Piektdiena, 29.marts

redeem Agija, Aldonis

arrow_right_alt Māja

MĀJAS MĪLULIS: Ar raksturu un mīlestību pēc medaļām

NEGAIDOT. Šobrīd Ieva ir Borisa un Bruta saimniece, bet vēl pavisam nesen viņai suņi nemaz nepatika. «Iešana uz mācībām vai izstādēm – man tas likās pilnīgi bezjēdzīgi, bet tad pēkšņi sapratu, ka esmu suņu cilvēks,» atklāj saimniece © F64

Ieva Biedrīte ir četru bērnu – Ievas, Katrīnas, Pētera un Rūda – mamma, BB Factory uzņēmuma vadītāja un divu eksotisku suņu – Borisa un Bruta – saimniece. Boriss pārstāv kanekorso šķirnes mīluļus, otrs ir Neapoles mastifs. Abi suņi Ievas ģimenē ienākuši salīdzinoši nesen, taču paspējuši ieņemt nozīmīgu vietu un pat piedalīties vairākās izstādēs.

Ieva nāk no Jelgavas, kādu laiku dzīvojusi Rīgā, bet tagad ar ģimeni pārcēlušies uz Līvbērzes novadu. «Kad iekārtojāmies, nolēmām iegādāties pirmo suni - Borisu.» Tas notika pirms gandrīz gada - maijā. Otrs mīlulis - Bruts - ģimenei pievienojies oktobrī. Zīmīgi, ka pirms tam Ievai suņi nekad nav bijuši. «Atceros, ka man suņi pat nepatika. Man bija trīs kaķi, bet tad atvērās čakras, un sapratu, ka esmu suņu cilvēks,» stāsta jaunā saimniece, piebilstot, ka kaķi viņu mājās ir arī tagad un visi mīluļi sadzīvo labi.

To, kādu suni vēlas, Ieva zināja uzreiz. «Atceros, ka bērnībā man bija grāmata par suņu šķirnēm. Vienīgā aina acu priekšā ir saglabājusies ar pelēku Neapoles mastifu. Tas šķita ārkārtīgi skaists suns, un zināju, ja man kādreiz šāds mājdzīvnieks būs, tad tieši šīs šķirnes.» Boriss ir kanekorso pārstāvis, kas no šķirnes viedokļa ir mastifu brālēni.

Sākotnēji domas par dalību izstādēs nebija. «Pirmais jautājums, kad iegādājos Borisu, bija - kad drīkstēšu viņu kastrēt? Bet kastrēti suņi izstādēs piedalīties nedrīkst,» stāsta saimniece. Suņu izstāžu darbības ideja ir startēt, iegūt titulus un vērtējumu, lai varētu piedalīties vaislā un attīstīt šķirni. Ideju atbalstījusi arī audzētāja. Pirmo reizi aizgājuši pamēģināt, bet pēc tam devās arī uz apmācībām, kur parāda, kā pareizi jākustas un jāizrāda suns.

Ja nestrādā - var iet mājās

«Izstādē saimnieks parāda, cik brīnišķīgs šķirnes pārstāvis ir viņa suns, jo jaukteņi tur nepiedalās,» saka Ieva. Lai piedalītos izstādēs, jābūt saistītam ar klubu, kas ir izstāžu organizatori. Biedrīši reģistrējušies Latvijas Kinoloģijas federācijā (LKF). «LKF ir starptautiska federācija, kur reģistrētas vairākas organizācijas, piemēram - kanekorso klubs,» stāsta Ieva. Izstādes notiek arēnās, kur ir daudz cilvēku un citu suņu, kas mīluļiem sagādā milzīgu stresu. «Katrai šķirnei ir savi standarti, pēc kuriem tiesneši suni vērtē. Skatās stāju, fizisko stāvokli, zobus, uzvedību - visu.» Rezultātos parādās gan labais, gan sliktais. «Draudzene, kurai arī ir kanekorso, piedalījās divu dienu izstādē. Pirmajā dienā viņiem gāja ļoti labi, bet otrajā - gluži pretēji, jo tiesneši vērtē dažādi. Viņi var pateikt, ka ir laba muguras līnija, taču norādīs arī uz nepilnībām,» skaidro Ieva. Suns nedrīkst būt agresīvs vai pārāk bailīgs. Ja brīdī, kad tiesnesis pārbauda zobus, suns iekož - var doties mājās. «Arī uzvedība ir šķirnes īpatnība. Piemēram, ja Bruts priecīgi lēkātu apkārt, tas nozīmētu, ka kaut kas ar viņu nav kārtībā,» apgalvo zinošā saimniece.

