ASTROLOĢIJA: Šonakt pasaule novēro Saules aptumsumu. Kas tas ir?

Šonakt, plkst. 00:44 pēc Latvijas laka pasaulē būs novērojams Saules aptumsusm, ko mēs šoreiz neredzam.

Mūs­die­nās pat lie­lā­kā da­ļa sko­lē­nu zi­na, ka Sau­les ap­tum­sums nav ne­kas bries­mīgs – lai­ku pa lai­kam Mē­ness, kas at­ro­das mū­su pla­nē­tai kriet­ni tu­vāk ne­kā Sau­le, vien­kār­ši aiz­sedz ska­tu uz to. At­ka­rī­bā no tā, cik tā­lu no Ze­mes to­brīd at­ro­das Mē­ness, ap­tum­su­mi mēdz būt da­žā­das for­mas, pil­ni vai da­ļē­ji, bet to mak­si­mā­lās fā­zes il­gums ne­pār­sniedz sep­ti­ņas ar pus­i mi­nū­tes.

Jau se­na­jās ci­vi­li­zā­ci­jās (Ķī­nā, Ēģip­tē, Ba­bi­lo­ni­jā) mā­cī­ti ļau­dis bi­ja ap­tvē­ru­ši li­kum­sa­ka­rī­bas, kas ļā­va ap­tu­ve­ni prog­no­zēt ap­tum­su­mu lai­ku, bet paš­laik sa­stā­dī­ti sa­rak­sti, ku­ros pre­cī­zi no­teikts, kā­dus ap­tum­su­mus mū­su pēc­te­či va­rēs no­vē­rot, pie­mē­ram, 2666. ga­dā – ja vien līdz tam lai­kam «ho­mo sa­piens» pa­ši se­vi ne­būs iz­nī­ci­nā­ju­ši bez­jē­dzī­gos ka­ros vai pie­sau­ku­ši kā­du Vi­su­ma mē­ro­ga ka­ta­kliz­mu. Gai­dot kār­tē­jo da­ļē­jo Sau­les ap­tum­su­mu, kas 23. ok­tob­rī būs no­vē­ro­jams Zie­meļ­ame­ri­kā un Krie­vi­jas Tā­la­jos Aus­tru­mos, no­lē­mām ne­daudz ie­lū­ko­ties vēs­tu­rē un no­skaid­rot, kā pret ap­tum­su­miem at­tie­cās mū­su tā­lie sen­či.

«Ap­ēdā­ji» de­be­sīs

Lai gan Sau­les ap­tum­su­mi no­tiek re­gu­lā­ri (ik ga­du vis­maz di­vas rei­zes), jā­ņem vē­rā, ka tie vien­lai­kus nav re­dza­mi uz vi­sas mū­su pla­nē­tas, bet ti­kai no­teik­tos re­ģi­onos. Mūs­die­nās as­tro­no­mi ap­lē­su­ši, ka kā­dā kon­krē­tā vie­tā pilns Sau­les ap­tum­sums no­vē­ro­jams vi­dē­ji rei­zi 370 ga­dos. Ša­jā lai­kā pa­spēj uz­augt un sa­vu mū­žu no­dzī­vot ne vie­na vien pa­au­dze, sa­vu­kārt ar mo­bi­li­tā­ti mū­su priekš­te­či ne­va­rē­ja le­po­ties un uz ci­tiem kon­ti­nen­tiem vē­rot ap­tum­su­mu ne­dzi­nās. Tā­pēc nav pār­stei­gums, ka šī pa­rā­dī­ba, kas pa­tie­sī­bā ir tik­pat da­bis­ka kā Mē­ness fā­žu mai­ņa, līdz pat sa­mē­rā ne­se­niem lai­kiem tā arī ne­ti­ka uz­ska­tī­ta par ik­die­niš­ķu. Bet kaut ko ne­pa­ras­tu se­nie cil­vē­ki bi­ja ra­du­ši trak­tēt kā bries­mu un gai­dā­mu ka­tas­tro­fu sig­nā­lu.

