Piektdiena, 29.marts

redeem Agija, Aldonis

arrow_right_alt Māja

Pasaules ceļotāji ar mīlestību pret Latviju

«Mēs godīgi varam viens otram izteikt kritiku,» Jūlija novērtē pozitīvo aspektu, strādājot kopā ar vīru © F64

Jūlija un Jānis Volkinšteini kopā vada biznesu, mājās sadzīvi dala ar darba pienākumiem, audzina divus bērnus un atzīst, ka šobrīd atrodas dzīves posmā, kad vēlas paveikt daudz, pirms enerģijas rezerves samazinās. Bet, lai gūtu mieru un līdzsvaru balansam, laiku pa laikam pamet lielpilsētas kņadu un dodas uz laukiem pie dabas. Drīzie vasaras saulgrieži būs laiks, kad sasmelt dabas rimtumu pirms atkārtotas ieskriešanās uz darba pienākumu skrejceļa.

Jūlija un Jānis ir dēkaiņi, kurus vilināt vilina pasaules plašums un ziņkāre pēc neatklātā, neapskatītā un neizzinātā. Tomēr kā divi Sprīdīši viņi vienmēr atgriežas mājās, jo, kā abi atzīst, Latvija sevī ietver daudz duālā. Pilsētas industriālo ainavu drīz nomaina rāmās lauku ainavas, un iespēju patverties klusumā var gūt pēc 30 minūšu ilgas braukšanas. Arī Līgo vakaru un Jāņu dienu Volkinšteinu ģimene pavada zaļumos, kur pin vainagus un ēd Jūlijas un Jāņa vecmammas sieto sieru.

Uz ceļasomām

Lai gan Latvija ir vieta, kur atgriezties un kur jaunie vecāki izvēlējušies audzināt bērnus, no ceļasomām putekļi notraukti bieži. Studiju un prakses laikā Jūlija dzīvoja Islandē, bet Jānis kā vīnzinis pirms četriem gadiem darba attiecības nolēma saistīt ar Ungāriju. Tad arī abi paliekoši iepazinuši svešzemju aicinājumu. Jūlija teic, ka ir daudzas valstis, kurās būts un gribas atgriezties, tāpat kā tikpat daudz ir to, uz kurām gribas vēl aizceļot. Jānis papildina: «Ceļojot pievienojam papildu konceptu, jo, laikam ejot, arvien skrupulozāk izvērtējam ieguldītās enerģijas atpakaļrezonansi. Cenšamies katram ceļojumam piešķirt jēgu, lai tas ko dotu attīstībai.» Kā neaizmirstamākos galamērķus viņi sauc Ameriku, Islandi, Ungāriju, Itāliju. Drīzumā Jūlija vēlētos aizbraukt uz Franciju, bet tuvākais ceļojums ieplānots uz Budapeštu. «Pēc četru gadu aktīvas darbošanās Ungārijā ar vīna biznesu nolēmu arī Jūlijai parādīt, ar ko nodarbojos, jo tie ir intensīvi darba braucieni, kuros nav sanācis kopā aizbraukt. Pirmo reizi kopš 2009. gada, kad braucām uz Ungārijas festivālu Sziget gandrīz katru gadu, beidzot atgriezīsimies kopā, lai ar bērniem apskatītu pasakaini skaisto Budapeštu un satiktu draugus no vīndaru loka neformālā atmosfērā.» Jūlija piebilst, ka viens no obligātajiem galamērķiem ir Budapeštas zooloģiskais dārzs, jo trīsgadīgā meita nepacietīgi alkst apskatīt ziloni.

Nereti iespaidi ir tik spilgti, ka ceļojumi šķiet pārāk īsi, tomēr abi atzīst, ka tā ir labāk, jo saglabājas vēlme atgriezties. Jānis stāsta: «Kad esi atpakaļ mājās, tevi ierauj darba virpulis, un paiet pāris nedēļas, līdz atgūsties un atrodi savu ritmu, savu dzen. Lai izvairītos no ikdienas depresijas, palīdz zināt, kad būs nākamais ceļojums – brauciens, kad vari izskriet, nepacelt telefonu un atļauties būt nesasniedzams to kripatiņu laika gadā. Tas palīdz darboties uz 200 procentiem tepat Rīgā.»

