"Grāmatu lasīšana, gluži tāpat kā vīna malkošana, ir viena no dzīves baudām, tas ir rituāls," uzskata Neatkarīgās kultūras ziņu redaktors, rakstnieks un viens no televīzijas raidījuma Lielā lasīšana vadītājiem Arno Jundze. Sarunā ar Māju viņš atskatās uz vēl pavisam neseniem nācijas grāmatas meklējumiem un savu gara darbu radīšanas impulsiem.
«Šis, manuprāt, televīzijā bija pirmais mēģinājums runāt par kultūru jaunā griezumā, mēģinot iesaistīt publikas daļu, kas parasti neiesaistās. Un, otrkārt, braukājot pa Latviju un tiekoties ar saviem lasītājiem, esmu sapratis, ka raidījums ir atmodinājis pašu lasīšanas procesu – Latvijā lasītāju ir daudz. Agrāk pastāvēja uzskats, ka lasīt nav stilīgi, bet tagad notiek gluži pretējais – sabiedrība ir sapratusi, ka lasīt ir moderni un tie, kas to dara, ir gudri,» viņš dalās novērojumos.
Aktuālais jautājums pēc raidījuma noslēguma ir – kas notiks tālāk, vai ideju kāds pārtvers un attīstīs? Vairāku grāmatu autors domā, ka latviešiem ir raksturīgi baidīties no jaunā, to apstrīdēt un noliegt, bet vēlāk atzīties, ka tomēr ir labi: «Ja mēs paši to nesabojāsim, tas var attīstīties, lai nebūtu vairs tikai viena medija nopelns, bet visas sabiedrības ieguvums.»
Sadomāta problēma
Esot kāda procesa, notikuma epicentrā, vienmēr griboties, lai ir labāk. Raksturojot Lielās lasīšanas veiksmes un neveiksmes, Arno pauž: «Arī šeit šķiet, ka varēja labāk, bet, tā kā taisījām šādu raidījumu pirmoreiz un nevienam nebija pieredzes, to, ko vajadzēja darīt citādi, sapratām tikai tad, kad viss jau bija sācies.» Viens no galvenajiem raidījuma ieguvumiem, pēc vadītāja domām, esot tas, ka tas atmodinājis sabiedrībā debates par savu mīļāko grāmatu. «20 gadu vecumā noteikti ir viegli pateikt, kas ir tava mīļākā grāmata, bet, kad cilvēkam ir četrdesmit, piecdesmit, astoņdesmit gadu un ar grāmatām ir pagājis viss mūžs, tad to izvērtē citādi,» viņš saka. «Man reiz rakstīja kāda skolotāja, kura atzīstoties stāstīja, ka viņai mīļākās ir Skaidrītes Kaldupes pasakas, kas sarežģītās dzīves situācijās pat izglābušas dzīvību – tas man šķiet nozīmīgi.»
Otrs būtisks ieguvums ir apgāztie stereotipi par to, ka jauni cilvēki nelasa. «Balsojums parādīja, ka balsotāju vidū dominē divdesmit, trīsdesmit un četrdesmitgadnieki. Viņi lasa grāmatas, un, man šķiet, liels nopelns tajā ir Harija Potera lasītāju klubiem un Bērnu žūrijai. Domāju, ka jaunu cilvēku klātesamība ir acīmredzama, un tas, ka viņi nelasa un viņus nekas neinteresē, ir no laika gala sadomāta problēma,» ir pārliecināts Arno.
Balsojuma metafizika
Runājot par raidījuma rezultātu un ceļu uz nācijas grāmatas titulu, Arno nav kategorisks: «Prognozējot rezultātus, visi šausmās brēca, ka tulkotā literatūra tagad iegūs pirmo vietu kā mīļākā grāmata. Mēs runājam par mīļāko, nevis visu laiku nozīmīgāko grāmatu – kāda tā ir, tāda ir. Vēl bija runas, ka latviešu oriģinālliteratūra topos nemaz netiks iekšā. Jā, tulkojumu ir vairāk, bet arī grāmatnīcās latviešu autori vienmēr bijuši tulkojumu ielenkumā. Tagad, kad viss ir beidzies, var droši teikt, ka absolūts topu līderis bija Imanta Ziedoņa Epifānijas, taču beigu balsojumā notika kaut kāda metafizika un iznākums ir šāds – simptomātiski varbūt.» Balsošanas procedūra, kā viņš atzīst, bijusi diezgan sarežģīta, toties godīga, tāpēc iznākumu nevar vērtēt viennozīmīgi.