Daudz­viet pa­sau­lē ļau­dis uz­ska­tī­ja, ka ap­tum­su­ma lai­kā Sau­le tiek ap­ēs­ta. At­šķi­rī­ba ir vien tā, kā­das ra­dī­bas pa­veic šo ļau­no dar­bu. Ķī­nie­ši, pie­mē­ram, bi­ja pār­lie­ci­nā­ti, ka pie vi­sa vai­nīgs ir iz­sal­cis pū­ķis – ugun­sri­jējs. Sa­ska­ņā ar vie­nu no vi­ņu le­ģen­dām, pū­ķis tie­ši no Sau­les sme­ļas sa­vus spē­kus un pēc kār­tī­gas mal­tī­tes do­das past­rā­dāt da­žā­das ne­lie­tī­bas, rei­zēm iz­nī­dē­jot ra­žu, no­lau­pot vald­nie­ka mei­tas vai spļau­jot ugu­ni uz cil­vē­kiem. Sa­vu­kārt in­die­šiem ir mīts par dē­mo­nu Ra­hu, kurš sa­vu­laik bez at­ļau­jas no­bau­dī­jis mū­žī­gās dzī­vī­bas un ne­mir­stī­bas nek­tā­ru. Sau­le un Mē­ness, ku­ri re­dzē­ju­ši šo pār­kā­pu­mu, par to pa­sū­dzē­ju­šies augst­āka­jiem die­viem, ku­ri so­dī­ju­ši dē­mo­nu, no­cēr­tot tam gal­vu. Ta­ču bi­jis jau par vē­lu, nek­tā­ru no­bau­dī­ju­sī gal­va bi­ja ie­man­to­ju­si ne­mir­stī­bu un lai­ku pa lai­kam sūdz­ma­ņiem at­rieb­jas, tos ap­ēdot. Ci­ta in­die­šu cilts gan uz­ska­ta, ka viss bi­jis pa­vi­sam ci­tā­di – Sau­le un Mē­ness reiz aiz­ņē­mu­šies dē­mo­na Dan­ko ba­gā­tī­bas, ta­ču ne­vē­las tās at­dot, tā­pēc dē­mons vi­ņiem uz­brūk.

Cit­viet bi­ja sa­vi, lo­kā­lie ļaun­da­ri. Lat­īņ­ame­ri­kas in­di­āņi, pie­mē­ram, uz­ska­tī­ja, ka Sau­li ap­tum­su­ma lai­kā ap­rij ja­gu­ārs, bet Vjet­na­mā bi­ja pār­lie­ci­nā­ti, ka to da­ra mil­zīgs bruņ­ru­pu­cis. Ka­li­for­ni­jā dzī­vo­ju­šie se­ra­no cilts in­di­āņi tic, ka Sau­les ap­ēša­nā vai­no­ja­mi mi­ru­šo cil­vē­ku ga­ri – tie­sa, ne vi­si, bet to, ku­ri pēc nā­ves nav pie­tie­ka­mi go­di­nā­ti, ku­rus pie­mi­not nav veik­ti pie­nā­cī­gi upu­rē­ša­nas ri­tu­āli. Ru­mā­ni­jā ļau­dis uz­ska­tī­ju­ši, ka vai­nī­gi ir vilk­ači, bet Aiz­kar­pa­tu ie­dzī­vo­tā­ji, glu­ži tā­pat kā ķī­nie­ši, slie­ku­šies uz to, ka gais­mas un dzī­vī­bas avo­tam to­mēr uz­brūk pū­ķis.

