«Es redzu lielu virzību Ukrainā, bet vēl neredzu gaismu tuneļa galā,» savas izjūtas rezumē vēstures doktore Argita Daudze, Latvijas vēstniece Ukrainā, atskatoties uz gadu, kas pavadīts Eiromaidana un Krievijas agresijas zīmē.
Mūsu lasītājiem bija iespēja sekot līdzi notikumiem no barikādēm Eiropas un Neatkarības laukumos, uz Hreščatika un Mihailo Hruševska ielas Kijevā, toties mūsu vēstniecība ģeogrāfiskas sagadīšanās dēļ atradās pretējā pusē – valdības kvartālā, Lipku pakalnā. Vai tas iespaidojis notikumu vērtējumu?
– Gads pagājis kopš revolūcijas smagākā brīža, no Debesu Sotņas noslepkavošanas, no lielā snaiperu slaktiņa.
– Tie bija tikai četri mēneši, bet tagad atskatoties šķiet, ka vesela dzīve. Cilvēki šajos četros mēnešos izmainījās pamazām, mēs to redzējām – nebija tā, ka ukrainis aiziet gulēt kā apolitisks cilvēks, bet pamostas kā revolucionārs. Patriotiskais noskaņojums pieauga pamazām. Cilvēki izturējās pret visu notiekošo personiski – gan Eiromaidana, gan Antimaidana dalībnieki, jo notiekošais skāra ikkatru dziļi sirdī.
– No tā, kā izvērtās Automaidana līdera Dmitro Bulatova glābšana no otrā nolaupīšanas mēģinājuma slimnīcā (kur viņš bija nokļuvis, pārdzīvojot nedēļu ilgu spīdzināšanu un mēģinājumu viņu nosaldēt mežā), es jūtu, ka Latvijas vēstniecībai tolaik bija aktīva loma viņa un citu maidaniešu izglābšanā…
– Uzzinājuši, ka tiesa atļāvusi Bulatovam izbraukt no valsts ārstēties, automaidanieši nekavējoties sarīkoja veselu specoperāciju, jo bija skaidrs, ka [tobrīd vēl negāztā prezidenta Viktora] Janukoviča cilvēki tūlīt pārsūdzēs šo atļauju. [Visas augstāko līmeņu tiesas tolaik bija Janukoviča kabatā]. Detaļas viņi man nepateica, bet Bulatovu speciāli evakuēja ar airBaltic reisu caur Rīgu, nevis ar FlyUIA tiešo reisu uz Viļņu, jo vietējo lidmašīnu Ukrainas gaisa kontrole var atsaukt atpakaļ ar visu Bulatovu, kamēr latviešu lidmašīnu – ne. Tagadējais valsts prezidents Petro Porošenko, kurš tolaik bija vienkāršs ierindas opozīcijas deputāts, personīgi palīdzēja izdabūt Bulatovu cauri robežkontrolei, jo cauri tikt palīdzēja viņa deputāta imunitāte un autoritāte.
– Pēc tam Latvija paziņoja, ka papildus Lietuvai pieņems ārstēšanai vēl desmit cietušos revolucionārus. Tolaik tikai notikumu aculieciniekiem bija skaidrs, ka īstais mērķis ir viņus ne vien ārstēt, bet vispirms evakuēt no Janukoviča cilvēku un berkutiešu nagiem.
– Tolaik vispār daudz kas mūsu ikdienā atgādināja pagrīdes konspiratīvo darbību… Visi mūsu vēstniecības darbinieki iesaistījās, palīdzēja, lai par tiem, ko sūta pie mums, neviens neuzzinātu Janukoviča spēku pusē. Bija arī tā, ka mēs saņēmām rekomendēto ārstējamo uzvārdus no Maidana medicīniskā dienesta, no Dr. Oļhas Bohomolecas, bet ievainotais revolucionārs, kam ir ar gumijas lodi smagi sašauta acs, atsakās braukt ārstēties – viņam primāri ir pabeigt mobilo aplikāciju revolucionāru spēku pašorganizācijai. Tas nekas, ka viņš ar vienu aci neredzēja. Par laimi, viss beidzās laimīgi. Mūsu cilvēki mierināja cietušo ģimenes. Situācija bija pilnīgi neordināra, katras valsts vēstniecībai bija jāpieņem lēmumi uzreiz, negaidot instrukcijas no savas galvaspilsētas. Mēs ņēmām vērā humāno aspektu, jo mums ir pienākums parādīt darbos, ka mēs esam civilizēta valsts, kas saviem kaimiņiem vēl labu. Man jāsaka, ka visa šī neredzamā darbība man nebija nekas jauns, jo es vēl padomju laikā beidzu vēsturniekus, līdz ar to pieredzēju to laiku dubulto dzīvi intelektuāļu aprindās.
