Psihoterapeiti, ģimenes psiholoģiskā atbalsta centra Līna dibinātāju un vadītāju Vitu Kalniņu vairāku ceturtdienu vakaros un svētdienu rītos televīzijas skatītāji pavisam nesen varēja vērot jaunā raidījuma Profesija – mamma vadītājas lomā. «Piekritu piedalīties, jo patika ideja, ka tas nebūs kārtējais pamācību raidījums, kur man būs gudri jāstāsta, kā ir pareizi dzīvot, bet tajā atklās dažādus stāstus, sievietes dalīsies savā pieredzē, un tie nevērtēs,» saka Vita Kalniņa.
No psihoterapeitiem un psihologiem parasti gaidot vērtējumus un gatavas receptes, un tā neesot patīkama pozīcija. «Kurš gan zina, kā ir pareizi! Un man nepatīk skolotājas loma, kādu parasti piedēvē šajā jomā strādājošiem speciālistiem,» teic Vita. «Mūsdienās sievietes ir ļoti iespringušas, kā būt labai un pareizai mammai. Ir dažādi veidi, kā to īstenot, taču jāņem vērā arī, ka bērni ir dažādi. Tāpēc būtiski nevis slavēt vai kritizēt kādu konkrētu audzināšanas modeli, bet rādīt, kā iespējams rast sev un bērnam piemērotāko.» Vita stāsta, ka no katras sievietes, tiekoties un sarunājoties vairākas stundas raidījuma veidošanas procesā, pati varēja iegūt jaunas atziņas, bagātu pieredzi un raisīties dziļās pārdomās. Bijis interesanti piedalīties montāžas procesā, paticis komandas darbs, vērtēt rezultātu, kas psihoterapeita darbā praktiski nekad uzreiz nav redzams. Skatītājiem – dota lieliska iespēja secināt, savstarpēji diskutēt, ko pašlaik Latvijā nozīmē būt mammai. Raidījumā ietvertos 18 ģimeņu dzīvesstāstus interesenti var noskatīties interneta vietnē tvplay.lv.
Izvirza pārspīlētas prasības
Vita praktizē kā ģimenes psihoterapeite, un par to, vai sieviete var būt perfekta kā mamma, darbā, attiecībās, viņai, protams, ir savs viedoklis. «Perfektums dabā nav iespējams, tāds neeksistē. Tas ir mūsu priekšstats par to, kā būtu vislabāk, ka, tikai izdarot vislabāko, varam būt vērtīgi. Tās ir cilvēka gaidas pašam pret sevi, ko īstenot ir nereāli. It īpaši sievietes mēģina sev uzstādīt pārspīlētas, augstas prasības, izdzenot sevi, kādai jābūt labai meitai, vēlāk – labai mammai, labai darbiniecei, un visam vienlaikus. To nevar. Sievietes reizēm attiecībā pret sevi mēdz rīkoties ārkārtīgi neiejūtīgi, izvirzot noteikumus, lai gan tās mēdz būt arī sabiedrības prasības. Vai mēs attiecinām sabiedrības prasības arī uz savu dzīvi, tā ir katra izvēle.» Vita uzskata, ka nekas nenotiek nejauši, bet likumsakarīgi, daudz kas ir atkarīgs no ģimenes un attiecībām tajā. «Mēs esam mācījušies analizēt dzimtas koku paaudžu paaudzēs, kā mēs, psihoterapeiti, sakām, ir musturi, kas pārmantojas, un to var labi redzēt. Ja saprot, kas un kā notiek, tad var darīt citādi un arī mainīt.» Patiesībā Latvijā no mammām daudz prasa, bet valstiskā līmenī – no institūcijām, speciālistiem – viņām pretī maz dod, jo īpaši pēcdzemdību periodā vai laika posmā, kad mazulim vēl nav trīs gadi.
Būt vai nebūt žurnālistei
Tad, kad Vita mācījusies ģimnāzijā, paticis rakstīt, tāpēc prātojusi, varbūt studēt žurnālistiku. «Sāku domāt, ko tur māca un vai neizvēlēties kādu jomu, kurā labāk orientētos, un tad par to varētu rakstīt.» Pirmā ideja bija par psiholoģijas studijām, kuras Latvijā 90. gados piedāvātas pirmo reizi, un, kā vēlāk izrādījās, Vita trāpījusi desmitniekā. «Uzsāku studijas, un tās ievilka aizvien dziļāk. Mani interesēja, kā varētu palīdzēt cilvēkiem. Mana tēma un sirdslieta vienmēr ir bijuši zīdaiņi, lai gan tad, kad sāku studijas, bija maz speciālistu, kas ar to nodarbojās, taču izvēlējos šo novirzienu.» Savas žurnālistes prasmes Vita pilnībā malā nav nolikusi, jo veidojusi rakstus dažādiem izdevumiem.