Ti­cē­ju­miem, pro­tams, mēdz būt sa­vas mo­di­fi­kā­ci­jas. Pie­mē­ram, Po­li­jā un Bul­gā­ri­jā pū­ķis nav uz­ska­tīts par tik asins­kā­ru, lai ap­rī­tu Sau­li – rie­tum­slā­vu mi­to­lo­ģi­jā viņš to ti­kai un vie­nī­gi aiz­sedz, ta­ču past­āvē­ja uz­skats, ka, ne­vei­cot no­teik­tus ri­tu­ālus, pū­ķis Sau­les gais­mu var liegt uz il­gā­ku lai­ku, ie­spē­jams, pat uz mū­žī­bu. Pū­ķis, pro­tams, aso­ci­ējas ar čūs­kām, un Po­li­jas aus­tru­mos ļau­dis ti­cē­ju­ši, ka Sau­les ap­tum­su­mu ie­spē­jams iz­rai­sīt, pa­me­tot sau­les gais­mā no­sis­tu čūs­ku. Ir at­ro­da­mas lie­cī­bas, ka ar ļau­dīm, ku­ru īpa­šu­mos re­dzē­tas beig­tas čūs­kas vai zal­kši, vi­ņu kai­mi­ņi ne­žē­lī­gi iz­rē­ķi­nā­ju­šies. Bal­kā­nos sa­vu­kārt uz­ska­tīts, ka Sau­li rei­zēm mēdz no­zagt velns vai ra­ga­nas. Sa­ska­ņā ar kā­du bul­gā­ru kal­nie­šu le­ģen­du, ra­ga­nas mē­dzot šos de­be­su spī­dek­ļus no­gāzt uz Ze­mes un tad tos iz­slaukt – glu­ži kā go­vis.

Sau­li ie­spē­jams aiz­stā­vēt

Se­nat­nē lie­lā­kā da­ļa cil­vē­ku sau­les ap­tum­su­mu lai­kā mē­dza vien­kār­ši pa­slēp­ties, skai­tīt lūg­ša­nas (kurš nu ku­ru die­vu pie­sau­cot) un ce­rēt, ka viss ga­lu ga­lā beig­sies lai­mī­gi. Ta­ču vi­sos lai­kos un vi­sās vie­tās at­ra­du­šies arī dros­mi­nie­ki, ku­ri nav vē­lē­ju­šies sa­mie­ri­nā­ties ar to, ka kāds pū­ķis vai cits bries­mo­nis tā vien­kār­ši ap­rīs Sau­li un ar to arī vi­sai dzī­vī­bai uz Ze­mes pie­nāks gals. Cen­šo­ties ļaun­da­ri pa­dzīt, vi­ņi rī­bi­nā­ju­ši bun­gas, zva­nī­ju­ši zva­nus, klai­gā­ju­ši un dzie­dā­ju­ši, šā­vu­ši bries­mo­ņa vir­zie­nā bul­tas, mē­tā­ju­šies ar šķē­piem, bet vē­lāk, kad ti­ka iz­gud­rots šau­jam­pul­ve­ris, li­ku­ši lie­tā arī to.

Mūs­die­nās mēs zi­nām, ka ap­tum­sums ag­rāk vai vē­lāk beig­sies, jo gan Sau­lei, gan Mē­ne­sim jā­tur­pi­na savs ceļš pa de­bess ju­mu. Ta­ču se­nat­nē ļau­dis bi­ju­ši pār­lie­ci­nā­ti, ka tie­ši vi­ņu ak­tī­vā rī­cī­ba no­ve­du­si pie tā, ka bries­mo­ni iz­de­vies pa­dzīt un de­bess spī­dek­lis nav ap­rīts uz vi­siem lai­kiem. Lai gan – vēl ir jau­tā­jums, ko ša­jā ga­dī­ju­mā sa­prast ar vār­du «se­nat­ne». 2500 ga­du pirms mū­su ēras Ēģip­tes, Ba­bi­lo­ni­jas un Ķī­nas gud­ra­jiem vī­riem bi­ja ap­tu­ve­ni skaidrs, kā­du ie­mes­lu dēļ rei­zēm mēdz pa­zust Sau­le vai Mē­ness, bet tum­so­nī­gu un māņ­ti­cī­gu ļau­ti­ņu uz mū­su pla­nē­tas ne­kad nav trū­cis. Vēl 1877. ga­dā Tur­ci­jā Sau­les ap­tum­su­ma lai­kā dār­dē­ju­si ska­ļa ka­no­nā­de – ie­dzī­vo­tā­ji ar ie­ro­čiem ro­kās aiz­stā­vē­ju­ši Sau­li, ko šai­tans jeb pats ne­la­bais mē­ģi­nā­jis no­zagt no de­bess ju­ma. Šis ga­dī­jums ne­bi­ja ne­kāds ie­stu­dē­jums vai tū­ris­tiem do­mā­ta tau­tas tra­dī­ci­ju de­mon­strē­ša­na – da­ļa ļau­žu pa­tie­šām bi­ja pār­bi­ju­šies. Bet at­se­viš­ķas Āf­ri­kas, Lat­īņ­ame­ri­kas un Āzi­jas pa­mat­ie­dzī­vo­tā­ju gru­pas arī mūs­die­nās tic, ka Sau­li pēc ap­tum­su­ma sāk­ša­nās ie­spē­jams at­gūt, ti­kai vei­cot no­teik­tus, bie­ži vien sa­mē­rā ag­re­sī­vus ri­tu­ālus, bet šo tra­dī­ci­ju ig­no­rē­ša­na no­ve­dīs pie tā, ka pie­nāks pa­sau­les gals.

