Bez olām praktiski nevar iztikt nevienā virtuvē. Kā zināms, tās ir vairāku patstāvīgu ēdienu – omletes, kulteņa un suflē – galvenā sastāvdaļa. Olām piemīt daudzas ēdienu gatavošanā nepieciešamas funkcijas – padara to čaganāku, palielina saistspēju, dzidrina un šķidrina. Lieldienās olām ir īpašs statuss – tās tiek krāsotas un galdā celtas goda vietā.
UZTURVĒRTĪBA (100 g)
kilokalorijas 157
olbaltumvielas 12,7 g
tauki 11,5 g
ogļhidrāti 0,7 g
holesterīns 424 mg
nātrijs 124 mg
Olas sastāvā ir arī:
lecitīns – 1,1 g
luteīns un zeaksantīns – 166 mg
Olu ārstnieciskās īpašības
Sastāvā esošās vērtīgās vielas aizkavē kataraktas veidošanos, aizsargā acs nervu, neitralizē apkārtējās vides nelabvēlīgo iedarbību, veicina asinsradi. Olas spēcina kaulus un asinsvadus, stimulē imūnsistēmas darbību. Paaugstina darbaspējas. Olas ir vienīgais produkts, kas organismā asimilējas par 97–98 procentiem, praktiski neatstājot šlakvielas zarnās.
Olu CV
* Olas satur daudz A vitamīna, kas nepieciešams veselīgiem matiem un ādai, kā arī B1, B2 un E vitamīnu. Satur daudz kālija, kalcija un fosfora – trīs pamatelementus, bez kuriem organisma funkcijas nav iespējamas.
* Olas dzeltenumā ir liels daudzums cilvēkam nepieciešamu uzturvielu. Dzeltenums satur olbaltumvielas un taukus, kas viegli asimilējas organismā. Dzeltenums satur lecitīnu – vielu, kas ietekmē tauku apmaiņu organismā, kā arī baro nervu šūnas ar visu nepieciešamo.
* Olas baltumā ir mazāk olbaltumvielu nekā dzeltenumā: 100 g dzeltenuma ir 16 g proteīnu, bet 100 g olas baltuma – 11 g proteīnu. Vistas olas baltumam ir augstākā bioloģiskā vērtība no visiem dzīvnieku valsts proteīniem.
* Olas ar baltu un brūnu čaumalu ir bioloģiski vienlīdz vērtīgas.
* Jo vēsāks ir olas baltums un telpa, kur tas tiek kults, jo stingrāks un apjomīgāks ir sakultais olas baltums neatkarīgi no tā, ar ko tas tiek kults.
* Ideāls kastrolis, kur vārīt olas, ir ar mazu rādiusu, lai varētu ieliet pēc iespējas mazāk ūdens un lai olas būtu pilnībā nosegtas. Tad ūdens ātrāk sāks vārīties un līdz ar to olas ātrāk izvārīsies. Mazā katliņā vistas olas vāroties nesitīsies viena pret otru ar tik lielu spēku kā katlā ar lielu rādiusu. Olas vāra uz vidējas uguns, neuzliekot katlam vāku.
* Olu var izvārīt bez čaumalas. Katlā uzvāra ūdeni, pievieno nedaudz sāls un etiķa. Ūdenī iesit olu. Iegrimstot ūdenī, olas baltums tūdaļ sarecē. Ar ēdamkaroti olai var piešķirt formu, lai olas baltums pilnībā apņemtu dzeltenumu. Ar putu karoti olu izņem no ūdens, apgriež baltuma nelīdzenumus, lai olai piešķirtu formu.
* Ja novārītu olu ir grūti nolobīt, tas nozīmē, ka tā ir svaiga. Lai olas varētu viegli nolobīt, ūdenim, tās vārot, nepieciešams pievienot sāli un uzreiz pēc izvārīšanas olas jāievieto aukstā ūdenī uz 3 līdz 4 minūtēm.
* Panēšanai vienmēr ir nepieciešamas olas. Gaļu vai zivis vispirms apviļā miltos, pēc tam sakultā, viegli sālītā olā, tad – rīvmaizē.
* Ola vidēji sver 60 gramus. Lielāko olu vista izdējusi Kubā – olas svars bija 148 g, bet pašu mazāko – Papua-Jaungvinejā, kur tā svēra 9,743 g.
* Olas var uzglabāt apmēram mēnesi. Vārītas olas ledusskapī var uzglabāt ne vairāk kā 15 līdz 30 dienas.
Kā pārliecināties par olu svaigumu?