Arno uzskata, visas TOP 5 grāmatas bija pelnījušas pirmo vietu, lai gan viņš godīgi atzīstas, ka nav Remarka fans. «Piederu pie tiem, kas savulaik izlasīja viņu visu. Man augstskolā bija kāds pasniedzējs, kas smīnēja, ka, izlasot visu, var redzēt, ka autors ir atklājis formulu un raksta pēc tās katru nākamo darbu. Desmitajā romānā tas kļūst garlaicīgi,» viņš smej.
Esam uzpūtīgi
Nosaukt vienu savu mīļāko grāmatu rakstnieks nevar, tāpēc būtu jāveido saraksts ar vairākām grāmatām, kas iedvesmojušas un aizkustinājušas. «Man nav vienas mīļākās grāmatas. Es balsoju par Mihaila Bulgakova Meistaru un Margaritu,» saka Arno.
Taujāts, ko pats meklē grāmatās, viņš apgalvo, ka tas mēdz būt dažādi. «Reizēm, pārnākot mājās pēc garas dienas, nav spēka iedziļināties nopietnā literatūrā, tāpēc ir labi paņemt kārtīgu lubeni vai kādu spriedzes sižeta gabalu. Tu lasi un pēc piecām minūtēm jau visu esi aizmirsis, jo dzīvo līdzi varoņiem. Mēs esam uzpūtīgi un samācīti gribēt tikai nopietno literatūru, ko patiesībā uzturā nemaz nelietojam, nepelnīti atstājot novārtā vieglo literatūru. Grāmatas dāvā iespēju pārcelties citā realitātē. Lai lasītu nopietno literatūru, vajag citu dzīves ritmu, tās nevar – paskriet, palasīt, paskriet, palasīt,» teic Arno, salīdzinot grāmatu lasīšanu ar vīna baudīšanas rituālu. «Tā ir viena no dzīves baudām. Protams, grāmatas arī izglīto, bet dzīve primāri ir jābauda, tikai tad nāk visas pārējās nozīmes.»
Neparastas interpretācijas
Ko Arno vēlas pavēstīt lasītājiem ar saviem tekstiem? Viņš ironizējot nosmej, ka «reizēm autors neko nav gribējis pavēstīt, viņš vienkārši ir uzrakstījis». «Man šķiet, ka tad, kad teksti ir gatavi, iestājas tā labā sajūta, ka tas beidzot izkrīt no galvas un vairs netraucē. Pēc tam tas sāk dzīvot savu dzīvi, un visas interpretācijas, kas ap to kopojas, ir tik neparastas, savādas un dažkārt neadekvātas tam, ko pats esmu iedomājies. Protams, rakstot es gribu, lai pēc tam to kāds arī izlasa, bet tas, ko es tur iekļauju, ir dažāds. Romānā es gribu runāt par lielajiem neatbildētajiem jautājumiem, bet stāstu krājumā gribējās vienkāršus un ātrus stāstus, kas arī tomēr liek par kaut ko aizdomāties,» viņš raksturo radīšanas nodomus.
Jaunākais Arno gara darbs būs veltīts «mazajiem pieaugušajiem», kā viņš pats saka. Grāmatas nosaukums būs Kristofers un ēnu ordenis, un tā dienasgaismu ieraudzīs drīz pēc gadu mijas. «Tā būs par latviešu puiku, kam ir štruntīga dzīve, bet pēkšņi izrādās, ka viņu aicina kļūt par ēnu ordeņa biedru, kas nojauc telpas un laika dimensijas un ļauj vienā mierā teleportēties no Rīgas uz Parīzi vai Meksiku. Uzbūvēju šo grāmatu uz mūsdienu fizikas jaunajiem atklājumiem, saliekot kopā senas leģendas par Rīgu. Tepat slēpjas tik daudz nostāstu un brīnumainu notikumu, kuros slēpjas milzīgs spēks – pie mums ir tādas lietas, ko pat Dens Brauns varētu apskaust,» autors lepojas.