Ne­lā­ga zī­me

To, ka ap­tum­su­mi ob­li­gā­ti ne­no­zī­mē pa­sau­les ga­lu, mū­su sen­či ap­tvē­ra, uz­krā­jo­ties in­for­mā­ci­jai par jau pie­dzī­vo­ta­jiem Sau­les vai Mē­ness ap­tum­su­miem. To­mēr par ne­lā­gu zī­mi tie ti­ku­ši uz­ska­tī­ti gan­drīz vi­sur pa­sau­lē. Iz­ņē­mums ša­jā zi­ņā ir, šķiet, vie­nī­gi Tai­ti – nav zi­nāms, kā­dēļ, bet ša­jā sa­lā ti­cis uz­ska­tīts, ka ap­tum­sums ir ļo­ti ro­man­tis­ka lie­ta, jo ša­jā brī­dī Sau­le un Mē­ness at­ra­du­ši brī­vu lai­ku, lai no­do­tos mī­les­tī­bai. Tai­ti ti­cē­ju­mu ie­tek­mē daž­viet iz­pla­tī­ju­sies tra­dī­ci­ja tie­ši ap­tum­su­ma brī­dī bil­di­nāt drau­dze­nes, jo vai­rāk tā­pēc, ka gre­dzen­vei­da Sau­les ap­tum­sums de­bess ju­mā pēc iz­ska­ta ļo­ti at­gā­di­na mir­dzo­šu lau­lī­bas gre­dze­nu.

Ta­ču tas ir ti­kai iz­ņē­mums – lie­lā­ko­ties ļau­dis uz­ska­tī­ju­ši, ka ap­tum­su­mi ir slik­ta zī­me, kas vēs­ta par vald­nie­ka nā­vi vai sma­gu sli­mī­bu (Ķī­nā), gai­dā­mu ka­ru (Kriev­ze­mē), epi­dē­mi­jām (Rie­tum­ei­ro­pā), da­bas ka­tas­tro­fām (In­di­jā) vai ne­ra­žu un ba­du (fak­tis­ki vi­sā pa­sau­lē). Kopš 1967. ga­da, kad kla­jā nā­ca jaun­ais «Ap­tum­su­mu ka­nons», ku­rā ap­ko­po­ta in­for­mā­ci­ja par vi­siem Sau­les ap­tum­su­miem, kas no­ti­ku­ši kopš 1207. ga­da pirms mū­su ēras, pēt­nie­ki cen­tu­šies at­rast kā­das li­kum­sa­ka­rī­bas, ta­ču, go­dī­gi sa­kot, tas īs­ti nav iz­de­vies. Dau­dzi dro­ši vien dzir­dē­ju­ši par to, ka ne­il­gi pēc 1853. ga­da ap­tum­su­ma Spā­ni­jā ša­jā val­stī no­ti­ka spē­cī­ga ze­mes­trī­ce, kas pra­sī­ja vis­maz 4000 cil­vē­ku dzī­vī­bas, vai arī par to, ka 1901. ga­da Sau­les ap­tum­su­mam se­ko­ja pos­to­šais Mon­pel­jē vul­kā­na iz­vir­dums Mar­ti­ni­kā. Ie­spai­dī­gi, ta­ču tā ir ti­kai da­ļa no ko­pē­jās ainas – pa­tie­sī­bā daudz bie­žāk ap­tum­su­miem ci­tas lie­las ka­tas­tro­fas vairs nav se­ko­ju­šas, vis­maz ta­jos re­ģi­onos, ku­ros ap­tum­su­mi bi­ju­ši no­vē­ro­ja­mi. Sa­vu­kārt vi­sas pa­sau­les mē­ro­gu pie­sauk­ša­na ša­jā ga­dī­ju­mā nav īs­ti ko­rek­ta. Jau sa­cīts, ka ik ga­du no­tiek vis­maz di­vi Sau­les ap­tum­su­mi, bet di­vus bū­tis­kus no­ti­ku­mus ga­dā, ku­ri kaut kā­dā vei­dā ie­tek­mē­ju­ši cil­vē­ci, al­laž ie­spē­jams pie­mek­lēt un vai­nu par to uz­velt tie­ši ap­tum­su­miem.

