«Esmu latviete, rakstu latviski un par latviešiem un lepojos ar to. Mūsu vēsture ir tik bagāta, ka nav jēgas meklēt citus iedvesmas avotus,» saka rakstniece Inguna Bauere, kuras darbu tematika galvenokārt saistīta ar mūsu vēsturi un Latvijas notikumiem. Pašlaik grāmatu autore raksta apjomīgu vēsturisku romānu par 19. gadsimta Jaunpiebalgu, kura pirmās daļas Mācītājs un viņa dēls atvēršana notika Latvijas Grāmatu izstādes 2015 laikā Ķīpsalā.
– Esat sākusi rakstīt pēc 40 gadu vecuma. Kas iedvesmoja uzrakstīt pirmo grāmatu? Vai nav žēl, ka nesākāt to darīt agrāk?
– Pirms pāris gadiem piedalījos Prozas lasījumos. Gados jaunu autoru bija ļoti daudz, un lielākā daļa no viņiem raka fantastikas vai fantāzijas lauciņu. Kāpēc? Domāju, ka viens no iemesliem meklējams tieši autoru jaunībā, dzīves pieredzes trūkumā. Jo retais spēj rakstīt par lietām, ko pats nav piedzīvojis. Viss notiek tā, kā tam jānotiek. Jaunībā pabeidzu Lauksaimniecības akadēmijas Celtniecības fakultāti, un man pat sapņos nerādījās, ka reiz rakstīšu grāmatas. Turklāt kādas! Vēsturiskus romānus. Ha! Taču tā ir noticis. Tieši iedziļināšanās Latvijas kultūrvēstures norisēs, par kurām man, padomju laiku bērnam, ilgi nebija ne jausmas, pamudināja uzrakstīt pirmo darbu, kuru iesniedzu izdevniecības Annele vēsturisko romānu konkursam. Toreiz jutos kā milzīgs balons, kurš pārsprāgs, ja nenolaidīs gaisu, proti, neuzrakstīs grāmatu. Un te nu esmu. Nav iemesla jebko nožēlot, jo arī mana iepriekšējā dzīve bez rakstīšanas bija lieliska.
– Kādā rakstniecības ceļa posmā šobrīd esat? Vai esat apmierināta ar uzrakstīto?
– Esmu tikko ieskrējusies. Rakstu vienu romānu, bet jau domāju par nākamo, pamazām krāju materiālus, apdomāju sižeta līnijas. Ideju ir pilna galva, aprakstāmie personāži gaida rindā. Tik daudz jāpaspēj!
– Vai rakstniecība šobrīd ir jūsu vienīgā nodarbošanās?
– Nu jau pāris gadus rakstniecība IR mana vienīgā nodarbošanās. Kad skolotājas algas līmenis bīstami pietuvojās apjomam, ko saņēma simtlatnieki, aizgāju no Ērgļu arodvidusskolas, kur desmit gadu puišiem mācīju koka ēku būvniecību. Man patika skolotājas darbs, tāpēc neteikšu, ka tas bija viegls lēmums. Tu, cilvēks, esi piecus gadus mācījies augstskolā, pēc tam ieguvis maģistra grādu pedagoģijā, nostrādājis šajā profesijā divus gadu desmitus un nevari nopirkt datoru, lai spētu sekot līdzi jaunumiem savā nozarē... «Pietiek lauzt mašīnu, bojāt nervus un kavēt laiku,» vīrs pateica, un es izšķīros par labu dzīvei mājās, kaut tobrīd tas likās briesmīgi – kā tad bez darba?! Domāju – kā iztikšu bez sabiedrības, jo jutos kā «bara cilvēks». Izrādās – man patīk darboties vienatnē! Tiesa, vienu dienu nedēļā tomēr arī tagad pavadu skolā. Vecpiebalgas vidusskolā pasniedzu rasēšanu un uzraugu skolas muzeju. Kad tā diena ir garām, uzelpoju. Tik ātri var pierast pie brīvības, kad pats esi sava laika un darbu pavēlnieks.
– Daudziem šķiet, ka rakstniecība nav darbs, bet hobijs vai tamlīdzīgi. Kā domājat jūs?
– Pareizi viņiem šķiet. Rakstīšana ir viens vienīgs prieks! Nezinu labāku laika pavadīšanas veidu. Vakarā, kad nodzēšu datora ekrānu, jau sapņoju par rītu, kad atkal tikšu pie rakstīšanas.
– Cik stundas dienā veltāt rakstīšanai?
– Stundas neskaitu, bet daudz.
– Kas dod stimulu rakstīt un ticēt, ka tas jums ir pa spēkam?
