Dziedātāja Līga Robežniece pieder pie cilvēkiem, kuriem ir svarīgas savas tautas tradīcijas, tajā skaitā svētku svinēšana, un viņa tās ceļ saulītē, mudina izzināt un aizraut arī citus.
«Mana vecmamma bija tautas teicēja. Kad es biju mazs bērns, sēdēju kopā ar citiem bērniem zem Līgo svētku galda, mērcējām pirkstus alū un dziedājām līdzi dziesmas. Tie bija lieli svētki kopā ar ģimeni. Kad vecmamma aizgāja aizsaulē, nebija domas, ka iesāktais varētu apstāties,» atklāj Līga Robežniece.
Lauku sētā Jaunpiebalgā
Viņa jokojot citiem teikusi, ka viņai Līgo svētkos ir vajadzīga zupa, pie kuras visus pulcināt un pabarot, un svētkus ieskandināt. Un tā tas tradicionāli notiek. Saulgriežos zupa joprojām tiekot vārīta, taču tagad tā esot Līgas māsas pārziņā, kurai ir dēls Jānis, kam par godu tā nodēvēta par Jānīša zupu. Tā dodot enerģiju visam svētku svinēšanas cēlienam. «Apmēram sešus, septiņus gadus šāda ir Līgo svētku otrā daļa, bet pirmo daļu vēlos 21. un 22. jūnijā, kad sākas lielā sagatavošanās svētkiem Jaunpiebalgā, lauku sētā. Uz dzimtas mājām katru gadu Līgo vakarā sabrauc mīļie radi, draugi un paziņas.» Tur tiekot dziedātas klasiskās Līgo dziesmas, bet izskanot arī «līgo, māmiņ, līgodama, līgo skaisti šovakar....». «Tad, kad to dziedam, visiem tirpas skrien pa ķermeni, daži raud, un arī bērni šo dziesmu dzied līdzi pieaugušajiem.» Līgai patīkot analizēt senās tautas dziesmas, jo katrā ir ielikts milzīgs kods, paklausīties, ko citi stāsta par latviskām vērtībām un senajām lietām.
Kas latvietim vajadzīgs
Dziedātāja uzsver, ka pati sevi sešus gadus dēvē par baldonieti. «Manas mājas kopā ar ģimeni atrodas pie vairāk nekā 300 gadus veciem ozoliem un liepām lauku teritorijā, pļavā, starp mežiem, kur netrūkst tādu lietu, kas sirdij vajadzīgas kārtīgam latvietim. Ja Latvijā būtu salas, tad es noteikti viena pati dzīvotu uz salas,» savu sapni atklāj Līga. Viņa lieliski sadzīvojot ar savu vārdu. «Sākumā man tas ļoti nepatika. Bija viens izteikts lūzuma punkts - spēlēju kokli koklētāju ansamblī Austriņa, ar kuru koncerttūrē bijām aizbraukuši uz Vāciju. Tur bija viena Latvijas vāciete Līga, kura mani centās pārliecināt, ka Līga ir maģisks vārds, un tad tas man sāka iepatikties,» atceras Līgo svētku gaviļniece. Viņa ar to ir cieši saradusi un citu nemaz nevēlētos.
Intīms process ar dabu
Parasti 21. jūniju, kad saule sasniedz savu kulmināciju, Līga aizvada mierīgi un klusumā - vāc pirtij slotas no bērza, pīlādža, liepas, kurās iesien spēku un veselību. Viņa apgalvo, ka, piekopjot šādas latviskas tradīcijas ģimenes sētā bez stresa un steigas, tas lieliski strādā. «Tad ir šī ļoti intīmā saikne ar dabu, īsta maģija. Es ar meitām pusplikas, skaistas, ar izlaistiem matiem ejam vākt mazus pušķīšus, kurus pēc tam piekaram sev pie pie gultas. Nākamajā gadā, kad tie ir jāmaina pret jauniem, glabātos sadedzinām, atbrīvojoties no nevajadzīgām domām,» savu pirmssvētku rituālu ieskicē Līga.
Viņa uzsver, ka svētku gatavošanās un gaidīšanas laikam piemīt sava burvība, kas aizņemot 80 procentus no skaistā pasākuma vasaras vidū. «Tajā brīdī, kad lasām meijas, slaukām un pušķojam māju, vienlaikus attīrām un greznojam savu dvēselīti. Pēc tam visapkārt smaržo. Kāda tā ir meditācija!» Līga bilst, ka viņa sajūtot sevī lielu instinktu to darīt un tikai vēlāk dzird, ka to māca un ka tā patiešām ir. Viņai neesot mazsvarīgas baltu tradīcijas, tāpēc ik pa laikam rodoties iespēja apmeklēt kādu lekciju. Piemēram, nesen noklausījusies lekciju par senajiem tautu tērpiem.
«Neesmu liela folkloriste, kura zina, kad kura dziesma jādzied, kā pēc programmas. Tas notiek impulsīvi - nāk un aiziet.»
Lauku cilvēka menedžments
Līga neslēpj, ka dzīvē pati plūstot un ap viņu vienmēr kaut kas notiek. Tikko beigusi C kategorijas fitnesa treneru kursus Sporta akadēmijā, kā arī finišējusi tā saucamajā lauku cilvēka maratonā pavasaris. «Daudziem grūti iztēloties, ko tas nozīmē lauku cilvēkam. Izejot no rīta laukā, ir grūti izlemt, ar kuru darbu sākt - sēt, ravēt vai prātot, kas būs jāsargā no salnām.... Taču tas ir interesants menedžments.» Fitnesa trenera kursos piedalījusies, jo ar kustību un sportu esot uz tu jau sen, un arī senču saknes bijušas saistītas ar aktīvu dzīvesveidu. «Ziemā es skrienu pa saviem lauku ceļiem un sniegā vingroju. Aerobika - tās ir kā zāles, kas man ir bijušas kopš tā laika, kad Latvijā tā ienāca deviņdesmitajos gados. Atgriezos no skolas, nometu somu un skrēju uz treniņiem. Joprojām lecu un stiepju hanteles.»