– Vai nav tā, ka jāsāk aģitēt, lai Ārlietu ministrija paplašina vēstniecības personālu? Krievijas tīkojumi netaisās apsīkt, nav parasta miera laiku situācija.
– Tas jau ir izdarīts! Mums ir dubultots personāls, kurš sāks strādāt pēc dažiem mēnešiem, kad Rīgā beigsies mūsu Eiropas Savienības prezidentūras pasākumi, un atbrīvosies cilvēki. Pašlaik Ārlietu ministrijā Rīgā ir izveidota iekšējā darba grupa, kas nodarbojas tieši ar Ukrainas notikumu analīzi. Latvijas – Ukrainas starpvalstu attiecības ir izcilas. Toties Ukrainas – Krievijas attiecībās, no diplomātijas viedokļa skatoties, ir izmantotas gandrīz visas iespējas piespiest agresoru sēsties pie sarunu galda, bet nav iespējams runāt ar [otras puses] cilvēkiem, kas dzīvo savā «alternatīvajā realitātē» un faktiski ir bandinieki kaut kādās milzu varas rokās. Ukraina [Kremlī] tiek uztverta kā starptautisko spēļu objekts, nevis pilntiesīgs patneris. Mums pirms 20 gadiem nācās pierādīt to pašu, un mēs ar gudru un mērķtiecīgu darbu esam panākuši savu. Re, kāda patiesībā simboliska rīcība prokremlisko spēku darbībā šodien: Doņeckas Sergeja Prokofjeva starptautiskā lidosta, modernizēta pirms trim gadiem uz Eiropas futbola čempionātu, bija tāds «gabaliņš modernās Eiropas» Donbasa vidū, un tagad tas ir tīri simboliski nolīdzināts, pārvērsts drupu kaudzē.
– Kādas vēl aktualitātes ir starpvalstu sadarbībā?
– Prezidentūras laikā mēs esam nokārtojuši iespēju 15 Ukrainas jauniešiem studēt Latvijā – īpašā viena semestra programmā, kurā viņi apgūst Eiropas studijas. Studenti nāk no Odesas Mečņikova universitātes, no Ļvovas un Dņepropetrovskas. Viņi šobrīd prakses laikā apgūst, kā notiek mūsu prezidentūra. Vēl ir otra programma, kurā pastāvīgi mācās divi studenti no Ukrainas. Mans skatījums vispār ir tāds, ka ir jāstrādā uz reģioniem – mēs, piemēram, veidojam ciešus sakarus ar Čerņihovas reģionu. Mēs neesam liela valsts, mēs nevaram palīdzēt visai Ukrainai uzreiz, tāpēc varam koncentrēties uz kādu no reģioniem. Mēs arī savu vēstniecību esam pamatīgi pārveidojuši, lai tā radītu iespaidu par Latviju kā mūsdienīgu, gaišu, rietumniecisku, draudzīgu valsti. Sabiedrība Ukrainā Maidana ietekmē ir ļoti mainījusies. Ja cilvēki vēlas pārmaiņas, viņiem pašiem psiholoģiski jāmainās, un mēs to cenšamies rosināt, kaut vai parādot personīgu piemēru.
– Ja neskaita to drūmo latviešu policistu vēstniecības vestibilā.
– Jā, viņam ir pienākums tādam būt (smejas).
– Kā pašlaik izskatās latviešu uzņēmēju darbs Ukrainā?
– Pie mums strādā Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) pārstāvis, LIAA īrē telpu no vēstniecības, bet darbojas atsevišķi, jo tā ir komerciāli orientēta darbība. Tie mūsu uzņēmēji, kuri Ukrainā darbojās jau gadiem, nekur nav aizbēguši. Ir sajūta, ka pēc Janukoviča gāšanas pamazām sāk noplakt korupcijas līmenis. Ukrainā mūsējie iepērk izejvielas, aktīvi darbojas Ukrainas sadarbības grupa Saeimā Aināra Mežuļa (ZZS) vadībā.