– Daru darbu, kas sagādā prieku. Daru no sirds. Šķiet, man izdodas uztaustīt to sirsnīgo stīgu savos romānos. Par latviskumu, patriotismu un labo valodu saņemu visvairāk komplimentu. Tiekoties ar lasītājiem, pārliecinos, ka esmu uz pareizā ceļa. Šaubas, protams, ir nemitīgi klātesošas. «Augsto plauktu» kritiķi uz manu pusi neskatās, un labi vien ir, jo kā rakstniece – amatiere noteikti tiktu izkritizēta no biksēm un to smagi pārdzīvotu. Jo pēc horoskopa esmu Lauva, tāpēc labprātāk pamācu citus, nevis uzklausu kāda pamācības – ne velti izvēlējos skolotājas arodu, kaut varēju strādāt par būvinženieri un dzīvot zaļi, ja ne lillā.
– Vai piekrītat teicienam, ka īsts talants (to mēs varam attiecināt arī uz rakstniecību!) savu ceļu atradīs?
– Katram cilvēkam ir savs talants. Jautājums – cik daudzi no mums sevī uzmanīgi ieklausās, savu talantu atklāj un tam ļaujas? Es, piemēram, apbrīnoju pārdevējas, kuras spēj laipni apkalpot visus tos daudzos pircējus, kuri apgrozās tirgū. Nemūžam to nevarētu, jo eksplodētu pie trešās tantiņas, kura spaidītu pa rokām tomātus un apšaubītu to izcelsmi vai desmit reižu mainītu lēmumu, ko šodien pirkt – svaigu vai skābu gurķīti. Bet cilvēkam ir tirgotāja talants, un viņam šī nodarbošanās sagādā prieku! Ne tikai viņam. Arī pircējiem prieks. Viena nama sētniece ne tikai perfekti notīra ielu, bet arī dēsta puķes pagalmā un, logus pucējot, dzied, kamēr cita velkas uz darbu kā uz katorgu... Tādu piemēru netrūkst. Nedod, Dievs, visu mūžu strādāt darbu, kurš tev riebjas, kuru dari tikai naudas dēļ! Dzīve ir dzīve. Gadās, ka talants savu ceļu neatrod. Tas ir ļoti bēdīgs gadījums.
– Cik ilgi pēc grāmatas uzrakstīšanas ar varoņiem vēl esat cieši kopā? Kādas pašai ir attiecības ar viņiem?
– Savādi, bet ļoti ātri atbrīvojos no savu grāmatu varoņiem. Aizmirstu dzīves datus, kurus, romānu rakstot, zināju no galvas, aizmirstu notikumus, kuros viņi bijuši iesaistīti. Nekad neesmu pārlasījusi savus darbus pēc tam, kad tie iznākuši grāmatās.
– Kura no uzrakstīto grāmatu klāsta ir tuvāka vai vislabāk raksturo jūs pašu?
– Vistuvākais ir tas darbs, kuru patlaban rakstu. Mani pašu raksturo ikviena mana grāmata. Reizēm pat mazliet bailes, ka rakstu tik atklāti. Katrā darbā esmu es pati. Par aktieriem saka, ka neprofesionāļiem grūti iziet no lomas. Esmu rakstniece – neprofesionāle, un man grūti neiepīt savos tēlos personīgās izjūtas.
– Vai ceļš, kad rodas ideja, domas par grāmatas tapšanu, līdz tās iznākšanai ir garš?
– Kā to ņem. Vai gads, divi gadi, trīs gadi ir ilgs laiks? Salīdzinot ar cilvēka mūža garumu, it kā nē, bet, kad jau esi otrā pusē...
– Vai jums, rakstniecei, ir intuitīvi zināms, kā panākt, lai lasītājs nespētu atrauties no grāmatas lappusēm un lasot zustu laika izjūta? Rakstniekam laikam tā ir lielākā atzinība, ja tā notiek.
– Par to nedomāju. Gaumes ir tik dažādas! Necenšos kādam izdabāt. Rakstu to, kas interesē pašu un patīk pašai, un, izrādās – arī ļoti daudziem citiem. Par to, protams, liels prieks. Nezinu, vai varētu uzrakstīt pasūtījuma darbu, ja tā sižets mani personīgi neinteresētu. Stipri šaubos. Vai arī – pasūtītājam tas maksātu ļoti dārgi.
– Kā pie jums atnāk grāmatu varoņi?
– Rakstīšanas procesā notiek pilnīgi viss! Daži varoņi atnāk, citi aiziet, kāds grib nomirt, kāds cits dzīvot un mīlēt. Protams, tas ir joks, bet, ja nopietni, tad tiešām – varoņi bieži paši izvēlas, kādiem viņiem būt. Es tikai ļaujos. Nav jēgas pretoties, jo tad teksts būs samocīts un neīsts.
– Vai nav nedaudz skumji, ka jaunā paaudze (un ne tikai tā!) šodien nav ciešos draugos ar labu grāmatu, tās maz pērk, jo intereses un darbošanās vairāk notiek interneta vidē un ir saistītas ar citām lietām?
