Liepājas puses Vaiņodes novadā dzīvo darbīga ģimene – Juzupi. Viņi ģimenē ir seši – mamma Iveta, tētis Gunārs, trīs braši dēli Arvis, Mārtiņš, Ričards un Bernes ganu suns Dora. Juzupu dārzs 2010. gadā tika nominēts kā sakoptākais Vaiņodē. Viņi visu dara ar mīlestību, un tad arī izdodas. «Ir liels gandarījums, kad redzi mazu stādu izaugam par daiļu puķi. Tas tāpat, kā skaties uz saviem bērniem un domā – pa kuru laiku puisītis jau vīrietis?» salīdzina dārza saimniece Iveta.
Ģimene 2005. gadā nopirkuši māju Vaiņodē, bet dārzu sākuši veidot vēlāk. «Vispirms izzāģējām vecos zarus ābelēm, sākām veidot vainagus. Puiši taisīja putnu būrīšus, tos iekārām ābelēs, daudz dedzinājām un vācām vecos gružus. Toreiz te bagātīgi ziedēja dzeltenās narcises. No vecā dārza esam atstājuši divas bumbieres, vairākas ābeles – Antonovku, Sīpoliņu, Celmiņu dzelteno –, aronijas un rozi. Gar ielu auga mežrozīšu dzīvžogs, tās izplēsām, nozāģējām vecās plūmes, ķiršus, dažas ābeles, Kaukāza plūmes. Lai varētu ierīkot zālienu, bija jāizrok visas koku saknes. Tā kā radās iespēja iegādāties blakus esošo apbūves gabalu, uz kura atradās vecas ēkas un ļoti aizlaists dārzs, mēs to izmantojām. Augsne te ir mitra – purvs un citviet mālains. Vedām klāt zemi, lai paceltu augsnes virskārtu. Veicām augsnes virskārtas nosusināšanu. Sausās vasarās ūdens ir maz, skats diezgan nepievilcīgs, bet rudeņos un pavasaros ir līdz malām.
Atstājām arī sešus zemos ķiršus, kurus pārstādījām citā vietā. Koki bija palieli, un, lai tie neciestu no pārstādīšanas, centāmies nesabojāt saknes un saglabāt pie saknēm pēc iespējas vairāk augsnes. Ar fiskara palīdzību pārvedām ķiršus uz jauno vietu. Ķiršu ražu varēja novākt jau nākamajā gadā, it kā nebūtu pārstādīti,» dārza tapšanas vēsturi atceras Iveta.
«Pirmajā gadā, lai būtu, no kā sākt veidot dārzu, vācu un vedu mājās visus augus un puķes un stādīju vienā lielā, garā dobē. Ar domu, lai vēlāk būtu materiāls, ko izstādīt dobēs, lai redzētu augu ziedēšanas laikus un krāsas. Lai dobes varētu veidot vēlamos krāsu toņos. Manas mīļākās puķes ir puķuzirnīši. Pirmajos gados tie ziedēja bagātīgi, pārsvarā rozā,» atklāj vaiņodniece.
Bērnības zeme visskaistākā
Saimniece pati nāk no Vidzemes – Gulbenes novada Lizuma – un šodien saka: «Mani ikdienā bieži pavada ilgas pēc savas Vidzemes, skaistākās vietas uz planētas.» Bērnība Ivetai pagājusi laukos – katru nedēļas nogali pavadījusi Druvienā – dzimtas lauku mājās pie vecvecākiem. «Tā bija mana laimīgā Zeme – savs zemeņu kalns, savs dīķis, kur makšķerēt, savs vectēva taisītais grābeklītis, savs siena ārdāmais kociņš, sava slidotava ziemā. Dziedādama skraidīju pa pļavām ar basām kājām. Manai vecmāmiņai vienmēr ap māju ziedēja puķes – rozes, peonijas, dālijas, puķuzirnīši, lauvmutītes, flokši, asteres, gladiolas. Pie upītes bija dobe ar baltajām dzejnieka narcisēm. Tās pasakaini smaržoja. Vecmāmiņa uzskatīja – lai vai kā, bet puķu dārziņam jābūt katrai saimniecei un katrai mazai meitenei jāiemācās apkopt, ravēt puķes,» skaistajās bērnības atmiņās kavējas krāšņā dārza īpašniece. Un piebilst: «Jasmīnu un ceriņu smarža man vienmēr atgādina bērnību, jo Druvienā tie bagātīgi ziedēja gar taciņu, kas ved uz mājām. Tāpēc tos stādu arī savā dārzā, jo siltas atmiņas un to smarža ir kā veldze dvēselei. Jau bērnībā vecāki mums ar māsu iemācīja strādāt, daudz strādāt – dārzniecībā ogas lasījām, vēlāk kolhozā Spars ravējām garās biešu vagas, strādājām pie daiļdārznieces, konfekšu cehā tinām konfektes Gotiņa, putnu fermā pārvešanai cāļus ķērām,» stāsta Iveta.