Starp tradīcijām

Tā par vasaras saulgriežu svinēšanu izsakās Jūlija, un Jānis paskaidro: «Ilgu laiku centos satikt draugus, apvienot viņus vienā pļavā uz nelielām svinībām un labi pavadīt laiku, nedaudz nopauzējot ikdienas steigu. Bet pēdējos gadus profesionālās darbības sakrīt ar svētku svinēšanas brīdi. Šogad jūtu, ka gribēsies mazā un ģimeniskā atmosfērā drīzāk atjaunoties nekā svinēt. Aizbraukt pie dabas, uzkurināt ugunskuru, censties dabūt meditatīvo momentu. Ne ālēšanās, ne danči līdz rītam šogad laikam nebūs paredzēti. Tas būs nākamajā gadā, jo galvenais ir balanss. Mēs miksējam starp tradicionālo un moderno, jo vainags vienmēr bijis aktuāls, arī siera siešana ar manas vecmammas palīdzību. Daudzas jaukas Jāņu atribūtikas ir neatliekamas.»

Atrašanās pie dabas Volkinšteiniem ir svarīga, jo viņi ir pārliecināti – svētku izjūtu, skatoties televizoru, gūt nav iespējams. «Neesam maniakāli masveida pasākumu apmeklētāji, lai ievilktu ķeksīti, ka esam piedalījušies tādā vai citā kopā sanākšanā. Līdz ar to ir daļa pasākumu, kurus vērojam televizora ekrānā, bet ne Jāņus. Tie šajā ziņā ir svēti.» Pagājušajā gadā svētki atzīmēti Lielvārdē, šogad – iespējams, pie jūras.

Jānis par sava vārda popularitāti nebēdā. Viņš saka: «Man patīk savs vārds, par spīti tam, ka tas ir biežs. Neuzskatu, ka tādējādi ir apdraudēta manas unikalitātes esamība. Vecmāmiņa mācīja mani lepoties ar to. Skaitīja dzejoli: «Paldies saku māmiņai, ka Jānīti vārdā lika.» Pie šīs domas esmu pieradis arī 30 gadus vēlāk.»

Tad apprecējāmies

Jānis un Jūlija iepazinās tīņu gados, un zīmola WOWOWO dizainere teic, ka abu pirmā tikšanās bija banāla un neapzināta – pie Laimas pulksteņa. «Manai draudzenei patika viņa draugs,» Jūlija atminas, un Jānis papildina sievas teikto: «Iepazināmies, pavadījām kopā laiku un sākām draudzēties. Beidzām draudzēties. Pāris gadus vēlāk atkal sākām draudzēties. Tad apprecējāmies.»

Šobrīd Volkinšteinu mājoklis ir arī darba birojs. «Dzīvošanu Rīgā funkcionalitātes ziņā uztveram kā atrašanos epicentrā, un mums ir svarīgi, ka mājās ir darba telpa, lai varam būt dinamiski un spējam realizēt mazos projektus, ko pārvērst lielos. To var panākt ne tikai ofisa atmosfērā, tāpēc Jūlija šuj ar šujmašīnu bikšturus un sapako tos kastēs, lai WOWOWO produkciju izvadātu pa veikaliem, bet es turpat apsēžos pie datora un daru savas lietas. Šajā dzīves posmā mājās darba elements ir ne tikai nepieciešams, bet arī svarīgs,» stāsta Jānis. «Cenšamies skatīties uz dzīvi pa posmiem. Tagad, kad enerģijas pīķis ir relatīvi augsts, un pieņemot, ka, laikam ejot, tas augstāks nekļūs, ir lietas, kuras gribas gan pateikt, gan izdarīt. Labsajūtas dēļ var atlikt uz vēlāku laiku un saukt to par principu, ka mājās nestrādāsi, lai nebojātu atmosfēru, bet manā gadījumā baidos attapties rūgumpods pēc 10 gadiem, ar maz ievilktiem ķeksīšiem savā darāmo darbu sarakstā.» Jūlija apstiprina, ka pienākumu dalīšanai vienā telpā ir plusi un mīnusi. Priekšrocība ir spēja ātri reaģēt, savukārt laicīga darba beigšana ne vienmēr izdodas, tomēr pašlaik plusi ir lielāki, un Jūlija to sauc par labu modeli, kā darboties. Arī strādāšana kopīgā biznesā ir pozitīvi vērtējama. «Pazīstam viens otru pietiekami labi, lai nebaidītos sarūgtināt ar kritiku, kas, manuprāt, ir svarīgi. Mēs norobežojamies no personisko jūtu aizskaršanas,» saka Jānis, un Jūlija papildina, ka viens otram kritiku izteikt nebaidās. «Cilvēki bieži baidās pateikt savas domas, tādējādi projektu var novest līdz izgāšanās stadijai. Mēs neķircinām viens otru ar negatavām idejām, bet spējam asi analizēt. Ne vienmēr otrs tam piekrīt, bet, ja ar pamatotu viedokli spēj pārliecināt otru, rezultāts ir pozitīvs,» stāsta Jānis, kurš nebaidās atzīt, ka reizēm ir grūti sadalīt pienākumus. Kad pēc saviem individuālajiem darbiem vai nogurdinošajiem komandējumiem gribas laiku sev, Jūlija gaida, kad viņš pievērsīsies kopīgajiem. «Kad beidzot esmu viņu sagaidījusi, man jāsaskaņo tikšanās laiks, jāuzaicina biznesa pusdienās,» viņa nenopietni smejas.

