«Ja patīk skriet, tad jāskrien. Ja nepatīk, jādara kas cits. Tā, lai pašam prieks un labas emocijas. No treniņiem un sacensībām gūstu pozitīvus iespaidus, un tas sniedz motivāciju turpināt. Vienkārši daru to, kas patīk,» saka Alma Vītola, kas pirms mēneša noskrēja vienu no pasaulē bīstamākajiem ultramaratoniem Brazīlijas džungļos. 260 kilometru garajā distancē latviete no sievietēm finišēja pirmā, otro vietu apsteidzot par divām stundām.
Alma ir smaidīga un atvērta. Atbildot uz jautājumiem, meitene bieži saka, ka reti aizdomājas par nodarbes dziļāko jēgu, jo vienkārši bauda to, kas sagādā prieku. Ikdienā viņa studē fizioterapiju Rīgas Stradiņa universitātē, ik pa laikam piedalās skriešanas un orientēšanās sacensībās un skrien. Sevi par profesionālu sportisti neuzskata, tādēļ ir pārsteigta par sabiedrības pastiprināto uzmanību. «Tas, protams, ir pozitīvi, ka cilvēkiem interesē un viņi atbalsta, bet man liekas par daudz uzmanības. Nekad nevarēju iedomāties, ka tā būs tik liela. Bet apzinos, ka, iespējams, nākamajiem skrējieniem būs vieglāk atrast sponsorus.»
Pirmais skrējiens
Skrējēja ir no Ķekavas, kur dzīvo kopā ar diviem brāļiem un vecākiem. «Viena no lielākajām vērtībām ir ģimene, un man ir svarīgs viņu viedoklis. Bet nav tā, ka vecāki ir daudz sportojuši. Katrā ziņā ne nopietnā līmenī. Tas, ka skrienu, ir mana izvēle,» norāda studente. Šāda aizraušanās sākās šķietami nejauši. «Mammas māsa kādreiz dzīvoja ārzemēs, kur bija noskrējusi divus maratonus. Kad atbrauca atpakaļ uz Latviju, noskrējām kopā vienu treniņu, jo vēlējos uzlabot savu fizisko sagatavotību,» atceras topošā fizioterapeite. Almai vienmēr paticis sports un šī nodarbe ātri iepatikusies. «Pirmajā reizē noskrējām mazliet vairāk nekā sešus kilometrus. Divas reizes apstājāmies, atpūtāmies un pastaipījāmies. Pēc tam sāku viena skriet arvien garākus gabalus.» Lai arī Almai nebija mērķis noskriet konkrētu distanci, viņa nolēma piedalīties sacensībās, un tā nodarbe kļuva par nopietnu hobiju. «Pirmo pusmaratonu noskrēju pa asfaltu. Ķekavā lielākoties skrienu pa mežu, tādēļ radās interese piedalīties taku skrējienos. Siguldā tādus organizē katru gadu.» Alma stāsta, ka ne tikai skriešanas, bet arī orientēšanās, riteņbraukšanas un citas sacensības ļauj sanākt kopā domubiedriem, kurus vieno sportošana. «Viens ir skriešanas sacensības, bet ir daudz citu dažādu pasākumu. Publika lielākoties visur ir līdzīga. Latvija ir maza, un cilvēki ar līdzīgām interesēm tiekas konkrētās vietās. No skriešanas sākās arī piedalīšanās dažādos piedzīvojumu pārgājienos.»
Sportiste bez stresa
«Pirms tam ar sportu nebiju daudz nodarbojusies. Agrāk aizrāvos ar zirgiem. Arī tas nebija profesionāli, bet prieka pēc. Mērķis nav kādam pierādīt, ka varu, bet gan vienkārši darīt to, kas patīk. Kādreiz plānoju atsākt jāt ar zirgiem, šobrīd tam nav laika. Teiksim, es varu skriet pa nakti, bet ar zirgu pa nakti laikam nejāšu. Nedomāju, ka skriešana ir kāda īpaša aizraušanās. Kāds ada zeķes, es skrienu.» Alma saka, ka nav profesionāla sportiste un skrējiens džungļos bijis vien personisks sasniegums: «Tas nekur nekotējas – ne Eiropas, ne pasaules čempionātos. Tā ir pozitīva ziņa, kas skaļi aizgājusi, bet nav liels sasniegums sportā pēc būtības. Tikai daži no skrējējiem bija profesionāļi un uztvēra to nopietnāk.»
Studente atzīst, ka reti domā par veselīgu dzīvesveidu un pareizu uzturu, vairāk paļaujas uz sajūtām: «Protams, vajadzētu vairāk piedomāt, jo tas ietekmē rezultātu. Dzīvē ir arī daudzas citas lietas. Arī pirms Brazīlijas darīju tikai to, ko parasti.» Skrējēja ir apņēmusies paralēli skriešanai stiprināt muskuļus: «Šobrīd apmeklēju jogu, bet ik pa laikam aizeju uz kādu fizisko treniņu. Pavasarī gāju Mežciemā pie kādas skolas stadionā trenēties laternu gaismā. Tur bija foršs treneris, un man patika tas formāts, kādā viss notika.»
Gatavošanās sacensībām esot jāuztver mierīgi: «Protams, ir neliels satraukums, bet tas ir normāli. Gatavošanās nav tas pats, kas treniņi. Ja galā jānoskrien simts kilometru, treniņos nekad tik daudz neskrien.» Studente stāsta, ka nav vēlējusies ko sasniegt vai kādam pierādīt, skriešana dabiski iepatikusies, līdz ar to gatavošanās laikā ņemtas vērā iekšējās sajūtas un subjektīvā uztvere: «Skatījos dažādus treniņu plānus internetā un kombinēju pēc savām vajadzībām. Arī tagad to daru, bet nekad nemeklēju tos konkrētās vietās. Ja ieraugu ko tādu, kas man varētu derēt, vienkārši paņemu idejas.»