Zāliens – plašumam
«Lai ko mēs dzīvē darītu, un, lai tas izdotos, tajā jāieliek daļa savas sirds, jābūt iedvesmas avotam. Pati svarīgākā dzīvē ir mīlestība pret visu, arī pret saviem augiem,» pārliecināta ir Iveta. Savukārt vīram Gunāram patīk meistarot no koka. Viņš visus darbus dara pats. Gunāra roku darbs ir saimniecības ēka, guļbūves aka, žogs, stikla veranda un vārtu stabi. Viņš darbus dara rūpīgi un pārdomāti, vīru uzliela skaistā dārza īpašniece.
Iveta savam dārzam iegādājas un stāda tikai tos augus, kuri patīk. Pati plāno, pērk, stāda. Stādus iegādājas Jelgavā – Stādu parādē, Siguldā – Latrozē, Īvē, Zaļeniekos. «Liels paldies vaiņodietei Agritai, kurai pašai iekopts skaists dārzs, par ziemciešu un skujeņu stādiņiem. Viņa ir cilvēks ar dāsnu sirdi. Un labprāt visā dalās ar citiem.
Idejas smeļos žurnālos, savā un citu pieredzē. Ja kaut kas nepatīk, to bez domāšanas pārstādu citā vietā. Augs pats parāda, vai viņam vieta patīk, mums tikai jāmācās to saprast. Kad redzi, ka stādiņš nīkuļo, lapas neveselīgas, nav īstā vieta, jāmeklē cita. Darāmā vēl daudz. Ja ir māja, tad darba pilnas rokas. Nekad nebūs tā, ka viss padarīts,» pārliecināta ir skaistuma mīļotāja.
«Gribējām lielu un plašu zālienu, tas aizņem dārza lielāko daļu. Zāliena ierīkošanā piedalījāmies visi un ar ļoti lielu rūpību. Atvesto zemi sākumā izlīdzināja ar traktoru, bet tad ar ķerru veda un piepildīja ieplakas, lai zāliens būtu līdzens, lai liekais mitrums varētu notecēt uz grāvjiem un zālienā neveidotos ūdens peļķes, būtu viegli pļaut, būtu kā zaļš, mīksts paklājiņš un pašiem patiktu tajā atpūsties. Puiši vairākas reizes pārgrāba ar grābekli un nolasīja akmeņus, saknītes, gružus, stiklus, kuri bija atvestajā melnzemē. Tagad vecākie dēli bieži atceras, cik tas bija apnicīgi un nogurdinoši. Tad, kad zālīte sāka ieaugt, puikām bija nākamais darbiņš – pieneņu, āboliņu un ušņu ravēšana. Lielu zālienu izvēlējos tāpēc, lai būtu plašums, negribēju dārzu pārblīvēt ar augiem,» stāstu turpina Iveta. Zālītes pļāvējs ģimenē ir jaunākais dēls Ričards. «Patīkamas emocijas, kad tikko zālīte nopļauta, ir tāda sakoptības sajūta. To parasti darām sestdienās. Es kaut ko garšīgu izcepu – kūku, ruleti vai kēksiņus, cepam gaļu un dzeram kafiju,» par atpūtu stāsta Iveta.
