlēja. Es neadu vajadzības spiests, bet tikai tad, ja man gribas to darīt, tāpēc es nekad nevaru atbildēt, cik ilgā laikā kaut ko uzadīšu. Patiesībā varētu uzadīt arī mēteli, bet vispār man gribas izjust rezultātu pārredzamā nākotnē,» saka aktieris.
Profesija kā profesija
«Laikam manī vairāk ir prāts, nevis emocijas. Tas prāts man reizēm uz skatuves ir traucējis, tāpēc varbūt tā režija sākusies. Man patīk visu sistematizēt,» saka aktieris un ir pateicīgs Liepājas teātra direktoram Herbertam Laukšteinam par uzticību un iespēju veidot izrādes.
«Ja Liepājas teātrim būtu Mazā zāle, tad man gan būtu, ko darīt. Tā teātrim patiešām ir nepieciešama. Šobrīd esam Latvijā vienīgais teātris, kam ir viens spēles laukums,» saka režisors.
Režisēšana gan paņemot ārkārtīgi daudz nervu. «Es nezinu, vai tas ir vecums vai kas, bet ir tāds teiciens – visas olas nevajag turēt vienā grozā. Par citu arī vajag domāt. Bet ne režisoram, ne aktierim būt nav viegli. Es domāju, ka aktieris es esmu labāks nekā režisors.» Leons nosmej, ka neviens par viņa režisēšanu neko sliktu nesakot, varbūt baidoties. «Ar aktiera profesiju ir vieglāk, jo to es saprotu labāk. Ja pēc desmit, 20 gadiem teātrī tu nospēlē kaut ko un pats nesaproti, vai tas ir labi vai slikti, ar tevi nav kaut kas kārtībā. Bet aktiera profesiju nevajag celt debesīs, ne nolaist zemāk, jo tā ir normāla profesija,» saka L. Leščinskis.
Aktieris labprāt stāsta par savu iepriekšējā sezonā iestudēto lugu Pieci vakari. «Tā ir ārkārtīgi laba luga, un Liepājas teātrī ir ārkārtīgi atbilstoša aktrise galvenajai lomai – Inese Kučinska. Luga ir par pieciem vakariem divu mīlošu cilvēku dzīvē. Doma to iestudēt bija jau sen.»
«Es domāju, ka cilvēkiem jebkuros laikos ir vajadzīgs teātris,» pārliecināts ir Leons un priecājas, ka Liepājā pastāv arī Goda teātris, kuru izveidojis viņa kolēģis Kaspars Gods. «Normāls cilvēks gan šinī laikā šinī zemē teātri nedibina. Tas ir bezcerīgi – kamēr pastāvēs tāda valsts attieksme pret kultūru, tikmēr tā arī būs… Taču Goda teātris nenoliedzami ir ieguvis ievērību un ieņem nišu, kas Latvijā ir tukša un sniedz pilnvērtīgu mākslu. Bērni tiek vesti uz teātri no pirmās līdz pat 12. klasei. Un tas ir ļoti pozitīvi.»
Runājot par Liepājas teātra jauno paaudzi, Leons izsakās atzinīgi. «Pat nerunājot par to, ko viņi tur dara, bet ja mēs ieraugām skaistu, talantīgu, trenētu, iespēju robežās arī gudru aktieri, tas patiesībā ir ļoti forši. Esmu ar viņiem strādājis arī Goda teātrī. Viņi tiešām ir ļoti labi sagatavoti, un ir labi, ka viņi mācījās Klaipēdā, prom no visa. Četri gadi ir devuši absolūti pozitīvu rezultātu… Tālākais ir atkarīgs no Dieva – kā sakritīs zvaigznes. Tu vari būt bezgala talantīgs, skaists un vēl nezin kāds, bet palikt ārpus teātra. Tajā pašā laikā cilvēks, kam tomēr viss ir savādāk, pie zināmas apstākļu sakritības paliek uz skatuves.»
«Aktiera profesija ir tāds pats amats kā jebkurš cits. Sētniekam arī jāzina, no kuras vietas ielu slaucīt. Aktiera amatu var iemācīties. Es negribu šeit piesaukt Dieva vārdu, bet talantam ir jābūt. Ir lietas, kuras vai nu ir, vai nav un kuras nekādi nevar iemācīties. Uzskatu, ka aktiera profesija tomēr nav piemērota vīrietim, jo tu esi atkarīgs no pārāk daudzām lietām. Ja cilvēks ir gatavs kaut ko darīt par ubagu maizi, ir jābūt kaut kādam iemeslam,» saka aktieris un turpina: «Bet tas, ko mēs darām, patiesībā ir tik gaistošs. Luga tiek iestudēta, nospēlēta, un tās vairs nav. Dekorācijas tiek sazāģētas, un viss. Bet vienu varu teikt: neviena filma vai televīzijas raidījums nekad nebūs tas pats, kas ir īsta teātra izrāde. Teātris ir tikai šajā brīdī un tagad.»
Leons saka, ka pašam būtu grūti dzīvot bez Liepājas teātra, taču teātris noteikti bez viņa iztiktu. «Bet teātris nav visa mana dzīve. Es pats sev esmu noformulējis, ka nodarbojos ar dārgu hobiju. Ko dara normāls vīrietis ap piecdesmit? Iet medībās, zvejo, brauc ar jahtu, bet es spēlēju teātri. Saskaroties ar citiem cilvēkiem manā vecumā un redzot, kādi ir viņu dzīves kritēriji un ar ko viņi nodarbojas, tu saproti – jā, pilns rubulis tu neesi. Ar aktieriem vispār ir dīvaini – pirms 100 gadiem mūs pat kapos neglabāja. Kaut kas jocīgs ir visā tajā.»