Par labu šķirnes suņiem Biedrīši izlēmuši tāpēc, ka ģimenē aug četri bērni. «Pirms tam bijām patversmē un redzējām suņus, kuri rūc, nenāk ārā no būriem. Mēs nevaram atļauties eksperimentēt ar dzīvnieku, kurš sēž, bet pēkšņi var klupt pie kakla. Bija svarīgi, lai suns ir paredzams.»

Ieva abus mīluļus raksturo kā jaukus, bet nopietnus. «Viņi ir mani luteklīši, taču nedrīkst aizmirst viņu funkciju - tie ir sargsuņi. Kamēr abi vēl jauni, var pajokoties, bet kopumā šīs ir nopietnas šķirnes, kas prasa stingru pieeju audzināšanā.» Gan ar Borisu, gan Brutu saimniece dodas uz suņu skolām un apmāca. «Ar suni jāstrādā, jo pretējā gadījumā mājās būs monstrs,» stāsta saimniece un piebilst, ka katrai šķirnei arī paklausības līmenis atšķiras. Vieni no piemērotākajiem dresūrai ir vācu aitu suņi. «Viņi no acīm nolasīs, ko tu gribi. Mani suņi tā uzreiz nedara.» Galvenais, cik bieži iet uz dresūrām. «Nav tā, ka aizej uz trīs nodarbībām, iedod diplomu, un suns visu mūžu būs ideāli paklausīgs. Ar vajadzīgo noskaņojumu un iemaņām var darboties arī mājās, bet suņu skolās liels pluss ir tas, ka mīlulis satiekas ar citiem suņiem, cilvēkiem un tādā veidā iemācās klausīt citā vidē,» apgalvo uzņēmīgā saimniece. Apmācības ar Borisu bija pirmā pieredze, kuras laikā tikai izpratuši, kā viss notiek. Brutam jau dienas laikā iemācījuši nelēkt virsū cilvēkiem un sēdēt.

Atrasts ārzemēs un gaida savu kārtu

Neapoles mastifs Latvijā ir reti sastopama šķirne, tāpēc Brutu nācās iegādāties Krievijā. «Pirmo reizi viņu ieraudzīju lidostā. Pirms tam skatījos fotogrāfijas, interesējos par vecākiem, vecvecākiem un, protams, vērtēju audzētavu.» Gribējuši iegādāties pelēku puiku, tāpēc nācies gaidīt, jo pirmajā metienā bijušas vien pelēkas meitenes. Izstādēs piedalīties Bruts gan nav paspējis, jo dokumentus par ciltsrakstiem saņēmis nesen. Ieva apgalvo, ka arī ar viņu plāno braukt uz izstādēm, taču to vērtē ar divējādām sajūtām. «Neapoles mastifu Latvijā ir ļoti maz, un domāju, ka, piedaloties izstādēs, viņš bieži varētu būt vienīgais šķirnes pārstāvis. Tad zūd sacensības gars un gandarījums, ka tavs suns izvēlēts par labāko no vairākiem,» stāsta saimniece.

Līdz astoņu mēnešu vecumam suns sacenšas junioru grupā, ko Boriss paspēja izdarīt divas reizes, iegūstot pirmo un otro vietu. «Piedalīties var savas organizācijas rīkotajās izstādēs. Sākumā suns uzvar savas šķirnes grupā un tad virzās uz «labākajiem», kur satiekas ar citu šķirņu pārstāvjiem,» stāsta Ieva.