«Mans dārzs – tās ir manas emocijas. Dārzu veidoju tikai savas ģimenes priekam un nekam vairāk. Man nepatīk publicitāte, to man nevajag. Man svarīgi, lai manējie un mūsu draugi, radi te labi justos. Savu dārzu esmu iekārtojusi tā, lai tas man ir atpūtai, nevis tikai darbam. Esmu daudz kļūdījusies, daudz pārstādījusi. Kaut kas nosalis, piemēram, augststumbra rozes Super Exscelsa un Leonardo da Vinči. Tās mūs priecēja vairākus gadus, līdz vienā oktobrī uznāca – 14 grādu liels sals un nosala.»
Lai pašiem prieks
«Pavasarī, kad zeme mostas, ir visspēcīgākās sajūtas, jo tad arī cilvēkos viss mostas. Tad gan gribu ātrāk rušināties pa zemi. Mums ir Latvijas Lauksaimniecības universitātes izglītība, studēju ekonomistos, vīrs inženieros. Tur saskatījāmies. Dārznieka izglītības man nav. Lasu speciālo literatūru, žurnālus, nekautrējos prasīt padomu citiem, mācos no savas un citu pieredzes. Mana ikdiena ir papīru darbs, dārzā es atpūšos, gūstu pozitīvas emocijas, piepildījumu.»
Vasarās ģimenei ir svarīgi laiku pavadīt pie jūras un aktīvā atpūtā – peldot, braucot ar velosipēdiem, dodoties pie Ivetas mammītes uz Lizumu. Taču gribētos reiz redzēt Siguldas, Smiltenes un citu Vidzemes pilsētu dārzus, arī skaistos Nīcas dārzus.
Dārzs ir Ivetas vaļasprieks. Dārzā aug ziemcietes – dienziedes, saulesactiņas, hostas, rodžersijas, Ārendsa astilbes, vīgriezes, raspodiņi, miķelīši, vairoga astilbveide, vērmeles, lauztā sirds. «No ziemcietēm manas mīļākās ir eiforbijas, tās pašas veido skaistu formu, zālītē labi skatās saulainās krāsas dēļ. Man patīk sarkanās kannas – liels augums, skaistas lapas un labi kontrastē ar dienziedēm. No sīpolpuķēm man ir tulpes, narcises, krokusi, cīrulīši. Vasaras puķes – ledenītes, balzamīnes, pelargonijas, petūnijas, samtenes, vasaras dālijas, begonijas. Sarkanās un oranžās pelargonijas stādu pie skujeņiem košumam un kontrastam. Graudzāles – Ķīnas miskantes, grīšļi, auzenes,» uzskaita saimniece. «Ir gadījies, kad nopērku un nēsājos ar stādiem pa dārzu – te nebūs labi, te arī nebūs labi. Savus augus rūpīgi apčubinu, tad tie pateicībā skaisti zied.
Skujeņus stādu maz, jo man tie ne visai patīk, bet bez tiem nevar, jo tad ziemā dārzs izskatīsies nabadzīgs un kails. Tie skujeņi, kas iestādīti, tiek regulāri apgriezti, tiem samazinu augumu un veidoju vēlamo formu. Lielu ļaunumu skujeņiem nodara pavasara saule, nenosargāju, un tie apdeg. Man patīk, ja dārzā kādam skaistākam augam citā dobē ir dubultnieks, it kā viņi sasaucas, ir pārītis. Ziemās skujenītis ir skaists dārzā, kad sarma tajā vizuļo, it kā sabērti kristāliņi,» emocionāla ir māju īpašniece.