«Man kārojas gūt rakstīšanas baudu, bet tam vairs nav laika, jo ir citas prioritātes. Varbūt vecumdienās atkal varēšu rakstīt,» smaida Vita un secina, ka tagad darot to, ko vienmēr esot vēlējusies. Turpina studijas Vācijā – apgūst zīdaiņu vecāku psihoterapiju un savā tiešajā ikdienas darbā strādā ar grūtniecēm un vecākiem, kam ir zīdaiņi. «Strādājot ar vecākiem, kuriem bērniņš tikko nācis pasaulē, var veikt pamatīgu darbu, novērst daudzas problēmas, ar kurām jau citā veidolā nākas sastapties un risināt vēlāk,» uzskata pieredzējusī speciāliste.
Neapstājas pie sasniegtā
Savulaik Vita uzaicināta iesaistīties dūlu kustībā – apmāca viņas pirmajā mācību gadā un lepojas, ka Latvijā kustība ir stabilāka un kompetentāka nekā atsevišķās Eiropas valstīs. «Man šķiet, šādas zināšanas Latviju padara mazliet iejūtīgāku pret zīdaiņiem. Tas ir vienīgais veids, kā mēs varam kaut ko mainīt vidē, kur ir tik daudz agresijas. Tā nāk no dziļas nedrošības, kas cilvēkā mēdz būt no dzīves pirmsākumiem, esot pat mammas vēderā. Ja šajā posmā neko nemainīs, tad vēlāk to izdarīt jau būs daudz sarežģītāk, laikietilpīgāk un arī dārgāk.» Vita pieder pie cilvēkiem, kas sevi nepārtraukti pilnveido. «Man būtu garlaicīgi, ja es nemēģinātu ko jaunu uzzināt, kur dziļāk neieskatītos vai kādas durvis nevirinātu. Strādājot izvēlētajā specialitātē, būtu bezatbildīgi apstāties.» Vita par priekšrocību uzskata to, ka mācījusies Rīgas Āgenskalna ģimnāzijā, kur padziļināti apguvusi vācu valodu. «To mums mācīja 13 līdz 14 stundas nedēļā. Reizēm pat sapņoju vācu valodā, to izjūtu kā otru savu valodu. Dodos uz Vāciju uz konferencēm, mācībām un lasu vācu valodā. Ja es nebūtu mācījusies šajā skolā, tad diez vai varētu darīt to, ko es šobrīd daru, un strādāt tik specifiskā jomā.»
Centrs kā trešais bērns
Pirms 12 gadiem Vita bija absolvējusi maģistrantūru un uzrunājusi savas kursabiedres veidot psiholoģiskās palīdzības centru. Finālā izveidojusi centru Līna, ko mīļi dēvē par trešo bērnu, jo tolaik jau bijusi divu bērnu māmiņa. Lielu atbalstu devis Vitas vīrs Gatis, kurš ticējis, ka sievai iecerētais izdosies un sniegs patiesu gandarījumu.
«Toreiz uz psiholoģijas un psihoterapijas pakalpojumiem sabiedrība raudzījās ar aizdomām, nebija kā tagad, kad daudzi psihoterapiju uzskata par normu. Centrā sākām strādāt četras, bet tagad esam 12 kolēģes. Mans mērķis nav izveidot lielu uzņēmumu ar 100 darbiniekiem, kas psiholoģijas jomā Latvijā diez vai arī ir iespējams. Tad, kad dibināju Līnu, viens no mērķiem bija ne tikai strādāt psihoterapijā ar klientiem, kam jau ir problēmas, bet arī preventīvi – atbalstīt vecākus, kas par tādiem kļuvuši tikai nesen, piedāvāt viņiem kursus un nodarbības, lai problēmas nerastos.» Centrs Līna ir viens no pirmajiem, kas piedāvāja nodarbības ar psiholoģisku ievirzi māmiņām, kam ir bēbīši, un tās organizē joprojām. Vita ir gandarīta, ka pirmie klienti tagad ir pusaudžu vecumā, un ir ģimenes, ar kurām joprojām neesot zaudēta saikne – tās meklē atbalstu un padomu pie centra speciālistiem vai arī vienkārši nāk uz nodarbībām, lai satiktu un no jauna iepazītu sevi. Vita veiksmīgi īstenojusi arī savu ideju par pirmās emocionālās palīdzības (PEP) sniegšanu mammām. Pēc pamatīgas apmācības centrā speciālisti var sniegt informāciju, atbalstu un iedrošinājumu vecākiem, dodoties arī mājas vizītēs.
Svarīgs godīgs darbs
Latvijā pašlaik esot daudz psihoterapeitu, tomēr tas neesot īsti godīgi, ja viņi strādā, lai risinātu esošās problēmas, nevis ar to, lai tās neveidotos. Vita apstiprina, ka pie psihoterapeita šodien nāk galvenokārt drosmīgi cilvēki, kuri ir gatavi savas grūtības nosaukt vārdā un lūgt palīdzību kādam to risināšanā. «Arvien vairāk šo drosmi sevī atrod un saņem palīdzību, paši mainās un piedzīvo, ka dzīve kļūst labāka. Ar pieredzi, emocionālo noturību, kas ar gadiem palielinās, ar to, ka nemitīgi ar sevi strādājam, un zināšanām spējam palīdzēt citiem. Paši pie kolēģiem izejam ilgstošu terapijas kursu. Mēs to dēvējam par psihohigiēnu. Tas ir jādara, lai varētu kvalitatīvi strādāt un nepazaudēt sevi darbā,» stāsta Vita.