– No tā, ka gremzīšos, nekas nemainīsies. Protams, dažreiz ir bēdīgi. Nesen noskatījos ārzemju filmu par rakstnieku, kurš uzrakstījis vienu romānu un nekādi netiek galā ar nākamo, jo aptrūcies iedvesmas. Ar to vienu romānu viņš bija nodrošinājis sevi un ģimeni uz ilgiem gadiem! Bet – kā nu ir, tā ir. Neviens nespiež rakstīt, ja varu strādāt skolā, vai ne? Mūsu valstī miljonus pelna tikai... labi, neizteikšos. Un tas, ka grāmatas nelasa, īsti tomēr nav tiesa. Mazāk kā manā jaunībā – jā. Toties es toreiz i nenojautu, kādas iespējas paver internets! Katram savs. Cilvēks nevar saķert visu. Jāizvēlas un jāizvērtē prioritātes. Es savas esmu atradusi un novēlu katram atrast savējās.
– Kas ir autoritāte rakstniecībā?
– Necenšos nevienam līdzināties. Rakstu tā, kā tikai es to daru, un vairs nedomāju, ka kāds var novērtēt – nepareizi. Visa tā kritiķu būšana ir tik subjektīva! Man svarīgi, lai manas grāmatas lasītu. Autoritātes ir rakstnieki, kuri mācējuši piesaistīt lasītāju uzmanību. Kāda jēga sacerēt kaut ko pašam priekš sevis vai sava mazā pielūdzēju pulciņa? Nepārspēts latviešu rakstniecības šedevrs ir Kaudzīšu Mērnieku laiki.
– Vai spētu rakstniecību kaut kam ziedot, un kā dēļ būtu vērts kaut ko mainīt?
– Domāju, ka nav nekā tāda, ko cilvēks, ļoti gribot, nevarētu mainīt. Ziedot rakstniecību? Nevaru iedomāties, kā dēļ būtu vērts to darīt.
– Par ko būs nākamā grāmata?
– Jau zinu nosaukumu: Hernhūtiešu meitas. Tā būs otrā daļa apjomīgam vēsturiskam romānam par 19. gadsimta Jaunpiebalgu. Slavenā mākslinieka Kārļa Miesnieka māte un vecāmāte, komponista Emīla Dārziņa māte – patlaban rakstot izdzīvoju viņu likteņus.
– Kāds, pēc pašas domām, ir jūsu darbu lasītājs?
– Savu lasītāju redzu tikšanās reizēs Latvijas bibliotēkās un kultūras namos, kur notikušas neskaitāmas tikšanās. Pārsvarā tās ir sievietes, vairums cienījamos gados, runā latviski, nav bagātas, ir optimistiski noskaņotas un ļoti labvēlīgas. Bieži redzu arī jauniešus, bet domāju, ka viņi nāk, skolotāju iedvesmoti. Daudzas meitenes ļoti uzmanīgi klausās. Man šķiet, ka viņas pašas kaut ko raksta, tikai kautrējas atzīties, arī puiši. Man patīk runāt ar jauniešiem, ja redzu mundras, dzīvīgas acis. Mums ir tik daudz brīnišķīgu jauniešu! Tie, kuri dejo, dzied, sporto, jā, un arī lasa! Uz lietām vienmēr var paskatīties no divām pusēm. Cenšos saskatīt labo. Tā ir balta patiesība, ka labais pievelk labo, prieks vairo prieku. Kad tu smaidi, cilvēks pasmaida pretī. Mans lasītājs ir priecīgs. Vismaz es tā ceru.
– Ar ko vēl saistītas intereses bez rakstniecības?
– Ar ģimeni. Ar vīru esam kopā vairāk nekā 30 gadu, dēls un meita pieauguši. Mums ir suns un kaķis, neliela saimniecība, kura jāapkopj, māja jākurina, malka jāgādā. Vasarā sēņojam, ziemā tīrām sniegu. Kad tā padomā – nožēlojami neskanīgas intereses, vai ne? Agrāk adīju, tamborēju, daudz lasīju. Tagad urbjos vēstures grāmatās, meklēju un kārtoju materiālus jauniem darbiem un, protams, rakstu. Kāpēc liekuļot? Man patīk tas, ko daru, un citas aizraušanās nevajag.
Inguna Bauere nozīmīgākās grāmatas:
• Lizete, dzejniekam lemtā. Biogrāfisks romāns par Kārļa Skalbes ģimeni. Lauku Avīze, Rīga, 2009.
• Skolas Līze. Romāns. Zvaigzne ABC, Rīga, 2011.
• Ede, Pumpura sieva. Vēsturiski biogrāfisks romāns. Zvaigzne ABC, Rīga, 2012.
• Līdz septītajai paaudzei. Romāns. Zvaigzne ABC, Rīga, 2013.
• Marta, mana Andromeda. Biogrāfisks romāns par Martu Celmiņu (dz. Gailīti). Jumava, Rīga, 2013.
• Piedod, Karolīne! Vēsturisks romāns par Kronvaldu Ati. Zvaigzne ABC, Rīga, 2013.
• Ne zelts, bet putekļi. Vēsturisks romāns. I daļa Mācītājs un viņa dēls. Zvaigzne ABC, Rīga, 2015.