Tas at­tie­cas arī uz aizs­prie­du­mu, ka ap­tum­su­mi no­zī­mē drī­zu ka­ru. Bet vēl slik­tāk kri­ti­ku iz­tur ap­gal­vo­jums, ka ap­tum­sums no­zī­mē zau­dē­ju­mu ka­rā. Krie­vi­jas me­di­ji ša­jā sa­ka­rā pa­ras­ti mēdz at­sauk­ties uz «Teik­smu par Igo­ra kau­ju», ku­rā ap­rak­stī­ta 1185. ga­dā no­ti­ku­sī kau­ja starp Nov­go­ro­das kņa­za Igo­ra Svja­tos­la­va dē­la ka­ra­spē­ku un tjur­ku cil­ti po­lov­ciem. Īsi pirms kau­jas no­ti­cis Sau­les ap­tum­sums, ku­ru da­ļa Igo­ra ka­ra­vī­ru uz­tvē­ru­ši kā slik­tu zī­mi. Ka­ra­va­do­nis gan nav to ņē­mis vē­rā un vai nu nā­ka­ma­jā die­nā, vai die­nu pēc tam to­mēr ie­sais­tī­jies kau­jā un cie­tis sa­kā­vi. To­mēr, zi­not abu ka­ra­spē­ku at­ra­ša­nās vie­tas un sprie­žot lo­ģis­ki, ir skaidrs, ka šo pa­šu ap­tum­su­mu no­vē­ro­ja arī po­lov­cu ka­ra­vī­ri, lai gan par to ne­kā­dās hro­ni­kās nav rak­stīts. Līdz ar to vi­ņiem, kā uz­va­rē­tā­jiem, ap­tum­sums bi­ju­si ne­vis ne­lā­ga, bet gan la­ba zī­me! Līdz­īgi bi­ja ar 1944. ga­da ap­tum­su­mu, ko va­rē­ja no­vē­rot lie­lā­ka­jā da­ļā Eiro­pas. Sar­ka­na­jai ar­mi­jai tā iz­rā­dī­jās zī­me, kas pa­re­ģo­ja veik­smī­gu ofen­sī­vas tur­pi­nā­ju­mu, bet vēr­mah­tam vēs­tī­ja par pil­nī­gu na­cis­tis­kās Vā­ci­jas sa­kā­vi.

Bai­les no tā, ka ap­tum­sums var iz­rai­sīt ka­tas­tro­fā­lu no­ti­ku­mu at­tīs­tī­bu, ne­re­ti no­ve­du­šas līdz ie­dzī­vo­tā­ju his­tē­ri­jai un pat ne­mie­riem. Tā­pēc vi­sā pa­sau­lē vald­nie­kiem, ku­ri lie­lā­ka­jā da­ļā ga­dī­ju­mu bi­ja la­bi in­for­mē­ti par to, kā­dēļ no­tiek ap­tum­su­mi, nā­cies sniegt sa­viem pa­valst­nie­kiem do­zē­tu in­for­mā­ci­ju – no vie­nas pus­es, at­tu­rot tos no ne­kār­tī­bām un ma­ro­die­ris­ma, ko ne­iz­bē­ga­mi iz­rai­sa bau­mas par drī­zu pa­sau­les ga­lu (tā pirms 1654. ga­da ap­tum­su­ma no­ti­ka Nirn­ber­gā), bet no ot­ras – ne­pa­stās­tot vi­su pa­tie­sī­bu, jo vald­nie­ka (vai tas bi­ja cars, ka­ra­lis, im­pe­ra­tors vai cilts va­do­nis) uz­de­vums ta­ču bi­ja sa­gla­bāt ie­spai­du, ka viņš un ti­kai viņš ir pa­ša die­va iz­re­dzē­ta per­so­na, ku­rai lemts zi­nāt de­ta­ļas pat par Sau­les ap­tum­su­miem.