Psihoterapeitam pašam nav jāpiedzīvo visas nelaimes, lai varētu palīdzēt klientiem. Tas ir pārspīlēti, ja kādam ir izveidojies šāds viedoklis. «Man jābūt piedzīvojušai kaut kādas grūtības un tās jāuzveic, tad es varu iedrošināt citus iet tām cauri.» Psihoterapeitam neesot jākaunas, ja viņš kādreiz klientam saka, ka nezina, kā palīdzēt. «Visneprofesionālāk, ja psihologs paziņo, ka viņš strādā ar visām problēmām un visa vecuma cilvēkiem. Būt profesionālim nozīmē apzināties stiprās puses un to, kas nav tik attīstīts. Tad speciālists var ieteikt konsultāciju pie kāda no kolēģiem. Jābūt godīgam, un klienti to novērtē.»
Vīrieši runā par jūtām
Daudzi vecāki neuzticas sev, bet meklē informāciju citur, vēlas atrast pareizo padomu vai grāmatu, apjūk tajā visā un finālā sajūtas vēl nekompetentāki. «Tas atsvešina no bērniem, un tas ir visskumjākais un vissāpīgākais. Bieži to redzu. Viņi vairs neprot vienkārši būt kopā ar savu bērnu, priecāties un baudīt attiecības. Līdz ar to vecāki un arī bērni kļūst vientuļi savā pasaulē.» Savukārt sajūsmina, ka jauni cilvēki ir atvērti, droši un gatavi piedzīvot attiecības. «Priecē tas, ka manā kabinetā aizvien biežāk ienāk vīrieši un ka viņi ir gatavi runāt par savām jūtām un meklēt veidu, kā piedzīvot labākas attiecības ar sevi, sievu un bērniem. Viņi nāk arī uz vecāku nodarbībām. Protams, sievietes biežāk meklē psiholoģisko palīdzību. Taču, ja palīdzību meklē tikai sievietes, tad tas ir diezgan sarežģīts darbs, lai gan līdz ar sievieti mainās arī vīrietis, tikai process tad ir daudz lēnāks.» Vita pa jokam dažkārt mēdzot salīdzināt savu un friziera darbu. «Ja pie friziera nāk ilgus gadus, tas nozīmē, ka viņš ir labs speciālists, bet ja pie manis nāk... Psihoterapeita mērķis ir būt līdzās cilvēkam kādu laiku, kamēr viņš izaug, izprot lietas un kļūst gudrāks.» Protams, ir arī terapijas virzieni, kas strādā ilgstoši, tomēr arī tajos mērķis ir viens – klients, kurš kādā brīdī spēj ar savu dzīvi tikt galā arī bez regulāriem psihoterapeita apmeklējumiem.
Spēka avots – ģimene
Vita ir četru bērnu māmiņa – jaunākajam dēlam ir tikai divi gadi, bet vecākajai meitai – 17. «Tas patiesībā daudz prasa no ģimenes – tik ļoti atdot sevi kā sievu un mammu citu ģimeņu problēmu risināšanai. Darbs paņem daudz enerģijas, it īpaši strādājot ar zīdaiņiem, kuri ir tik neaizsargāti un bezpalīdzīgi. To reizēm ir grūti izturēt, arī sāpīgi,» vaļsirdīgi teic psihoterapeite. «Mūsu darbs – izturēt svešu cilvēku sāpes. Vienmēr ir jādomā arī, lai neatdodu sevi par daudz. Ja esmu atdevusi par daudz, tad atjaunoties ir daudz grūtāk.» Vita teic, ka bieži vien darbdiena beidzoties vēlās vakara stundās.
«Laikā, ko pavadu kopā ar ģimeni, izdzīvojam jaukus mirkļus, kas iedod kārtīgu enerģiju, spēku, ka mēs esam cits citam.» Vasarās Vita darbā ir mazāk noslogota, tad atvaļinājumā neizpaliek izbraucieni ar ģimeni. Sevis lutināšanai vajadzīgs laiks, ko pavadīt divatā ar vīru, kaut vai aizejot uz vēlo kinoseansu. «Ar vīru šogad atzīmēsim 20 gadu kāzu jubileju, un kā jau visi, kas izdzīvo ilgas attiecības, esam gājuši cauri dažādiem posmiem. Pašlaik mazais puika ir paaudzies un varam vairāk izbaudīt viens otra uzmanību.» Vitai esot pāris labas draudzenes, ar ko svarīgi būt kopā. Viņa neslēpj, ka no rītiem mēdz būt kašķīga – esot sajūta, ka nevar paspēt visu izdarīt un citi nepalīdz. «Labi, ka ģimene to pieņem, jo esmu tāds pats cilvēks kā citi. Mans vīrs psiholoģiju «neklātienē» ir izmācījies un netieši apguvis gudrības, tāpēc uz daudzām lietām var paskatīties no cita skatu punkta. Nepretendēju būt perfekta mamma, perfekta sieviete. Es vienkārši dzīvoju,» saka Vita Kalniņa.
