Tagad liepājniecei, bet dzimušai dobelniecei Marutai Kārkliņai ir nopietns darbs – viņa ir galvenā grāmatvede finansiste Liepājas teātrī. Bet gribējās dzīvē arī romantiku un ko dvēseli veldzējošu. Tāpēc kopā ar abām meitām Sanitu un Gunitu un viņu ģimenēm izdomāja: vajag lauku māju un dārzu, kur ģimenei kopā atpūsties. «Man ir milzīgs prieks par mūsu lauku īpašumu, jo ģimene man ir viss. Kad šeit, Ežos, mēs visi sanākam, iet ņigu ņegu, bet laime ir bezgalīga,» atzīst skaistā dārza īpašniece.
Māju Maruta ar meitu ģimenēm kopīgi iegādājusies 2010. gada ziemā. Kā viņa atceras, tā bijusi skaista ziema ar lielu sniegu. Skatījušies dažādas Liepājas novada vietas – Vecpili, Durbi, Otaņķus, bet beigās atraduši īpašumu Saraiķos. Visapkārt mājai bijuši mazi uzkalniņi, likās interesants reljefs. «Un tas bija tas laiks, kad pilsētnieks vairs nevarēja brīvdienās iekāpt mašīnā un aizbraukt kaut kur atpūsties pie dabas. Te privātīpašums, tur privātīpašums, un nodomājām, ka vajag savu.»
Īsteno sapni par māju
Tad, kad sniedziņš nokusis, izrādījies, ka apkārtne stipri nekopta. 2010. gada pavasaris un vasara ģimenei sākusies ar milzīgiem remontdarbiem. Daudz kur nebija zāles, pie saimniecības ēkas gruži un dubļi, un uzkalniņi, kas saimniecei likušies sākotnēji kā mazi pauguriņi, bijuši vienkārši gružu kaudzes. «Tagad mums ir siltumnīca, puķu dobes, dažas sakņu dobes, bet iepriekš tur nekas tāds nebija. Bija vien daži zaļo skujeņu puduri, jasmīns un rožu krūms. Kur tagad redzama liela puķu dobe, bija bedre ar ūdeni un vecām lapām, kas saukta par dīķi, tomēr ne tuvu tam neatbilda. Tādēļ nolēmām to aizbērt un vietā ierīkot daudzgadīgo puķu kompozīciju,» turpina Maruta.
Tā kā saimniecības ēka arī ir pietiekami liela un vietas tur pietika gan garāžai, gan šķūnim, tad atlikušajā daļā izlēmusi iebūvēt pirtiņu. Arī dzīvojamajai mājai taisīts liels iekšējais remonts, nomainīts jumts un skurstenis, nosiltināti mājas gali. Izveidoti dažādi bruģi, kas ļauj sausām kājām aizstaigāt līdz saimniecības ēkai un pirtiņai.
«Pirti visbiežāk izmantojam sestdienās. Arī kad pašai vai bērniem sabrauc draugi. Tā nav liela, bet maza un omulīga, prasmīga meistara rokām veidota. Pie pirts ir speciāli uztaisīta tvertne, kur sakrājas lietus ūdens, lai dārgais ūdensvada ūdens nebūtu jāizmanto. Malka ir sagādāta, tīrot dārzu, izzāģējot ābeles un sazāģējot nevajadzīgos dēļus un mājas remonta laikā nomainītās durvis un logus. Kurinot pirti, uzsilst speciālā tvertnītē arī karstais ūdens, tā ka var izkarsēties, relaksēties un arī nomazgāties. Blakus pirtiņai vēl top atpūtas telpa,» stāsta saimniece.
Tehnikai naudas nav žēl
Maruta parāda arī garāžu, kurā mašīnai gan vieta nav atradusies, bet labi tur iederas ģimenes iegādātais traktors, divi trimmeri – mazs un liels – un pļaujamais. Pilsētniece lepojas, ka viņai ir visāda veida tehnika, un tai viņai līdzekļu neesot žēl. Ar tehniku darbojas visi ģimenes locekļi, un ir jau radusies sava sistēma, kā optimāli sakopt ainavu.
