Lielbritānijas premjerministra Deivida Kamerona paziņojums, ka Krievija, ja tās agresiju neapstādinās Ukrainā, var to vērst pret Moldovu vai kādu no Baltijas valstīm, skaļi izskanējis tikai mūsu reģionā.
Arī iepriekš augsta ranga britu amatpersonas, piemēram, aizsardzības ministrs Maikls Falons, ir brīdinājušas par šādu iespējamību, taču tas runāts tikai teorētiskā līmenī, bez atsauces uz kādiem konkrētiem izlūkdienestu savāktiem datiem. Lielbritānijā pašlaik pilnā sparā ir kampaņa pirms 7. maijā paredzētajām vēlēšanām, un politiķiem jādomā par to, kā izdabāt visdažādākajam elektorātam.
Jau vairākus mēnešus Lielbritānijas valdība ir šķietami norobežojusies no konflikta Ukrainā. Politiķi, ja viņus uzrunā, protams, norāda, ka Krievijas agresija ir nepieņemama, taču paši pēc savas iniciatīvas parasti ar skaļiem paziņojumiem klajā nenāk – izņemot tās reizes, kad Krievijas rīcība rada nopietnākus riskus britiem. Kā tas, piemēram, notiek, kad Krievijas tāla darbības rādiusa bumbvedēji apmaldās Lamanša šauruma tuvumā vai zemūdenes nez kādēļ pietuvojas Skotijas krastiem.
Tajā pašā laikā Lielbritānijas pozīcija ir skaidra un nepārprotama. Šī valsts, gluži tāpat kā ASV, ir gatava atbalstīt stingrāku ekonomisko sankciju noteikšanu pret Krieviju ik reizi, kad parādās jauni pierādījumi par Maskavas lomu konflikta kurināšanā Austrumukrainā. Pat atrodoties vienotajā Eiropā, Lielbritānija allaž centusies uzsvērt, ka ir atšķirīga no kontinenta un gana pašpietiekama. Tās ekonomiskās saiknes ar Krieviju ne tuvu nav tik spēcīgas kā Austrumeiropas, Centrāleiropas valstīm un Vācijai vai Itālijai, tādēļ vietējie uzņēmēji daudz nekurn par ES sankciju un Krievijas pretsankciju ietekmi (izņemot to, ka krievu bagātnieki Londonā tagad mazliet ierobežojuši tēriņus), un valdībai nav nekāda iemesla steigšus normalizēt attiecības ar Krieviju – saucot lietas īstajos vārdos, piekāpties Kremļa untumiem. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ miera baložu lomu uzņēmies nevis D. Kamerons, bet Vācijas kanclere Angela Merkele un Francijas prezidents Fransuā Olands, – ja runā vienkāršā valodā, viņiem to vajag vairāk. Uz Normandijas formāta (Vācijas, Francijas, Ukrainas un Krievijas amatpersonu) sarunām briti noraugās ar ne īpaši slēptu skepsi, pieļaujot iespēju, ka Krievijas līderis Vladimirs Putins arī pie sarunu galda visus apspēlēs, jo nemēdz ievērot noteikumus.
Ņemot vērā britu sabiedrībā valdošo eiroskeptisko noskaņojumu un gaidāmās vēlēšanas, arī D. Kameronam nākas attiecīgi rīkoties un izteikties. Lielbritānijas valdība apzināti attālinājusies no Briseles un visām Eiropas problēmām, pat Grieķijas parādu krīzes gadījumā sniedzot it kā novērotāja padomus no malas, turklāt ļoti attālas. Tas, ka briti palikuši uzticīgi sterliņu mārciņai, ļauj viņiem eirozonas problēmas uztvert vienkāršāk nekā francūžiem vai vāciešiem, turklāt atsevišķi ekonomisti un finansisti par tām pat jūsmo, – eiro nedienas, protams, uz kādu brīdi pamatīgi sašūpos Londonas Sitiju, taču, tām turpinoties, tieši Londona var kļūt par vienīgo Eiropas finanšu galvaspilsētu.
Tajā pašā laikā apgalvot, ka Lielbritānija absolūti norobežojusies no konflikta Ukrainā, būtu aplami. Gluži otrādi – skaļu runu vietā tiek sniegta reāla palīdzība Ukrainas armijai. Sky News atgādina, ka nepilna gada laikā Lielbritānija piegādājusi Ukrainas bruņotajiem spēkiem aprīkojumu 1,2 miljonu sterliņu mārciņu vērtībā. Runa nav par ieročiem, bet gan ekipējumu, guļammaisiem, nakts redzamības ierīcēm, medikamentu komplektiem. Jau pieņemts lēmums, ka marta sākumā 75 britu karavīri dosies uz Ukrainu apmācīt savus kolēģus. D. Kamerons skaidrojis, ka šī apmācība ilgs aptuveni pusgadu, tās laikā Ukrainas armijas karavīri apgūs modernās karadarbības iemaņas, mācīsies vākt izlūkošanas informāciju un palīdzēt ievainotajiem biedriem kaujas laukā. Lielbritānijas premjers gan uzsvēris, ka vismaz pašlaik Ukrainas bruņotajiem spēkiem netiks piegādāti ieroči, atgādinot, ka «konfliktu ar militāra spēka palīdzību nevar atrisināt».
Tajā pašā laikā iepriekš viņa valdības pārstāvji skaidri likuši saprast – ja Vašingtona nolems, ka diplomātiskie pūliņi sevi ir izsmēluši, un Baraka Obamas administrācija pieņems lēmumu par bruņojuma piegādēm Ukrainai, arī Lielbritānija malā nepaliks. Pirms tam gan Maskavai jārēķinās, ka pret to var tikt noteikta tā dēvētā trešā sankciju pakete, norādījis D. Kamerons. Viņa runa vienā no parlamenta komisijām gan ir spilgts apliecinājums tam, cik maz britus un to amatpersonas interesē situācija kontinentālajā Eiropā. Pieminot NATO apņēmību stingri ievērot tā dēvētā piektā panta nosacījumus par palīdzības sniegšanu kādai no dalībvalstīm, kas kļuvusi par agresijas upuri, D. Kamerons pamanījās pieminēt Krievijas draudus gan Baltijas valstīm, gan Moldovai, kas, kā zināms, nav Ziemeļatlantijas alianses dalībvalsts. Taču pēc šīs runas viņa priekšvēlēšanu kampaņas plānotāji ar gandarījumu varēja atzīmēt, ka viens no plāna punktiem ir izpildīts un arī par ārpolitiku premjers savu viedokli izteicis.