Glāzē ielej trīs ceturtdaļas tilpuma ūdens un uzmanīgi iegremdē tajā olu. Svaiga, pirms trīs dienām dēta ola nogrimst glāzes dibenā. Pirms nedēļas dēta ola peld stāvus mazliet virs glāzes dibena. Vismaz pirms trīs nedēļām dēta ola gandrīz lec laukā no glāzes. Tas saistīts ar gaisa kameru olā – jo svaigāka ola, jo mazāka tās gaisa kamera. Ar katru dienu tā palielinās, un tāpēc ola uzpeld virs ūdens.
Ola pasaules tautu Lieldienu tradīcijās
Jau no senseniem laikiem cilvēkam dienišķā maltīte un svētki savijušies cieši kopā: medniekiem svētki bija tad, kad laimējās tikt pie medījuma, zemkopjiem un lopkopjiem svētki saistījās ar mūžīgo dabas ritmu. Rudenī tie svinēja lauku darbu apdarīšanu, pavasarī vesels notikums bija tikko dzimušo mājlopu sagaidīšana, un šie jaunās dzīvības pavasara svētki Senajā Ēģiptē, Senajā Grieķijā, vēlāk arī Jūdejā un Romā ieguva jaunu nozīmi un kļuva par kristiešu Lieldienām.
Visa šo pavasara svētku vēsture ir noslēpumainas jēgas, simbolu un tradīciju pilna un uzskatāmi atspoguļojas tieši uz galda.
• Pavasara svētkos olas krāsot pirmie sākuši ēģiptieši un persieši. Viņi uzskatīja, ka putni, kas lido debesīs, atrodas tuvāk Dievam, tāpēc spilgti krāsotas olas varētu būt kā vēstījums, ko dievi nevar nepamanīt.
• Olai vieta uz svētku galda atrasta arī ebreju pejsahā – stāstā par jūdu verdzības un atbrīvošanās vēsturi. Stingrs likums nosaka, ka svētku galdā uz lielā šķīvja jābūt vārītām olām, pētersīļu un seleriju zaļumiem kā jaunas dzīvības simboliem, rīvētiem mārrutkiem kā atgādinājumam par verdzības sūrumu, kā arī ceptai jēra gaļai, rīvētu ābolu, mandeļu, valriekstu un kanēļa maisījumam, kas papildināts ar vīnu.
• Arī Itālijā pastāv pejsaha šķīvja metafora: Lieldienās Puljas apgabalā cep īpaši pītu cepumu skarčedu. Trīs mīklas strēmeles sapin bizītē, ko gredzenā izklāj ar olīveļļu ietaukotā pannā. Vietā, kur bizītes gali savienojas, ievieto veselu jēlu olu. Cepeškrāsnī izceptu skarčedu rotā ar veselu olu čaumalā.
• Neapolē Lieldienu pīrāgu dēvē par pastieru, un tā mīklai pievieno veselus kviešu graudus.
• Ligūrijā gatavo torta pasqualina – pīrāgu ar artišokiem, rikotas sieru, olām un zaļumiem, un pīrāgu veido no 33 mīklas kārtām – saskaņā ar Jēzus Kristus nodzīvoto gadu skaitu.
• Īpaša Lieldienu zupa kā pirmais ēdiens tiek pasniegta pareizticīgajā Grieķijā. Zupai pielej mērci avgolemono, ko gatavo no olas un citrona sulas.
• Līdzīgu zupu Lieldienās galdā ceļ arī Florencē: brodetto ir zivju buljons, ko iebiezina ar maizi un pievieno sakultas olas ar citrona sulu.
• Svētku maltīti Grieķijā noslēdz ar baklavu – plānas mīklas cepumiem ar riekstiem un medu.
• Polijā, kur valda kristiešu tradīcijas, gatavo mazureku: saputotu olas baltumu, smalki sarīvētu mandeļu un pūdercukura cepumus, bet svētku galdu noteikti rotā sviestā izgrieztu jēriņu un rīvētu mārrutku figūriņas.
• Olas, biezpiens, rozīnes, rieksti ir tradicionālās krievu pashas neaizstājamas sastāvdaļas. Tas ir īpašs svētku ēdiens, kura pagatavošanai nepieciešama speciāla koka forma un kurš tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem pasaules kulinārijas sasniegumiem.
• Vista – olu dējēja visās tautās ir neparasts putns – sena kā mūsu Zeme un visādā ziņā cēlusies no dinozauriem: tās kājas klāj tāda pati zvīņaina āda kā senajām ķirzakām, bet tikko izšķīlies cālēns izskatās gluži kā dinozaurs...
• Kā tad ar zaķi, kurš Lieldienās nes olas? Leģenda vēsta: Estre, pagānu pavasara un ausmas dieviete, par kādu pārkāpumu putnu pārvērta par zaķi, un šis zaķis vēl šobaltdien tieši Lieldienu rītā turpina dēt olas, jo patiesībā jau ir putns!