Roks un lillā mati

19.jūnijā jaunākajam no Volkinšteiniem apritēja astoņi mēneši. Jānis saka: «Bērnu ierašanās pasaulē veic savas korekcijas, īpaši pirmajos gados, tādēļ reti izejam kopā, lai līdz rītam ballētos. Man darba gaitās ir vairāki pasākumi nedēļā, kad vadu meistarklasi, vai mēģinu ar grupu [Jānis spēlē grupā Indygo], tāpēc vakarus, kad esam brīvi, pavadām mājās.» Jūlija papildina: «Pašlaik ir posms, kad novērtējam laiku, ko varam kopīgi pavadīt mājās, jo tas nav bieži. Bet, tiklīdz mūsu atvases nedaudz paaugs, mēs atkal paliksim mobilāki. Neesam masveida pasākumu cienītāji un no tiem izvairāmies, bet šad tad mums patīk aiziet uz kafejnīcu, koncertu, teātri.»

Divu bērnu tēvs bilst, ka būtu liekulīgi apgalvot, ka pēc bērnu piedzimšanas nekas nemainās, tomēr apgalvot, ka «maģiski no tā kļūst pieaugušāks», nevar. Jānis joprojām spēlē rokgrupā un uzstājas koncertos, bet Jūlija krāso lillā matus. Tomēr ikdienas ritms ir mainījies, jo jāpielāgojas mazajiem – vecāki ceļas, kad to dara bērni, kā arī pielāgojas viņu gulētiešanas laikam.

«Manuprāt, cilvēkam jācenšas strādāt ar sevi, domāt un analizēt visu mūžu, bet bērns iedod steroīdu injekciju to darīt paātrināti, lai mēģinātu nonākt līdz slēdzieniem, vai lietas, kas visu mūžu uzskatītas par patiesību, strādā joprojām. Negribētu bērnu piedzimšanu saukt par sevis pārradīšanu, tas būtu pārāk skaļi teikts, bet pārizvērtēšanu, lai nonāktu pie dažiem arī ne tik viennozīmīgi sev glaimojošiem secinājumiem, gan. Cilvēks nekad nav gatavs. Ir dažādi katalizatori, kas pamaina viņa attīstību: reizēm tā ir jauna profesija, kādreiz aizbraukšana dzīvot citā valstī. Citreiz tev piedzimst bērns. Katalizatorus var paanalizēt, tikai skatoties atpakaļ. Un, manuprāt, to darīt ir nepieciešams. Ja neskaties atpakaļ, neizvērtējot laika nogriezni, ko esi veicis solo, tas ir dīvaini,» uzskata Jānis.

Mīlēt un cienīt

Jūlija domā citādi. «Man iepriekš bija daudz eksistenciālu jautājumu: kā, kāpēc, ar ko un kur man likties? Bet, kopš ir bērni, vairs nav iekšējo moku un jautājumu, kur un kā man būt.» Savukārt Jānis saka: «Man eksistenciālais jautājums kļūst aktuālāks, jo brīdī, kad saproti, ka mazs ķipars turbo režīmā tevī klausās, pārdomā, ko vari viņam sniegt un pastāstīt, tajā pašā laikā saprotot, ka neesi gatavs. Kaut zini, ka tāds nebūsi nekad, izvērtē katru darbību.» Abi vecāki apgalvo, ka rūpīgi izvērtē enerģijas patēriņu, tādēļ mainījusies virkne ikdienas ieradumu, jo šobrīd svarīgāk ir gūt pieredzi, kas sniegtu atbalstu attīstībai.

Pārdomājot, ko svarīgi iemācīt bērniem, Jūlija par svarīgākajām lietām sauc spēju cienīt un mīlēt sevi un citus. Jānis viņai piekrīt un papildina sievas teikto: «Meitai viennozīmīgi svarīgākais ir izteikta mīlestība un cieņa pret sevi, jo, redzot, cik trausls ķipars var būt viegli ievainojams ar vārdiem vai attieksmi, kas saņemta no malas, man tas būtu lielākais murgs, ja manu bērnu ikdienu cilvēki no malas varētu viegli ievainot. Tāpēc ir svarīgi atgādināt viņai pašas vērtību, lai uz tā pamata varētu būvēt visu pārējo. Savukārt puisim būt vīrišķīgam – nepadoties pēc neveiksmēm, nebaidīties no sāpēm un kritieniem, gan metaforiskiem, gan tiešiem. Un gribētu ticēt, ka arī inteliģence pieder pie vīrišķības.».