Līgas sūtība esot palīdzēt citiem cilvēkiem, tajā skaitā piemīt arī treneres prasmes, tāpēc viņa neliedz padomu ēdienkartes izvēlē, vingrošanā un citur, tagad - arī fitnesā. «Fitnesa treneru kursi man ļoti daudz deva gan pašapziņai, gan pārliecību, ka esmu uz pareizā ceļa. Mana misija ir darboties nevis lielā sporta klubā vai zālē, bet padziļināts process caur domāšanu un kustību, strādājot ar cilvēku.»
Jau kuro gadu kopīgi ar Muzikālā teātra 7 komandu Līga šovasar dosies iepriecināt klausītājus visā Latvijā ar dziesmu spēli Muļķe sirds, taču pasākumu organizēšanu viņa esot nolikusi malā. Vismaz pagaidām, jo nekad nevarot teikt, ka nekad vairs.
Sirdī mamma meitām
«Sirdī, protams, esmu pasākumu organizētāja, un visi zina, ka manos organizētajos ir ieguldīts pamatīgs darbs. Es citādāk nemaz neprotu.» Viņa apstiprina, ka tas sniedz lielu kaifu, lai gan vienlaikus nozīmē arī pamatīgu nogurumu.
Stāstot par savām ikdienas aktivitātēm, Līga uzsver, ka pirmām kārtām esot mamma meitām Luīzei (10 gadi) un Terēzei (6 gadi), pārējais ir tam pakārtots. «Neredzu laimi savā dzīvē, ja bērniem ir jāpasaka: «Piedod, tagad es nevaru.» Esmu mamma sirdī,» ar mīļumu saka Līga. Stāstot par ģimeni un to, kāda viņas izpratnē ir sievietes laime, uzteic savu dzīvesbiedru Igoru, ar kuru ir kopā vairāk nekā 20 gadus. «Neesam viens otram apnikuši. Dzīvojam saskanīgi, viens otram neko nepieprasot, nestrīdamies,» ģimenes dzīves formulu nosauc viņa.
Lidojums joprojām nebeidzas
Līga apstiprina, ka bez mājas un ģimenes sevi nespēj iedomāties. «Latvijā šobrīd ir aktuāla tradīcija - cilvēki meklē, atrod īpašniekus (un ne tikai!) sagruvušām mājām, kuras atjauno un kuru apkārtni sakopj. Tāpēc ar katru gadu mūsu zeme kļūst aizvien krāšņāka.» Un no tās Līga arī nevēlētos doties projām. «Tur, augšā, viss plāns ir izdomāts. Esmu «iemesta» auglīgā skaistā zemē, nevis dzīvot kur citur. Citus cilvēkus arī aicinu nopirkt dārzu, izrakt dobi, iedot sev un saviem bērniem maksimālo, ko var iedot, taču to nevar jaukt ar ziedošanos.» Līgai šķiet, ka šis ir laiks, kad katram ir jāizvērtē arī, «kas es esmu, kāda ir mana dvēseles pieredze, ko ņemšu līdzi tālākajā dzīvē».
Aktīvā sieviete mēdzot arī dinamiskajā ikdienas darbu steigā uz mirkli apstāties un padomāt. «Sevi vairs neapdalu. Visu mūžu daudz esmu darījusi citiem, raudājusi, jo esmu bijusi pārgurusi no darba. Tagad vēlos baudīt dzīvi. Jau sešus gadus lidoju! Tad, kad cilvēks sākot domāt nevis par to, ko viņš vēlas, bet par to, kas viņam ir, tad viņš daudz ko arī saņem.»
Visu tver caur mūziku
Līga ir dzimusi īsta rīdziniece, taču tagad no savas bērnības un sirds pilsētas dzīves esot atrāvusies, lai gan joprojām to mīlot. «Manā dzīvē šobrīd ir skaists posms, kas laikam nebeigsies. Kad atbraucu uz Rīgu, tie man ir svētki, kurus vēlos baudīt, maksimums, vienu dienu. Tad es braucu mājās, ieraugu tur debess jumu, un man atkal ir labi.» Līgai ir skaidrs, ko viņa vēl vēlētos apgūt - kā atjaunot mēbeles, noderētu arī zināšanas latīņu valodā, lai zinātu, piemēram, augu latīniskos nosaukumus. Rudenī viņa plāno apmeklēt ārsta Pētera Kļavas izglītojošās lekcijas.
Un Līga noteikti zina - bez mūzikas klātbūtnes gan nespētu. «Esmu mēģinājusi speciāli iet projām no tās, bet... Visu tveru caur mūziku. Tā laikam ir joma, kurā neesmu sevi pilnveidojusi, jo manas klades ar saviem dziesmu tekstiem un mūzikas materiālu ir iznīcinātas.» Agrāk mainījusi grupas un ierakstījusi albumus, taču muzikālā pieredze jau nekur neesot pazudusi. «Ja nav tāda viļņa, kas mani tajā visā dziļāk ierautu, tad tas man nav vajadzīgs, taču kas zina, ko es dzīvē vēl izdarīšu!» noslēpumaini un dzīvespriecīgi teic Līga. Atgūt enerģiju palīdzot elpošanas vingrinājumi un meditācija, tāpēc nezinot, ko nozīmē disharmonija, un nepazīst stresu. Līga citādāk tverot zemes dzīvi, cenšas dzīvot saskaņā ar savu dvēseli un dabu.