Pat raksta sacerējumu
Ivetai gribētos izveidot vēl vienu dobi mājas priekšā, jo augi pa šiem gadiem saauguši, tos vajadzēs dalīt un izstādīt jaunā vietā. «Veidošanas process man patīk vislabāk, tas radošais, jo nezini, kas sanāks, kā augi cits ar citu draudzēsies, kā izskatīsies. Tas viss pēc tam. Stādu tikai pēc izjūtas un krāsām, augumus vēl skatos, bet tos vienmēr var koriģēt,» saka Iveta un turpina, «Dora ir mūsu mīļā sunīte, ģimenes mīlule, viņa neiet ārā no sētas, ja nav aplikta kakla siksniņa. Dobēs nekāpj un nerakņājas. Lūk, atgadījums ar ūdensrozēm. Pirmajām nebija lemts uzziedēt dīķītī. Ūdensrozes iestādīju podos un tos ievietoju dīķī. Otrā rītā tukši podiņi nolikti pie mājas durvīm, ūdensrozes sadalītas, izmētātas pie dīķa. Dora bija pastrādājusi, podiem dīķī nav jābūt.»
Interesanto mājas žogu saimniece izdomājusi pati. Daudzi to saucot par zirgu aploku. «Tā kā teritorija ir pietiekami liela un mežs tuvu, tad gribējām, lai žogs iederētos kopējā ainavā, un tādēļ izdomājām pēc iespējas vienkāršāku un dabiskāku. Izmantojām mizotus egļu stabus, mizotu papīrmalku, kuru pārzāģējām uz pusēm, lai nebūtu tik masīvs. Nokrāsojām ar pinoteksu,» atklāj saimniece.
Arī vārtu stabi mājai ir interesanti. Šo ideju noskatījuši Smiltenē, kad ciemojušies pie Ivetas māsas. Tur gan stabi nebija no jūras akmeņiem. Ģimene septiņus gadus vāca pie jūras akmeņus. Pie dīķa aug vītoliņš, un tam Iveta veidojusi lietussarga formu. «Pavasarī pūpoliņi dzelteni kā cālīši, vasarā – zaļš lapojums,» priecājas Iveta. Dārzs ir mīļš visai ģimenei, un Ivetas un Gunāra vidējais dēls Mārtiņš pat rakstījis skolā sacerējumu par savu dārzu. Citāts no sacerējuma: «Dārzā ir ļoti daudz jāstrādā. Es parasti lasu ābolus, bumbierus. Par laimi, man nav jāravē mammas puķes, jo to ir ļoti daudz, puķes mamma ravē pati. Man arī ir jāpārved zeme no siltumnīcas un jāved cita. Kad mamma grib aplaistīt puķes, es sanesu no mazā dīķa ūdeni. Man citreiz ir jāvāc no kokiem nokritušās lapas. Kad mēs nopirkām māju, dārzs bija ļoti aizaudzis. Es savā dārzā parasti spēlēju ar Arvi bumbu. Pa ziemu taisu sniega mājas. Dārzā mamma iestādījusi ļoti daudz puķu, kuras mēs ar Arvi, spēlējot bumbu, izmīdām. Dārzā ir arī siltumnīca, kurā aug tomāti, kāposti un dilles. Kā jau citos dārzos, šeit ir arī kurmji. Dažreiz dārzā nāk kaķi un suņi. Pa vasaru ir ļoti garšīgi bumbieri.»
Ģimenei ir savs sakņu dārzs, kurā izaug dārzeņi, pupas, zirņi, zemenes, upenes, aronijas, vīnogas. Pirmos gadus audzēja arī kartupeļus. Dārzā iestādītas vairākas puspundurābelītes, saldie ķirši. Vēl jāiestāda krūmmellenes, tām te patikšot, jo skāba augsne.
«Esmu bijusi vairākās Eiropas pilsētās – Prāgā, Parīzē, Freiburgā, Brēmenē, Londonā –, bet nekur nav tik skaisti kā mūsu mazajā Latvijā. Tikai skumji, ka liela plaisa starp cilvēkiem – ir tādi, kuri nevar izdzīvot līdz algai, un ir tādi, kuri nezina, kā šķiesties ar naudu. Skumji, ka inteliģence aizbrauc, skumji, ka lauki paliek tukši,» stāsta Iveta.