Tumšais kanekorso šķirnes pārstāvis ģimenē ienāca pirmais. Ieva apgalvo, ka šā tipa suņi var būt arī brūni, taču visi Borisa radi pārsvarā esot melni. Augot iespējams, ka spalva mainās un parādās gaišas strīpas, taču tas esot normāli. «Nesen bija pasākums, kur satikām Borisa mammu, vecmammu un māsu. Bruts gan savu ģimeni, visticamāk, nesatiks,» noteic jaunā sieviete.

Ievai jau saplānots, uz kurām izstādēm šogad jābrauc, taču viņa atzīst, ka tas ir laikietilpīgs process. «Suni vajag sagatavot, ja gribi, lai tas neraustās un nelēkā. Viņš var būt nezin cik labs, bet, ja saimnieks neprot suni parādīt, tad var braukt mājās, jo uzvarēs tāds, kurš pēc šķirnes standartiem varbūt nav tik labs, taču ir perfekti pasniegts.» Izstādes notiek dažādās Latvijas vietās. Uz ārzemēm ar suņiem Ieva gan nav braukusi. «Neesmu pārliecināta, ka gribu piedalīties tik ļoti, lai mocītos pa viesnīcām. Protams, ir patīkami, ka tavu suni atzīst par labāko, bet otrs ir iespēja piedalīties vaislā. Es laikam to negribu. Kaut gan kas zina, varbūt man atkal atvērsies čakras un domas mainīsies,» ar smaidu noteic jaunā saimniece.

Jāēd kā dabā

Kāds suni baro ar konserviem, cits - ar sauso barību, taču Ieva nolēmusi sev dzīvi «sarežģīt līdz maksimumam». «Ir tāds barošanas veids barf. Tas nozīmē, ka sunim visu barību, gan gaļu, gan kaulus, dod jēlu. Barojam viņus ar kuņģiem, ar plaušām. Izklausās varbūt briesmīgi, bet mana pārliecība ir, ka sunim jāēd tā, kā viņš to darītu dabā,» stāsta suņu mīle. Barību draugiem iegādājas tirgū. Ieva zina, ka abiem suņiem našķis ir siers. «Dažreiz viņiem tiek kāda sardele - kā apbalvojums.»

Strikti noteiktu lietu, ko nedrīkst ēst, nav, taču jābūt uzmanīgam ar saldumiem un augļiem, protams, vistu kauliem. «Vistu kauli ļoti smalki sadalās, un suns var aizrīties, taču liellopu kaulus viņam droši var dot. Viņiem dabiski paredzēts tos grauzt, jo kauli attīra zobus, neveidojas aplikums un arī uzlabojas gremošanas trakta darbība.»

Mājās gan Borisam, gan Brutam atvēlēta sava vieta, un lielu daļu laika viņi pavada telpās, taču, tā kā Biedrīšu ģimene dzīvo laukos, viņi nevairās no dzīvošanās ārā. Ieva atzīst, ka kurmjus vai peles suņi neķer, jo nav paredzēti medībām un viņiem tāda instinkta neesot. Sieviete atklāj, ka kādreiz, iespējams, gribētu iegādāties četrkājaino draugu, kas ķertu grauzējus, jo ārā ir klētis un kūtis, kur tie tomēr dzīvo.

Kamēr Boriss dzīvoja viens, nedarbi nebija viņa vizītkarte, bet, tiklīdz uzradās draugs, izklaides ideju parādījies vairāk. «Šobrīd abi grauž mēbeles. Es suņus par to nesodu, vienkārši cenšos novākt visas vērtīgās mantas no viņu ceļa.» Ieva uzskata, ka divu suņu esamības pluss ir tāds, ka viņi var spēlēties savā starpā. «Divatā ir interesanti. Bērnībā suņi rotaļājas vairāk, taču apzinos, ka, abiem pieaugot, būs vairāk jāuzmana, lai spēles nepāraug kautiņos.»