Tulkošana ierauj
«Stāsts par latviešiem kā ārkārtīgi kulturālu tautu, manuprāt, ir leģenda. Lai man piedod mūsu publika, bet kopējais stāvoklis, manuprāt, ir katastrofāls. Es negribu nevienam neko pārmest, bet mēs dzīvojam valstī, kur lielāka tirāža ir «Vakara Ziņām». Esam tur, kur esam. Ir jāiegulda nenormāla nauda izglītībā un kultūrā, jādibina fondi, jāpiešķir stipendijas, jāuztur dzejnieki, jo viņi ir tie, kas uztur valodu.
Summas, kas apgrozās latviešu kultūrā, ir smieklīgas. Tās pat nav smieklīgas, tur pietrūkst epitetu. Tas, ka mēs esam uz katastrofas sliekšņa šajā ziņā, ir viennozīmīgi. Pietiek paklausīties, kā runā skolās – tā vairs nav latviešu valoda, kurā bērni kontaktējas. Par to nav jārunā, bet jākliedz,» Leons ir šerps.
Runājot par tulkošanu, daļēji tā bija spiesta vajadzība. «Man tas nāca pilnīgi nejauši – patiesībā vainīgs ir Mihails Gruzdovs, kurš teica, ka viņam ir padomā luga, kurai nav latviska tulkojuma. Tas bija Marmors, ko viņš pēc tam Dailē iestudēja ar Juri Bartkeviču un Juri Žagaru. Tā tas arī sākās… Man patīk tulkošanas process. Kopumā esmu tulkojis ap desmit lugu no krievu un angļu valodas. Un teikšu, ka no angļu valodas ir vieglāk tulkot. Volodinu bija grūti tulkot, jo viņa valoda ir ārkārtīgi poētiska, jo viņš pats ir labs dzejnieks,» par tulkošanu stāsta Leons un smejas, ka «tulkojot kā traks». «Man tas darbs ārkārtīgi pašam patīk, jo ir nenormāli labi iebraukt lugā. Tajos pašos Piecos vakaros. Tagad tos zinu no galvas.»
Makšķerē un šauj ar kaķeni un loku
Ko Leonam nozīmē māju sajūta? «Visu! Ar prieku eju no rīta uz darbu un vakarā ar tādu pašu prieku rikšoju uz mājām. Pa lielam esmu pašpietiekams cilvēks. Un tāpēc, ka mana profesija ir publiska, brīvajā laikā gribas tā riktīgi prom no visiem. Ja es nevaru atļauties māju kāpās vai meža ielokā, tad tas, ka dzīvoju pilsētas mūros, man ir stipri mazsvarīgi. Es dzīvoju Ezerkrastā un esmu iegādājies laivu – braukšu makšķerēt. Man ļoti patīk veloceliņš, pa kuru braukt uz jūru un teātri. Tiesības gan man nav un nebūs,» strikti nosaka Leons.
Brīvajā laikā viņš šaujot ar kaķeni un loku. «Tā ir tāda prātā jukšanas stadija,» nosmej pats aktieris un skaidro, kā pie šā interesantā hobija nonācis: «Man pirms diviem gadiem iešāvās prātā, ka šaut ar loku ir nenormāli skaisti, rezultātā divu gadu laikā es esmu nonācis pie kaudzes ar kaķenēm un diviem lokiem. Pie mums kaķenes ir mazāk atzītas, bet pasaulē vīrieši krīzes vecumā ar to nodarbojas. Angļi saka: nabadzīgo cilvēku loks, jo tas neprasa absolūti neko. Aizej, nogriez žākli, piesien gumiju, un viss. Pasaulē pastāv čempionāti un līgas. Amerikā tas atļauts arī tāpēc, ka tur atļauts medīt arī trušus un vāveres. Pilnīgi oficiāli,» netipisko vaļasprieku raksturo Leons.
Sarunas noslēgumā Leons saka, ka bez sabiedrības jau arī tomēr nevarot. «Ir nenormāli svarīgi, lai ir cilvēks, uz kuru tu vari paļauties. Mana profesija ir tāda, ka tas ir jādara, savādāk nevar. Mīlestība un draudzība man nozīmē visu. Draudzību vajag kultivēt kā kartupeļus.».
***
Leons Leščinskis
• Dzimis 1964. gada 24. decembrī
• Izglītība:
1986. gads, LVK Teātra nodaļa
• Karjera:
no 1986. gada Liepājas teātra aktieris
• Lomas Liepājas teātrī:
2014. Lengvins, Bruņinieks Raiņa Indulis un Ārija, Volfseims H. Boiceva Lielais Getsbijs
2013. Sīkstulis izrādē Sprīdītis – pēc A. Brigaderes lugas motīviem, Alfredo Amorozo E. De Filipo Filumena Marturano (Tā precas itālieši)
2012. Zusmans V. Korsa Atsaldētais, Ferdinands Grauss E. M. Remarka Trīs draugi
• Precējies, Annas, Marijas un Jāņa tēvs