Re­zul­tā­tā ļau­žu māņ­ti­cī­bu tur­pi­nā­ju­ši iz­man­tot da­žā­du to­ta­li­tā­ru sek­tu va­do­ņi un ie­ka­ro­tā­ji. Kā­da le­ģen­da vēs­ta, ka 1504. ga­dā, sa­va ce­tur­tā ce­ļo­ju­ma uz Ame­ri­ku lai­kā, sla­ve­nais jū­ras­brau­cējs Kris­to­fors Ko­lumbs iz­man­to­jis zi­nā­ša­nas par gai­dā­mo Mē­ness ap­tum­su­mu. Viņš pie­spie­dis in­di­āņus pa­kļau­ties pēc tam, kad pie­rā­dī­jis tiem, ka spēj «no­lau­pīt» Mē­ne­si. Līdz­īgi at­ga­dī­ju­mi at­tie­cī­bā uz Sau­les ap­tum­su­miem ap­rak­stī­ti Mar­ka Tve­na ro­mā­nā «Ko­nek­ti­ku­tas jeņ­ķis ka­ra­ļa Ar­tu­ra gal­mā» un Hen­ri­ja Rai­de­ra He­gar­da dar­bā «Ķē­ni­ņa Zā­la­ma­na rak­tu­ves», bet vē­lāk ne­re­ti iz­man­to­ti ki­no in­dus­tri­jā. Lai gan tie ap­lie­ci­na, ka cil­vē­ka spē­jās nav ie­tek­mēt Sau­li, arī mūs­die­nās at­ro­das ne ma­zums ļau­ti­ņu, ku­ru stās­tus par to, kā kār­tē­jā ap­tum­su­ma re­zul­tā­tā sa­bruks in­ter­nets vai grau­jo­ši kri­tī­sies Do­va-Džon­sa in­dekss, ar prie­ku re­tran­slē da­ļa avī­žu un tele­vī­zi­jas ka­nā­lu. At­tie­cī­bā un pa­sau­les tī­mek­li prog­no­zes pa­gai­dām nav pie­pil­dī­ju­šās, bet zi­nā­mu pa­ni­ku bir­žās māņ­ti­cī­gi (un, pro­tams, ļo­ti tu­rī­gi) cil­vē­ki gan spēj ra­dīt, jo tur spē­kā ir do­mi­no efekts un bie­ži vien ar pir­kša­nas/pār­do­ša­nas ak­ci­jām no­dar­bo­jas ro­bo­ti, ku­riem nav ne ma­zā­kās jaus­mas, ka pēk­šņās kur­sa svār­stī­bas ir no­ti­ku­šas ap­tum­su­ma re­zul­tā­tā.

Hin­duis­tu ri­tu­āli

Da­žā­dām tau­tām ir da­žā­di ti­cē­ju­mi par to, kas da­rāms vai, glu­ži ot­rā­di, ne­kā­dā ga­dī­ju­mā nav da­rāms Sau­les ap­tum­su­mu lai­kā. Mūs­die­nās lie­lā­ka­jai da­ļai no tiem ir ti­kai et­no­grā­fis­ka no­zī­me, un ļau­dis ik­die­nā ne­mēdz ie­vē­rot se­nās tra­dī­ci­jas. Bū­tisks iz­ņē­mums ir hin­duis­ti – die­nās, kad In­di­jā ir no­vē­ro­jams Sau­les ap­tum­sums, ie­spē­jams pār­lie­ci­nā­ties par to, ka mil­jo­ni, pat des­mi­tiem mil­jo­nu cil­vē­ku stin­gri se­ko sa­vu priekš­te­ču iz­strā­dā­ta­jiem ri­tu­āliem. «No ga­rī­gās dzī­ves vie­dok­ļa tā ir lie­lis­ka die­na vi­su vei­du re­li­ģis­ka­jiem ri­tu­āliem. Sau­les ap­tum­su­ma die­nā tie dod daudz re­dza­mā­ku re­zul­tā­tu ne­kā jeb­ku­rā ci­tā die­nā,» 2009. ga­dā, kad In­di­jā ti­ka no­vē­rots pilns Sau­les ap­tum­sums, zi­ņu aģen­tū­rai «Re­uters» sa­cī­jis Bhai­lals Šar­ma, kurš bi­ja ie­ra­dies uz ri­tu­ālu maz­gā­ša­nos svē­tās upes Gan­gas ūde­ņos.