Maruta iepazīstina ar saviem palīgiem – mazbērniem Patrīciju, Henriku, Kristiānu un Mārtiņu. Jāatzīst, ka lielākie palīgi ir mazdēli, bet milzīgs prieks un laime ir par visiem četriem. «Protams, mums nav tā, kā ir Nīcas vai citu pagastu daiļajos dārzos. Tomēr domāju, ka mazu stūri dzimtās zemes esam sakārtojuši. Man pats svarīgākais – lai ir kārtība visās vietās un lietās. Varbūt nav precīza stādījumu plānojuma un dārzkopības principu ievērošana. Daudzi augi dāvināti, pēc tā brīža domām sastādīti, laika gaitā koriģēti un pārstādīti. Ir hortenzijas un ceriņi no Dobeles, dālijas no Liepājas, persiks no Jelgavas, mežvītenis no Rīgas, lielogu avenes tepat no Medzes un citi augi. Bet viss, kas darīts, pašiem vieš prieku, ir kopts un aprūpēts,» saka saimniece.
Draugos izsludina konkursu
Dārzā ir kamīns, un ir Jāņu ugunskura vieta. Visus Jāņus visas trīs ģimenes pavada šeit, pie dabas, kopā ar draugiem un radiem. Ir savas Līgo svētku tradīcijas. Pa dienu braucot pļavās lūkot ziedus. Mājās pinot vainagus gan meitām, gan sievām. Tad līgojot pirtiņu kurina, bet pēc pulksten 22 brauc uz tuvējo jūras malu skatīt saules rietu.
Ģimene nolēmusi, ka mājas varētu nosaukt mīlīgi, pašu lietošanai. «Tad es savu draugu pulciņam draugos.lv izsludināju konkursu. Un idejas bija visdažādākās – Kārkliņi, Strautiņi, Podiņi, Odziņas, Saulītes un vēl kādi piecdesmit. Nevarējām ar meitām vienoties, kuru nosaukumu paturēt. Kādā nedēļas nogalē, darbojoties pa dārzu, viens no mums ieraudzīja ezi. Kristiāns jeb, kā mēs mīļi saucam, Kriksis, divus gadus vecs, ezīti bija redzējis tikai bildēs. Visi pārējie, lielākie bērni un pieaugušie kā jau pilsētnieki ezīti ilgi nebija satikuši. Pabarojām ar pienu, uztaisījām pat fotosesiju ar ežuku, un tai brīdī visiem pēkšņi kļuva skaidrs, ka māju nosaukums pats ienācis sētā. Tā nu mūsmājas kļuva par Ežiem. Un no tā brīža sāku arī kolekcionēt ežu figūriņas. Tās nu tagad ir no Latvijas, Lietuvas, Skotijas, Turcijas un citām vietām. Draugi zina: ja grib man pārvest no ceļojuma kādu nieku – ezītis būs pašā laikā. Bet manā pēdējā ceļojumā pa Itāliju šovasar iegādātais itāļu ezis bija cieši nolēmis dzimteni nepamest. Kaut pēc nopirkšanas tika rūpīgi sargāts, tas tomēr pamanījās pazust un palikt Itālijā,» smej ceļotāja.
Katram mājās jau esošam ezim ir sava loma un funkcijas. Pirmais ezis dzīvo ceļa malā un ir norāde uz mājām. Otrs – pilda Mārtiņa Rītiņa pienākumus un dzīvojas pa virtuvi. Dzintara ezis ir no Palangas atvests, un tam tikko pievienojās dvīņu brālis – pilnīgi tāds pats eksemplārs. Cits ezis ir no Skotijas – tas mudina nesēdēt mājās, bet palaikam apceļot pasauli. Un, tā kā ģimenei iecienīta ir filma Smalkais stils, tad mājās ir arī ļoti smalks stikla ezis, kura devīze ir «Arī lauku sētā jāievēro smalkais stils!». Kāds ezis bijis varen moderns un tehnisks. Nolikts laukā pie durvīm, tas iepīkstējās, līdzko kāds gāja garām. Bet, tā kā māja ir netālu no jūras un šaipusē bieži pūš stiprs vējš, ežuks sācis pīkstēt arī lielākās vēja brāzmās. «Nācās taisīt operāciju un izņemt ezim bateriju. Lai sargā māju klusēdams,» noteic Maruta. Vēl kāds skaists ezis, dārznieka vārdā nosaukts, tup dobē un arvien atgādina, ka puķu dobēm jābūt laikus izravētām.