Rod gandarījumu
Runājot par impulsiem, kas prātā rada stāstu aizmetņus, Arno teic: «Vienkārši ir nepieciešamība rakstīt. Man vienmēr ir paticis rakstīt, bet vienmēr to biju darījis sev. Vienā brīdī nāca apjausma – cik ilgi es rakstīšu sev? Vienam ir vēlme būvēt mājas vai restaurēt mašīnas, man – rakstīt.» Kādu laiku nostrādājis Latvijas Zinātņu akadēmijā un uzrakstījis monogrāfiju Somijas literatūra Latvijā, Arno sapratis, ka nodarboties ar zinātni ir pārāk liela greznība un nevienam to nevajag. Pēc tam sācis strādāt presē, un drīz pēc tam iznākušas arī pirmās bērnu grāmatiņas.
Pašlaik Arno mīt lielāka apņēmība rakstīt nekā jebkad, un šai nodarbei tiek atlicināts katrs brīvais mirklis. «Līdz brīdim, kad tas notika tikai pa druskai, to varēja paciest. Tagad ir tas laiks, kad atsakos no visādiem darbiem un nododos tam, kas man ir galvenais. Vislabāk man rakstās naktīs – ideālais režīms ir ap 11 vakarā sākt un pasaimniekot līdz kādiem 4 naktī. Dienā jau nav īpaši laika.» Tuvākos plānus rakstnieks raksturo kā dzelžainus un uzskaita: «Tagad man vajag uzrakstīt mazu kaudzīti grāmatu, viena no tām ir 13 vēsturisku romānu ciklā Mēs – Latvija. XX gadsimts, kur man jāraksta par 90. gadiem. Līdz 2016. gadam gribētu ieraudzīt kādas trīs iznākušas grāmatas. Šobrīd esmu tajā iekšā un rodu gandarījumu.»
Brīvības atgādinājums
Kā trenažieris un prāta veldze vienlaikus Arno ir lauku māja tālu prom no galvaspilsētas, ko viņš rūpīgi, ķieģelīti pa ķieģelītim pats savām rokām atjauno. «Samaisi, uzbetonē, samaisi, uzbetonē – tā tas lēnām iet uz priekšu. Galvenais ir process,» viņš teic un atzīst, ka tādā sviedru darbā dzimstot arī idejas radošiem panākumiem, jo smadzenes ir brīvas.
Patriotisma un veļu laika novembri Arno allaž bijis grūti paciest, tāpēc arī šogad novembra izskaņā viņš devies ceļojumā uz Romu. Par pilsētu viņš stāsta: «Tā ir vieta, kur braukt un braukt – senās enerģijas, pagāniskais spēks un kultūru sajaukums tur ir fantastisks. Es tur jūtos kā mājās. Man Romā jāatrod viena baznīca, kur paslēpta karte, kādam dēku romānam.»
Gremdējoties atmiņās par pirmajiem ceļojumiem uz Itāliju un atminoties sajūsmu par tur apskatāmo, Arno balsī ieskanas aizvainojums par padomju iekārtu: «Varēja turp aizbraukt arī jaunībā, kad esi iemīlējies, bet kaut kāds smirdīgs padomju režīms to nav ļāvis, tas ir apzadzis un melojis, ka ekskursija uz Pleskavu to var aizstāt. 18. novembris ik gadu ir labs atgādinājums, ka mēs esam brīvi, ka varam braukt kur gribam un nav kaut kādi stulbi taloni uz sērkociņiem, cukuru un ziepēm, nav rindas veikalā. Man šķiet, mēs pa šo laiku esam daudz sasnieguši.»
Foto
VIENKĀRŠI UZRAKSTĪJIS. Arno smejoties atzīst, ka autors ar savām grāmatām reizēm «neko nav gribējis pavēstīt, viņš vienkārši ir uzrakstījis», bet, kad teksts ir gatavs, galvā beidzot iestājoties miers
Ielauzums
Mēs esam uzpūtīgi un samācīti gribēt tikai nopietno literatūru
ARNO JUNDZE
• Dzimis 1965. gadā;
• Kultūras žurnālists un rakstnieks;
• Neatkarīgās kultūras nodaļas redaktors;
• Vadījis LTV1 raidījumus 100 g kultūras, Nacionālie dārgumi un Lielā lasīšana
• Apbalvojumi: Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas balva Grāmatizdevēju draugs 2012 un Latviešu valodas aģentūras balva Valodas stāstnieks 2012;
• Radošā biogrāfija:
1992 – Lietišķie kontakti;
2001 – Latviešu literatūras testi;
2002 – Somijas literatūra Latvijā;
2003 – Ķiparu Ļerpatu Šnirks;
2008 – Ķiparu Ļerpatu Čieps;
2012 – Gardo vistiņu nedēļa;
2014 – Putekļi smilšu pulkstenī.