Arī hin­duis­ti uz­ska­ta, ka ap­tum­su­mi nav ne­kā­da la­bā zī­me, ta­ču ir pār­lie­ci­nā­ti, ka pel­de svē­ta­jos ūde­ņos ne ti­kai pa­glābs no ne­ra­žas vai da­bas ka­tas­tro­fām, bet arī pa­lī­dzēs uz­la­bot dzī­vi pēc nā­ves. Sa­ska­ņā ar hin­duis­tu le­ģen­dām, gais­ma, kas līdz Ze­mei no­nāk Sau­les ap­tum­su­ma lai­kā, ir in­dī­ga. Tā­pēc vi­ņi ne­ēd ne ti­kai pēc ap­tum­su­ma sāk­ša­nās, bet mēdz ga­vē­ni uz­sākt 12 stun­das pirms šī brī­ža. Vi­si tem­pļi ap­tum­su­ma lai­kā ir slēg­ti, bet pirms to at­vēr­ša­nas tiek veik­ti spe­ci­āli ri­tu­āli, ku­ru mēr­ķis ir nei­tra­li­zēt kai­tī­gā sta­ro­ju­ma ie­dar­bī­bu. Hin­duis­ti arī uz­ska­ta, ka ap­tum­su­ma lai­kā nav ie­tei­cams ķer­ties pie kā­diem sva­rī­giem dar­biem vai no­do­ties iz­klai­dēm. Sa­vu­kārt sie­vie­tes, ku­ras ir mā­tes ce­rī­bās, ap­tum­su­ma lai­kā ne­drīkst iz­iet ār­pus mā­jas, ku­ras lo­gi tiek rū­pī­gi aiz­klā­ti, lai ne­pie­ļau­tu slik­tā sta­ro­ju­ma ie­kļū­ša­nu ēkā. In­die­ši uz­ska­ta, ka tie­ši grūt­nie­ces ap­tum­su­ma lai­kā ir pa­šas ne­aiz­sar­gā­tā­kās, ci­ta star­pā vi­ņām ša­jā die­nā nav vē­lams lie­tot asus priekš­me­tus, pie­mē­ram, ada­tas, šķē­res vai na­žus. Past­āv ti­cē­jums, ka pre­tē­jā ga­dī­ju­mā bērns var pie­dzimt ar sa­griez­tiem iek­šē­jiem or­gā­niem.

