Šobrīd daudziem aktuāli ir doties uz mežu un lasīt sēnes. Latvijas Dabas muzeja Botānikas nodaļas vadītāja Inita Dāniele uzskata, ka šo var uzskatīt par sēņu gadu, taču kā nu kurā vietā.
«Katru gadu nav raksturīgi, ka sēnes var atrast mežos, kurus uzskata par labām sēņu vietām. Tas ir atkarīgs no mikroklimata, cik daudz konkrētajā vietā ir lijis, kāda tur bijusi temperatūra. Latvijā ir liela dažādība – vienā vietā ir sauss, bet citur lijis daudz lietus,» atzīst I. Dāniele.
Vērtība, nevis produkts
Viņa atklāj, ka salīdzinājumā ar citām kaimiņvalstīm Latvijā sēņu ir vairāk. Pie mums zināmas vairāk nekā 4000 sēņu sugu. Vairāk nekā tūkstotis – sēnes ar cepurītēm. «Neviens precīzi gan to nevar pateikt. Kamēr vēl meži nav izcirsti, šāda tendence, ka sēņu ir vairāk, saglabājas. Veidojot izstādes, mēs braucam uz konkrētām vietām, kur zinām, ka sēnes būs. Vienā gadā aizbraucam, bet nākamajā gadā meža jau tur vairs nav.» Muzeja speciāliste atzīst, ka nākotnē tā varētu būt problēma. «Bez meža un koksnes ir tā sauktie nekoksnes resursi – ogas, sēnes... Ja mēs analizējam, cik daudz jaunu sēņu izaug, tad maz. Man ļoti nepatīk, ja sēni cilvēki uzskata par pārtikas produktu. Es tomēr uz sēnēm skatos citādi. Patiesībā sēnes ir milzīga vērtība, pat vērtīgākas nekā koksne, un viss, kas mežā izaug – arī ogas un ārstniecības augi.» I. Dāniele apgalvo, ka aizvadītajos gados viņai vairāk iznācis nodarboties ar izglītojošo, nevis praktisko darbu – izstāžu veidošanu un konsultāciju sniegšanu. No praktiskām lietām – tik, cik pašai iznāk pastaigāt pa mežu un salasīt sēnes.
Indīgā zaļā mušmire
Tradicionāli arī šogad Dabas muzejā no 14. līdz 18. septembrim būs skatāma sēņu izstāde. «Ir bijis dažādi. Muzejā strādāju vairāk nekā 25 gadus, šajā laikā divas reizes ir bijušas tādas, kad izstādi ir nācies atcelt. Vienreiz sākām to veidot, bet pēc tam sapratām, ka mums nav cilvēkiem ko rādīt, un pēc divām dienām izstādes darbu pārtraucām. Mēs jau varam visu izstāžu zāli pielikt ar piepēm, bet jautājums – vai sēņotājam būs interesanti tās skatīties.» Muzeja darbinieki paši dodas uz zināmiem tuvējiem mežiem, kur tiek lasītas sēnes ekspozīcijai. «Izstādē vienmēr ir redzama zaļā mušmire, Latvijā sastopamā indīgākā sēne. Šogad tā ir izvirzīta par gada sēni, jo pērn bija daudz saindēšanās gadījumu ar sēnēm, tāpēc mēs nolēmām to parādīt un pastāstīt cilvēkiem. To izlemj Latvijas Mikologu biedrība. Mēs kopīgi satiekamies un nobalsojam. Mums ir zināmas vietas, kur to var atrast.» I. Dāniele spriež, ka sēņotāji ir interesanti. «Visi pazīst baravikas, taču: ja izstādē nav baraviku, cilvēki nav apmierināti. Sēņotāji uzskata, ka izstādē obligāti ir jābūt baravikām, jo tās viņiem patīk vislabāk lasīt. Ja mežā tās nevar atrast, tad pastāv uzskats, ka sēņu nav.» Analizējot apstākļus, kādos sēnes aug, katrai ir savas īpatnības. Piemēram, pieminētā zaļā mušmire aug tur, kur ir ozoli, taču tas nenozīmē, ka to var atrast zem katra ozola un jebkurā laikā.
Mācēt mežā ieraudzīt
«Katru gadu atrodam kaut ko jaunu, arī cilvēki nes sēnes uz muzeju. Viens variants – tiek atrastas mazas brūnas sēnes, kuras var noteikt ar mikroskopu, un izrādās, ka tā ir jauna suga. Otrs variants – atrast lielu un skaistu sēni. Tas uzreiz nenozīmē, ka nekas tāds pie mums agrāk nav bijis. Galvenais ir ieraudzīt, jo citreiz var apiet kokam pa otru pusi, un sēne netiks pamanīta. Iespējams, tāda Latvijā varbūt pirmo reizi tiek redzēta.» I. Dāniele atceras, ka ļoti sen, sēņojot kopā ar draugiem Siguldas pusē, līdzi bija divus gadus veca meitenīte, kura atrada lielu, skaistu sēni. Tā Latvijā bija jauna sēņu suga – vēdekļa sārtaine rozā krāsā, kas pēdējos gados mežos nav redzēta. Aug vēlu rudenī vietās, kur ir gobas un vīksnas. Reti atrodama un nelielā apmērā. «Mēs pa mežu gājām tādā tempā kā mazais bērns. Ja ir vēlēšanās kaut ko interesantu mežā ieraudzīt, tad jāņem līdzi mazi bērni un jāskatās ar viņu acīm. Bērniem viss nezināmais šķiet aizraujošs, viņi daudz ko pamana, kas neizdodas pieaugušajiem.»
I. Dāniele vēlreiz uzsver, ka sēņu mīļotājiem nevajadzētu skatīties uz sēnēm kā uz pārtikas produktu. «Sēnes, protams, ir garšīgas un daudzveido mūsu ēdienkarti, taču tās nav produkts, bez kura mēs nevarētu dzīvot. Sēnes ir ļoti skaistas un dažādas.» Viņa novērojusi, ka daudzi cilvēki, uzturoties dabā, iemūžina to foto, tajā skaitā arī sēnes. Šādas fotogrāfijas no entuziastiem atceļo uz Dabas muzeju, īpaši tad, ja tiek atrasts kaut kas neparasts. «Tiem, kuri sēnes nepazīst, iesaku nevis apēst, bet mācīties tās iepazīt,» aicina speciāliste. Viņa atzīst, ka vēl, par laimi, ir maz tādu gadījumu, kad cilvēki saindējas ar indīgām sēnēm, jo bieži vien raksturīgi, ka cilvēki jautā, kas tā ir par sēni, kuru vakar ēduši. Tāpēc interesenti var nākt uz muzeju un mācīties par sēnēm. «Cilvēki pareizi dara, ka pārsvarā lasa tās sēnes, ko pazīst. Cūcene, piemēram, ir tradicionāla sēne, bet to patiesībā nevajag lasīt, jo tā satur kancerogēnās vielas, kas var sekmēt vēža veidošanos. Protams, nav jau teikts, ka visi tie, kuri ēdīs cūcenes, noteikti saslims ar vēzi.
