Katram dzīvnieku mīļotājam un potenciālajam tā īpašniekam ir savs priekšstats un vēlmes, ar kādu mīluli viņš vēlētos diendienā būt kopā savās mājās. Tas, ka par suņa saimnieku var kļūt jebkurā vecumā, ar vai bez lielām zināšanām un iepriekšējas pieredzes (pat ja bērnībā šāds mīlulis ir izpalicis dzīves apstākļu vai vecāku aizlieguma dēļ) praksē ir pierādījies.
Bišonas frisē pieder pie tiem plašās suņu saimes pārstāvjiem, kurus var iemīlēt vizuāli skaistā izskata un brīnišķīgā rakstura dēļ. Piecus mēnešus vecais Marko ir pilnīgs apstiprinājums tam. Prātīgs, gudrs, un šādās labas uzvedības reizēs ar smaidu uz lūpām gribas teikt - gluži vai paraugsuns, taču pēc brīža šo slavinošo apgalvojumu viņš ātri vien spēj apgāzt, jo rotaļājoties ķeras saimniekiem biksēs vai iekožas ar asajiem zobiņiem čībās. Suņuks tādējādi vēlas izrādīt, lai viņam pievērš uzmanību un kādu mirkli ar viņu padraiskojas. Bet uz viņu jau nav iespējams ilgi dusmoties! Par čībām un Marko ir īpašs stāsts, un, ja vien suns mācētu runāt, tad droši vien pastāstītu, kāpēc viņam tās tik ļoti patīk. Ja saimnieks ir bijis aizmāršīgs (pats vainīgs!), atstājis tās sunim ērti pieejamā vietā, tad tikai ir prieki - čību ātri pakampj un skriešus metas projām uz savu guļvietu, un netiek smādēti arī citi pieejamie apavi - galvenais, lai ir ko grauzt. Un arī naktīs, kamēr saimnieki guļ, notiek brīnumi - pie gultas noliktās čības (viena jau nu noteikti!) mēdz pazust. Kur to meklēt un kurš ir vainīgs, galva nav jālauza.
Palīdz saimniekiem iepazīties
Būdams apveltīts ar labām īpašībām un izcilām komunicēšanas spējām, Marko spēj atrast kopīgu valodu ar jebkuru. Ja saimniekam nepieciešams nodibināt jaunus kontaktus vai pazīšanos, tad suņupuika par to parūpēsies. Nokļuvis uz ielas vai kādā citā sabiedriskā vietā, Marko sasveicinās teju vai ar visiem garāmgājējiem, kuri noteikti veltīs viņam komplimentu, izteiks kādu citu komentāru vai saimniekam pajautās, kas tā par šķirni, cik kucēns ir vecs un tamlīdzīgi. Bet, satiekot savas dzimtas pārstāvjus, viņa izrādīto sajūsmu vispār nav iespējams aprakstīt. Tad Marko sāk smilkstēt suņa mēlē, lēkāt augšā un lejā un rauties no pavadas nost. Vislabākais variants būtu, ja jauniepazītajam draugam varētu skriet līdzi, bet to jau neviens neļauj. Marko drošsirdību var tikai apbrīnot - liels vai mazs, jauns vai vecs, bet Marko draudzēties grib ar visiem sugas brāļiem un māsām. Un arī kaķi viņš prot aizbaidīt, ka tas metas projām uz citu pusi. Un ne jau aiz ļauna prāta vai agresivitātes mākts, viņš tajā mirklī ir atradis sev rotaļu biedru.
Mīļa rotaļlieta mājās
Marko tāpat kā citi šīs dekoratīvās šķirnes sunīši patiešām vizuāli atgādina mazu mīļu rotaļlietu. Šo faktu apstiprina kāda jauka viņu īpašība - ja dzīvnieku mīļotāji vēlas, lai suns sēž uz dīvāna un uzticīgi raugās acīs, tad šīs šķirnes pārstāvji tādi arī realitātē ir. Marko seko saimniekiem pa pēdām, uzmana viņus, nosēžas blakus un ilgu laiku nekustīgi no viņiem nenolaiž acu skatienu. Un tajā mirklī var tikai prātot, ko tāds mazs suņabērns savā prātā domā! Kā jau visiem dzīvniekiem, patīk doties pastaigās, un arī saimnieks ir spiests līdzās viņam nedaudz izskrieties. Ik pa brīdim, esot laukā, Marko patīk apstāties un sēdēt, it kā kaut ko pārdomājot un vērojot apkārtni.
Marko ēdināšana problēmas nesagādā - var teikt, ka viņš ir visēdājs, bet tā jau it nemaz nevar darīt - sunim dot visu, ko paši ceļam galdā. Īpaši gards ir biezpiens, dārzeņus ēd bez izņēmuma, bet gardākais kumosiņš, protams, ir kauliņš, kuru viņš parasti dodas notiesāt savā spēļu vietā, bet ar profesionālo barību mēdz našķoties vakarā. Ar tualetes apmeklējumu pagaidām Marko klājas visādi. Viņš jau kopš agrām dienām ticis radināts nokārtoties uz avīzes. Un reizēm viņš aizmirst, ka šāda kārtība mājās ir jāievēro tāpat kā nokārtošanās laukā. Kad pēc pastaigas atgriežas mājās, tad nereti pēc 5 minūtēm dabiskās vajadzības nokārto dzīvoklī. Un par to Marko tiek strostēts un mācīts radināties pie tīrības.
