"Esmu pārliecināts, ka skaistas lietas dzīvei piešķir vērtību. Gluži tāpat kā saturīgas grāmatas," savu pārliecību pauž gleznošanas pasniedzējs Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā, mākslinieks Kārlis Siliņš, kad viesojāmies pie viņa Pārdaugavā, kur atrodas gleznotāja darbnīca – dzīvoklis.
"Šeit iepriekš dzīvoja un strādāja mans tēvs gleznotājs Herberts Siliņš. Pirms kāda laika es šo dzīvokli – darbnīcu no viņa iegādājos," situāciju lakoniski raksturo Kārlis Siliņš un atklāj, ka padomju gados celtās piecstāvu blokmājas augšējā stāvā atrodas vēl vairākas mākslinieku darbnīcas. "Mans tuvākais kaimiņš ir Jāzeps Pīgoznis, aiz sienas savulaik strādāja Boriss Bērziņš, bet darbnīcās, kas atrodas citās kāpņu telpās, radīja Sandra Krastiņa, Valda Muižule un Inārs Helmūts. Pamazām mākslinieki no šīs mājas aiziet, bet tie, kas ir palikuši, katrs ir aizņemts ar savām lietām. Nekādas bohēmas šeit nav, tā varbūt bija raksturīga septiņdesmitajiem gadiem."
Pirms pārcelšanās uz jauno mājvietu mākslinieks esot veicis remontu, jo telpas jau kādu laiku bija kalpojušas, turklāt gribējis dzīvokli – darbnīcu iekārtot pēc sava prāta. "Visvairāk mani tracināja dūcošās dienasgaismas lampas. Lai tās apklustu, vajadzēja palekties un uzsist," nosmej Kārlis Siliņš un piemetina, ka telpas neesot pārplānojis, vienīgi neveiksmīgi iebūvēto sienas skapi ar meistara palīdzību pārveidojis par dušas telpu. "Iepriekš te bija vienīgi tualete. Ja dzīvo uz vietas, ar to vien ir par maz."
Septiņdesmit kvadrātmetru plašajā dzīvoklī ir trīs telpas, kas cita no citas nav atdalītas ar durvīm, – darbnīca, guļamistaba un virtuve. Sienas tajās ieturētas gaišos toņos, lai varētu izcelties gleznas, citi mākslas priekšmeti, kā arī mēbeles. "Māja ir celta padomju laikā, kad īpaši nepievērsa uzmanību tam, lai mākslinieks šeit varētu ne tikai strādāt, bet arī dzīvot. Uzblieza četras sienas, un viss. Pārceļoties uz šo dzīvokli, centos to cilvēciskot."
***
Gleznotājs Kārlis Siliņš jau krietnu laika sprīdi dzīvo un strādā dzīvoklī – darbnīcā Pārdaugavā, kur savulaik savus darbus radīja viņa tēvs Herberts Siliņš.
Guļamistabas zonu no darbnīcas, kas vienlaikus kalpo arī par atpūtas zonu, atdala IKEA iegādāts grāmatu plaukts, kā arī plaukts, kas iebūvēts starp divām sienām. Lai vēl vairāk uzsvērtu telpu atšķirīgos raksturus un pildāmās funkcijas, guļamistabā uz grīdas segts lamināts, kas imitē parketu. "Esmu ievērojis, ka ciemiņi respektē šo nenosprausto robežu un viesošanās reizē nesper kāju tur, kur atrodas mana guļamtelpa, bet dzīvojas pa pindzelēšanas telpu." Dzīvokļa saimnieks atklāj, ka grāmatu skapi iegādājies "Zundā", bet lupatu deķis esot Rojas rokdarbnieču austs. "Es aizraujos ar japāņu kultūru, jo īpaši ar dzeju. Tās iespaidā iegādājos šo skapi, kura dizainā nojaušami kādi citāti no Saules zemes kultūras.".
"Man patīk vecas lietas, tām ir cita vērtība nekā mantām, kas tikko noņemtas no konveijera. Laikam ir garša, un šī garša mani piesaista. Ja aizejat uz izstādi, bieži vien taču ir tā, ka negribas to bildi savās mājās, bet gan Purvīti vai Rozentālu," ironizē gleznotājs, kura darbi atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un Latvijas Mākslinieku savienības muzeja kolekcijās un privātkolekcijās Latvijā, ASV, Vācijā, Zviedrijā, Somijā, Turcijā, Krievijā, Francijā un Austrālijā.
Pie 150 gadu vecās pūralādes mākslinieks esot ticis, pateicoties kādam senu lietu tirgotājam. "Kad aizbraucu apskatīt lādi, tā stāvēja ārā – lietū un vējā. Man šķita apgrēcīgi, ka tik pamatīgai mēbelei jācieš, tāpēc, ilgi nedomājot, to krāvu vezumā un vedu uz savu dzīvokli," stāsta Kārlis Siliņš. "Spriežot pēc zīmējumiem, zilā krāsojuma un metāla kalumiem, šī pūralāde varētu būt no Kurzemes. Iespējams, tā savulaik ir piederējusi kādai bagātai saimniekmeitai, bet man kalpo kā datorgalds un mantu glabātava.".
"Kad biju vienā no skaistākajām vietām Baltijas reģionā – Nidā, kur atrodas Kuršu kāpas, es sajūsminājos par mājām, kuru fasāde ir tādā zilā krāsā, kas mani suģestē. Biju tik pārņemts, ka sapratu – šo zilo toni gribu redzēt arī savā dzīvoklī," skaidro mākslinieks, norādot uz zilā tonalitātē ieturēto virtuves darba zonu un vannasistabu.
"Neesmu ne mietpilsonis, ne snobs, tāpēc uz plaukta man stāv arī šādas zilonīšu figūriņas. Kāpēc lai tās tur nebūtu, ja man tādas pieder?!" retorisku jautājumu uzdod dzīvokļa saimnieks. Blakus zilonīšiem viņš ir nolicis nelielu vecmeistara Jūlija Federa skulptūriņu.
Tas ir pašsaprotami, ka mākslinieka darbnīcā ir daudz gleznu – ne tikai plauktos kārtīgi salikti audekli, bet arī pie sienām. Guļamistabas zonā blakus saviem darbiem Kārlis Siliņš eksponējis arī savu amatabrāļu gleznas un zīmējumus – tur ir pārstāvēts gan Boriss Bērziņš, gan Leonīds Āriņš, gan arī nezināms mākslinieks, kas gleznojis ikonu. Savukārt uz grāmatu plaukta, ko gleznotājs esot mantojis no tēva, ir sarindotas vizuāli pievilcīgas lietas. Par katru no tām viņam ir savs stāsts. Bet ādas atpūtas krēslus esot iegādājies mēbeļu veikalā Asko.