Akmeņu arī dārzā ļoti daudz. «Tepat ir Ziemupes jūrmala, un nekad bez akmeņiem neviens no ģimenes locekļiem nevar no jūrmalas atnākt. Tie ir tik skaisti, dabiski, daudzveidīgi un brīnišķīgi!»
Sajūsminās par puķēm
Ežos ir arī neliels augļu dārzs, kur nesen iestādīts persiks. Pērn uzziedēja kā kupena, bet nosala un augļu nebija. Šogad atkal uzziedēja, šķiet, ka raža būs laba, vērtē saimniece. Ir ābeles, ķirši un plūmes. Nesen iestādīti smiltsērkšķi un krūmmellenes, kā arī sausserži. No ziediem – delfīnijas, miķelīši, hostas, skaista mežlilija, ir īrisi, baltas un dzeltenas klinšrozes, dažādu šķirņu rozes. Īpaši bagātīgi ir divi milzīgi rožu krūmi ar tumšsarkaniem pildītiem ziediem, kas saimnieci sāk priecēt jūlija sākumā un zied ilgi un krāšņi. Ainavu papildina jasmīnu krūms un ceriņi. Un ģimenei ir savs ozols – lepojas skaisto māju īpašniece.
Dārzs un māja ir tikai ģimenes kopā būšanai, atpūtai un svētku svinēšanai. Un tāpēc prieks radīt arvien jaunus jaukus elementus apkārtnes ainavā. Vismazākajai mazmeitai Martai iekārtots rotaļu stūris. Ir vieta, kur uzspēlēt futbolu. Ir šūpuļtīkls un šūpuļkrēsls. Maruta pļavas vienā galā iestādījusi piecus bērzus, ar laiku būs bērzu birztala. «Tas pļavas stūris bija ļoti slapjš. Internetā izlasīju, ka pieaudzis bērzs dienā no zemes uzsūc ap 100 litrus ūdens. Tad nu domāju, būs tiem īstā vieta, bet mums atkal viens smukums.»
Laukos laba saimniece, pilsētā – dāma
«Ziemās te nedzīvojam. Tā mums ir vasaras māja. Visi strādājam Liepājā. Un ziemā jau te īpaši nav, ko darīt. Lielākais darbs būtu mājas kurināšana. Tādēļ pamatā uzturamies te pavasarī un vasarā, kā arī rudens sākumā,» skaidro Maruta.
Gadu garumā ir pielāgotas metodes saimniekošanas atvieglošanai. Ežos ir ciemata centralizētais ūdensvads, tomēr taupības nolūkos dārzu laistīšanai un mašīnu mazgāšanai tiek uzkrāts lietus ūdens. Pēc savienoto trauku principa pie saimniecības ēkas ir novietotas trīs mucas. Tad nu dārza un siltumnīcas laistīšana problēmas nesagādā.
«Lai atdalītu sakņu dobes no pārējās ainavas, paši esam nopinuši klūgu žogus, kuri varbūt neatbilst daiļamata meistaru kritērijiem, tomēr labi pilda savas funkcijas,» lepojas saimniece. Arī mājas iekštelpas izremontētas un neatšķiras no pilsētnieku dzīvokļiem. Maruta teic, ka nopirkt māju – tas ir viens, bet daudz līdzekļu tajā jāiegulda.
«Kādreiz, kad mums lauku mājas vēl nebija, es domāju, ka man tās arī nebūs nekad. Nebija īpašu naudas iekrājumu. Nebija mantojumu. Un, braukājot pa Latviju, ar baltu skaudību vēroju glītās privātmājas. Bet, redzot nesakoptās, domāju – ja man tās būtu, es gan rokas klēpī neturētu. Sakoptu, sakārtotu, izdaiļotu. Un kāds gudrs cilvēks pirms daudziem gadiem man teica, ka es neesot ne tīri pilsētniece, ne tīri lauciniece, ka man jābūt iespējai daļu laika pavadīt pilsētā un tikpat arī laukos. Ja kaut ko ļoti stipri vēlas, tas arī piepildās. Esmu liktenim pateicīga par to,» pasmaidot saka Maruta.