No fēna pa gabalu
Protams, balto suņu īpašniekiem jārēķinās, ka četrkājainā drauga kopšanai būs jāatvēl laiks. Mazgāties Marko itin labi patīk, un tas jādara, lai baltais kažociņš vienmēr būtu tīrs un balts, bet žāvēšanās ar fēnu gan vairs nav suņa dvēselei tik tīkams pasākums. Tā rūkoņu viņš nepieņem un laižas projām pa gabalu, ja kāds stingri viņu netur grožos. Bet kā, pēc suņa domām, izžāvēties, Marko arī zina. Slapjums no spalvām ātrāk ir jādabū nost - domā suņuks, cenzdamies noslaucīties uz grīdas, gultas pārklājā, ja tiek uz tās. Un tad viņš sāk dusmoties, ja tas tik ātri neizdodas biezās spalvas dēļ, kā viņam pašam gribētos. Bet valstīties pa gultu un tajā gulēt naktī suņukam arī patiktu stundām ilgi, ja tikai saimnieki būtu laipni un atļautu to darīt. Bet dažreiz viņš aprobežojas ar gulēšanu uz grīdas zem gultas vai kādā citā vietā. Reizēm gadās, ka Marko satrakojas un sapriecājas, un tad viņam lielu baudu sagādā kārtīga izskriešanās pa dzīvokli no vienas istabas uz otru.
Kas attiecas uz riešanu, Marko ir kluss. Vismaz pagaidām. Rej reti, un viena no tām reizēm, kad saimnieki atgriežas mājās. Tad suņuks ir ļoti priecīgs, lec uz augšu un grib, lai viņu samīļo. Un paceļ balsi - visticamāk tāpēc, ka vēlas saimniekiem kaut ko pastāstīt. Iespējams, to, ka viņam nepatīk ilgi palikt vienam, ka viņš tos ļoti mīl un ar nepacietību gaida atgriežamies mājās.
***
Par Bišonas frisē šķirni:
Izcelsmes valsts: Francija
Augums: 23-30 cm
Svars: 3-8 kg
Dzīvesvieta: labi adaptējas jebkuros apstākļos; var dzīvot dzīvoklī, taču nepieciešama pietiekama fiziskā slodze
Mūža ilgums: apmēram 15 gadu
Laba piemērotība: nepieredzējušiem suņu saimniekiem un mazu suņu cienītājiem
Raksturs: dzīvespriecīgi, inteliģenti, sabiedriski, jautri, kustīgi un rotaļīgi. Komunikabli ar svešiniekiem, draudzējas ar citiem dzīvniekiem, mīl bērnus. Viegli padodas dresūrai
Ēdienkarte: viņiem ieteicams dot gaļu un dažādus
dārzeņus, un, protams, speciālo barību
Kopšana: īpaša uzmanība jāpievērš baltajam kažokam, kurš prasa biežu mazgāšanu un ķemmēšanu, lai spalvas nesaveltos kamolā
Slimības: pastiprināta uzmanība jāpievērš acīm un ausīm, mēdz slimot ar diabētu, epilepsiju, alerģiju,
dermatītiem u.c.
***
Interesanti fakti
16. gadsimtā Franciska I valdīšanas laikā Bišonas frisē parādījās Francijas teritorijā, kur uzreiz karaļnamā kļuva par favorītiem un galma svītas galvenajiem kompanjoniem. Tolaik viņus dēvēja par mazajiem prinčiem. Kulmināciju viņi sasniedza Henriha III (1574-1589) valdīšanas laikā, jo monarhs bija liels šo miniatūro dzīvnieku piekritējs. Viņš nekad no tiem nešķīrās, arī valsts lietas risināja, kad grozā, kas bija iekārts kaklā, sēdēja viņa suņi.
Kad modē nāca miniatūrsuņi aristokrātiskā sabiedrībā, Bišonas frisē kļuva populāri Kanāriju salās. Viņi kļuva par dārgu trofeju, un viņus bieži izmantoja bārterdarījumos.
17.-18. gadsimtā Bišonas frisē piederēja daudziem aristokrātiem un bija sastopami visos Francijas salonos sabiedrībā zināmu dāmu un kungu kompānijā. Šāda liela viņu popularitāte iedvesmoja māksliniekus Fragonāru un Goiju attēlot suņus ar sniegbalto vilnu savos darbos.
19. gadsimta otrajā pusē līdz 20. gadsimta sākumam Bišonas frisē zaudēja savu statusu augstākajās aprindās un kļuva par parastiem ielas suņiem. Kā jau daudzām šķirnēm, Pirmais pasaules karš deva viņiem pamatīgu triecienu, un kara gados viņi praktiski izbeidza savu eksistenci.
1920. gadā beļģu selekcionārs nolēma likt lietā savus spēkus, lai šķirni glābtu un attīstītu. Viņa darbs vainagojās panākumiem - 1933. gadā Bišonas frisē oficiāli reģistrēja Francijā. Pēc nākamā spēcīgā trieciena Otrā pasaules kara laikā šī šķirne atkal atdzima.