Topošā fizioterapeite atklāj, ka skriešanas laikā daudz nedomā un nedodas skriet, lai izvēdinātu galvu, bet tas ir laiks, kad pabūt vienai. «Reti kāds lūdz padomus, bet ik pa laikam uzraksta par skriešanu. Neesmu ārkārtīgi zinoša, bet pieredze lēnām krājas. Protams, ir patīkami, ja kāds saka, ka esmu iedvesmojusi.»
Ceļš uz džungļiem
«Internetā uzdūros CNN rakstam par dažādiem piedzīvojumu pasākumiem. Klāsts bija dažāds – gan par Grenlandi, gan citām aukstām vietām, par džungļiem. Manu uzmanību piesaistīja tieši šis skrējiens, jo nodomāju, ka tur ir silts un tas varētu būt forši,» atceras Alma. Meitene neplānoja tajā piedalīties, bet pēc kāda laika, kad par to atcerējās, nolēma rīkoties. «Sapratu, ka mani interesē garie gabali. Maratons nav robeža.»
Pirms tam Alma bija noskrējusi vairākus skrējienus arī Latvijā – gan Valmieras maratonu 2011. gadā, gan Siguldas kalnu maratonu, kas norisinājās mēnesi pēc Valmierā noskrietā. «Uz pilnu banku neskrienu un varu apstāties, ja jūtu, ka tas nepieciešams. Piemēram, lielajā skrējienā katru dienu ir savs posms un distanci sadala pa dienām un kilometriem. Pa vidu ir arī kontrolpunkti. Tad var domāt tā, ka līdz nākamajam vēl tikai seši atlikuši, un ir vieglāk. Jāsadala pa mazākiem kumosiem, nevar visu uzreiz.»
«Lidojot uz Brazīliju, biju reizē satraukta un sajūsmināta. Kad lidoju, drīzāk satraucos par to, ka pazudīs bagāža garā ceļojuma laikā. Kad nokļuvu ciematā, kurā mēs pulcējāmies, tad gan sāku satraukties. Ir karsts un mitrs, pilnībā cits klimats. Ir karsti, vienkārši stāvot,» pirmos iespaidus atceras Alma. Ciematā Alter do Chao jauniete satikās ar citiem skrējējiem un izveidoja draudzīgas attiecības. «Apspriedām katrs gan ekipējumu, gan iepriekšējo pieredzi dažādos skrējienos, gan vienkārši par dzīvi runājām. 1. oktobrī mēs uzkāpām uz kuģa. Tas bija pilns ne tikai ar mums un ekipējumu, bet arī ar mediķiem, atbalsta komandu, armijniekiem.» Pēc nakts uz kuģa skrējēji nokļuva ciematā Prainha, kur pavadīja divas dienas pirms skrējiena. Visus uzrunāja gan mediķi, gan armijnieki, kas stāstīja par augiem un dzīvniekiem džungļos.
Katru dienu arvien grūtāk
«Pirmajā dienā bija pilnībā viss, ko džungļi var piedāvāt, – gan briesmīgi kalni, gan kāpieni lejā, gan purvi, tuksneši, dažādi ceļi. Trase bija marķēta, tādēļ bija viegli orientēties. Sākumā neviens nenomaldījās, pēc tam gan. Protams, risku pietiek, viss var notikt, bet, galvenais, tā mierīgi tam visam pieiet,» stāsta skrējēja. Ģimene esot satraukusies par Almas gaitām un pāris reizes skrējiena laikā sazinājušies caur epastiem. «Mums caur organizatoru sistēmu tos varēja atsūtīt. Vakaros izdalīja to, ko ģimene vai draugi rakstījuši. Organizatoriem bija datori, ar kuriem mēs varējām rakstīt epastus, kad viņiem bija internets, tad arī epastus izsūtīja.»
Džungļos katru dienu ir savs posms. Kad noskrien, tad noskrien. Jo ātrāk noskrien, jo vairāk laika atjaunoties nākamajam skrējienam. «Kopā bija jāpieveic 260 kilometru. Pirmajā dienā bija 23, bet piektajā – 108. Katru dienu bija arvien garāka distance. Garais posms bija grūts – maldījāmies, bija ļoti karsts, praktiski nebija ēnas, daudziem palika slikti. Garākā distance bija pirmspēdējā. Mēs finišējām no rīta, visu dienu varējām atpūsties, un pēc tam no rīta bija jāskrien atlikušais.» Garākajā distancē bijis kāds posms jāpavada tumsā, kas bija papildu izaicinājums. «Bija grūtāk atrast marķējumu un lēnāk gāja uz priekšu. Protams, nebija pārāk omulīgi, ja sadomājos kaut ko. Bet es to visu vienkārši uztveru, daudziem bija trakāk. Es atceros to pozitīvo.»
Pēdējā dienā bija jānoskrien 25 kilometri, un Alma saka, ka «tas bija gan fiziski, gan emocionāli visgrūtāk. Negribējās vairs skriet. Emociju gamma bija neaprakstāma – vienu brīdi liekas, ka viss ir slikti, bet citu domāju par to, cik skaisti ir tur, kur esmu».
Alma visu laiku bija informēta par saviem rezultātiem, bet tikai dažas dienas bija pirmā starp sievietēm. «Joprojām domāju, ka citas bija stiprākas par mani. Savstarpēji gan lielākoties bijām pa draugam.» Tuvākās sacensības, kur meitene plāno piedalīties, ir skrējiens apkārt Monblānam. Vienreiz jau mēģināts to pieveikt, bet līdz galam nav izdevies: «Man tas ir jāpaveic!»