Raksturīgākās kaites un vakcīnas

Obligātā pote, kas jāveic suņiem Latvijā, ir pret trakumsērgu. «Latvija šobrīd ir brīva no trakumsērgas, tāpēc tam stingri seko līdzi. Atvest Brutu no Krievijas varējām tikai pēc 12 nedēļām, plus 21 karantīnas diena, jo tas ir vecums, kurā vakcīnas var veikt.» Saimniece stāsta, ka vizītes pie veterinārārsta nav lēts prieks. Noteiktas arī potes pret dažādiem vīrusiem, kas nav obligātas, taču profilakses nolūkos saimnieki tās parasti veic. «Es nesaku, ka šķirnes suņiem veselība ir vājāka nekā jaukteņiem, taču katrai šķirnei ir noslieces uz kādu vainu,» stāsta Ieva. Kopumā savus suņus viņa vērtē kā veselīgus, kuri nav īpaši uzņēmīgi pret slimībām. Vienīgi Brutam pirms neilga laika nācās ciemoties pie veterinārārsta. «Brutam nācās izoperēt trešā plakstiņa adenomu. Tas nozīmē, ka sunim ir trešais plakstiņš, kurš viņam izlīda ārā, kas šai šķirnei ir ģenētiski noteikts un nav nekas traks. Ja laikus to neizoperē, tad dziedzeri pārstāj producēt asaras un acis kļūst sausas.»

Vēl viena īpatnība, kas piemīt gan Neapoles mastifiem, gan kanekorso - līdz gada vecumam augot, viņi var sākt klibot. «Man «paveicies», jo ik pa brīdim pieklibo abi. Tomēr tas ir normāli un ar laiku pāriet.»

Četrkājaino draugu loma ģimenē

Ieva ļoti rūpējas par saviem «cukurdupšiem», kā mēdz tos mīļi dēvēt, taču nepārvērtē suņu nozīmi. «Es viņus saucu par dēliem, taču tas nenozīmē, ka vērtēju tos vienlīdzīgi ar saviem bērniem. Viņi ir forši dzīvnieki, taču vispirms nāk cilvēks un tikai pēc tam suns. Zinu, ir tādi, kas uzskata otrādi, taču es pie šīs saimnieku grupas nepiederu,» apgalvo sieviete. «Jāatzīst, ka agrāk es suņu saimniekus nesapratu. Ja kāds stāstīja, ka dosies uz izstādi vai mācībām, domāju - vājprāts, kurp vispār griežas pasaule, bet tagad pati visur esmu pirmā.»

Biedrīši stāsta, ka tiem, kas vēlas iegādāties suni, ir jārēķinās ar netīrību. «Mazs suns čurā, kakā, bet jo lielāks viņš ir, jo vairāk to dara. Ar dzīvnieku ir jāstrādā, lai viņš tiešām būtu ģimenes loceklis, nevis monstrs. Jo lielāks suns, jo grūtāk viņu ir savākt. Ar viņiem jābrauc uz suņu skolām, jātrenējas un jādara tas regulāri.»

Jaunā sieviete gandarīti noteic, ka suns dod drošību, un stāsta, ka ģimenei tie nav paredzēti tikai mīļošanai, suņiem ir arī praktiska nozīme. «Mēs dzīvojam laukos, un te ir teritorija, kas jāsargā. Izlaid kaut vienu no viņiem ārā, un nelūgts viesis būs prom.»

Ģimene mīluļus pieņēmusi, un visi sadzīvo draudzīgi. Suņi tur dzīvo jau no kucēnu vecuma, tāpēc pie bērniem pieraduši. Ieva spriež, ka, ja būtu atvests pieaudzis suns, varbūt būtu citādi. «Es nestimulēju bērnus līst sunim virsū, spēlēties ar viņu, raustīt aiz ausīm un līst mutē, kā to nereti var redzēt interneta video. Mana pārliecība ir, ka šādi izgājieni strādā līdz konkrētam brīdim, kad sunim apnīk, un tas var beigties slikti. Abi ar vīru mācām bērniem cienīt gan Borisu, gan Brutu, savukārt suņiem liekam saprast, ka tie ir mūsu bērni un viņiem nav tiesību tos aiztikt,» noteic Ieva. Četrkājaino draugu iegādi Ieva nenožēlo. «Viņi ir tieši tādi, kādus vēlējos. Esmu apmierināta un mīlu savus suņus.» Taču Ieva mudina cilvēkus apzināties, ka bez darba un laika ieguldījuma nevienu mājdzīvnieku neizaudzināt.