Sau­le ūdens at­spul­gā

Tra­dī­ci­jas, kas sais­tī­tas ar Sau­les ap­tum­su­miem, bie­ži vien at­gā­di­na par di­vu se­no sti­hi­ju – uguns un ūdens – cī­ņu. Ik­die­nā Sau­les gais­ma, kas tiek uz­ska­tī­ta par ugu­ni, sim­bo­li­zē dzī­vī­bu uz Ze­mes, ta­ču ap­tum­su­mu die­nās tā tiek uz­ska­tī­ta par kai­tī­gu. Lai arī kā­das bai­les mū­su sen­či iz­ju­tu­ši no ap­tum­su­miem, vie­na no «ho­mo sa­piens» rak­stu­rī­gā­ka­jām īpa­šī­bām al­laž bi­ju­si zi­nāt­kā­re. To, ka tie­ši ska­tī­ties uz Sau­li nav ie­tei­cams, ļau­dis ap­tvē­ru­ši jau sen­se­nā pa­gāt­nē, un daudz­viet ap­tum­su­mi no­vē­ro­ti, rau­go­ties de­bess ju­ma at­spul­gā – ar ūde­ni pie­pil­dī­tos trau­kos. Šā­da rī­cī­ba bi­ja ļo­ti ra­ci­onā­la, jo ne­no­ve­da pie re­dzes bo­jā­ju­miem, ta­ču gad­sim­tiem il­gi tai bi­jis viens un tas pats iz­skaid­ro­jums – ūdens nei­tra­li­zē­jot in­dī­gos sta­rus, kas ro­das Sau­les ap­tum­su­ma lai­kā. Pie­mē­ram, Ja­pā­nā pirms ap­tum­su­miem cil­vē­ki kār­tī­gi aiz­tai­sī­ju­ši akas, jo uz­ska­tī­ju­ši, ka sta­ro­jums var sai­ndēt dze­ra­mo ūde­ni, bet In­di­jā nav pie­ņemts lie­tot uz­tu­rā ūde­ni, kas ap­tum­su­ma lai­kā at­ra­dies gai­šā vie­tā. Sa­vu­kārt slā­vu tau­tas uz­ska­tī­ju­šas, ka ūdens, ar ku­ra starp­nie­cī­bu no­vē­rots ap­tum­sums, ie­gūst ma­ģis­kas un dzied­nie­cis­kas spē­jas. In­te­re­san­ti, ka vēl 2006. ga­dā, kad Ap­vie­no­ta­jos Arā­bu Emi­rā­tos vai­rā­ki pla­ne­tā­ri­ji un ob­ser­va­to­ri­jas aici­nā­ja cil­vē­kus no­vē­rot pil­nu Sau­les ap­tum­su­mu ar te­le­sko­piem, kas ap­rī­ko­ti, lai aiz­sar­gā­tu re­dzi, at­sau­cī­ba bi­ja ļo­ti ma­za, jo ie­dzī­vo­tā­ju vai­rā­kums bi­ja pār­lie­ci­nā­ti, ka uz Sau­li drīkst ska­tī­ties ti­kai at­spul­gā.

(tur­ki) Jau kopš aiz­vēs­tu­ris­kiem lai­kiem ka­ra­gā­jie­ni ti­ku­ši plā­no­ti sa­ska­ņā ar Sau­les vai Mē­ness ap­tum­su­mu gra­fi­ku. XVII gad­sim­ta Os­ma­ņu im­pē­ri­ja ša­jā zi­ņā ne­bi­ja iz­ņē­mums.

(in­die­si) Hin­duis­ti uz­ska­ta, ka Sau­les ap­tum­su­ma die­nā ir liet­de­rī­ga maz­gā­ša­nās svē­ta­jos ūde­ņos, pie­mē­ram, Gan­gas upē. Ri­tu­āls ne ti­kai pa­līdz no­vērst ka­tas­tro­fas, bet arī uz­la­bo pēc­nā­ves dzī­vi.

(lie­la bil­de) Lai gan Sau­les ap­tum­su­mi no­tiek re­gu­lā­ri, tā ir pie­tie­ka­mi re­ta da­bas pa­rā­dī­ba, kas vei­ci­na da­žā­du aizs­prie­du­mu, ti­cē­ju­mu un tra­dī­ci­ju ra­ša­nos.

(pa­kis­ta­na) Pa­kis­tā­nā uz­ska­ta, ka, Sau­les ap­tum­su­ma lai­kā ie­ro­kot zem­ē sli­mu bēr­nu, viņš tiks iz­dzie­di­nāts.

(ba­bi­lo­nie­si) 763. ga­dā pirms mū­su ēras Ba­bi­lo­ni­jas ie­dzī­vo­tā­ji bi­ja pār­lie­ci­nā­ti, ka gal­ma as­tro­lo­gu prog­no­zē­tais Sau­les ap­tum­sums no­ve­dīs pie pa­sau­les ga­la.

(tai­ze­me) Tai­ze­mes bu­dis­ti pirms Sau­les ap­tum­su­miem jo­pro­jām cen­šas pie­la­bi­nāt ļau­nos ga­rus, lai tie Sau­li ne­no­zag­tu uz vi­siem lai­kiem.

(ki­nie­si) Ķī­nie­ši ir pār­lie­ci­nā­ti, ka ap­tum­su­ma lai­kā Sau­li ēd ļauns ugun­sri­jējs pū­ķis.