Jau šajā vasarā Lielbritānijas iedzīvotājiem uz koplietošanas ceļiem būs jāmācās sadzīvot ar automašīnām, kurām šoferis nav nepieciešams, – tā nolēmusi šīs valsts transporta pārvalde. Runa ir par pašbraucošiem spēkratiem, pilnīgi autonomiem robotiem, kuru attīstība beidzamajos gados uz priekšu virzās vēja spārniem. Optimisti uzskata, ka, vēlākais, 2020. gadā šādas automašīnas kļūs par pilntiesīgām ceļu satiksmes dalībniecēm, kamēr pesimisti domā, ka šā mērķa sasniegšanai būs nepieciešami vēl vairāki desmiti gadu.
Kopš 2010. gada 9. oktobra, kad par nodomu izstrādāt pilnīgi autonomu automašīnu paziņoja kompānija Google, tās pēdās gājuši arī citi uzņēmumi, un par vienu no šā gada Lasvegasas autosalona sensācijām kļuva konceptauto MercedesBenz F 015 Luxury. Kompānijas regulāri ziņo par simtiem tūkstošiem kilometru, ko norullējuši to izstrādātie auto, taču jāņem vērā, ka pilnīgi autonomi šīs mašīnas pārvietojas tikai speciālos poligonos un vadoties pēc ļoti detalizēti izstrādātām kartēm, – uz koplietošanas ceļiem tajās jāatrodas cilvēkam, kurš nepieciešamības gadījumā ir gatavs pārņemt vadību vai vismaz apturēt auto.
Briti vēlas daļu pīrāga
Līdz šim likumdošana, kas pieļauj pašbraucošo automašīnu atrašanos uz koplietošanas ceļiem, pieņemta vien Vācijā, Zviedrijā un četros ASV štatos (Nevadā, Kalifornijā, Floridā un Mičiganā). Tagad tām pievienosies arī Lielbritānija. The Daily Telegraph raksta, ka jau tuvākajos mēnešos valdība sagatavos normatīvos aktus, kas dos iespēju autonomajām automašīnām doties izmēģinājuma braucienos pa šosejām un ceļiem, bet līdz 2018. gada nogalei tiks pieņemta visa dokumentu pakete, kas regulēs šīs tehnoloģijas izmantošanu. «Es vēlos, lai Lielbritānija būtu šīs jaunās un aizraujošās attīstības pirmajās rindās, lai tā ieviestu tehnoloģiju, kas ļaus mainīt situāciju uz mūsu šosejām un piesaistīt globālās investīcijas,» Reuters citē transporta ministres Klēras Perijas sacīto. Viņa piebildusi, ka, pēc ekspertu aplēsēm, jau līdz 2025. gadam robotmašīnu globālā tirgus apjoms būs 1,21 triljons eiro, un britu kompānijas vēlas saņemt savu daļu no lielā pīrāga.
Viena no šādām kompānijām ir Transport Systems Catapult, kuras izstrādātā Lutz Pathfinder ir viens no trijiem britu projektiem, kas saņēmis valdības atbalstu, – pirms neilga laika tās izmēģinājumi uzsākti Griničas rajonā Londonā. Daily Telegraph raksta, ka šai divvietīgajai automašīnai ir elektriskais dzinējs, kas ļauj tai attīstīt ne vairāk kā 24 km/h lielu ātrumu un bez akumulatoru uzlādēšanas darboties astoņas stundas. Nelielais spēkrats aprīkots ar 22 dažādiem sensoriem – tam ir gan panorāmas videokameras, gan lāzera attāluma mērīšanas ierīce jeb lokators (LIDAR), gan radari, ar kuru palīdzību automašīnas dators veido tuvākās apkaimes trīsdimensiju karti. Starp citu, attēlveidošanas tehnoloģija izstrādāta Oksfordas universitātes mobilās robotikas grupā.
«Automašīnas radaru sensori nosaka tās koordinātas attiecībā pret netālu esošajām citām automašīnām. Ar videokameru palīdzību automašīna seko ceļa zīmēm un luksoforu signāliem, kā arī fiksē citas automašīnas, gājējus un citus iespējamos šķēršļus. LIDAR sensori dod iespēju precīzi noteikt šosejas robežas un sadalošo joslu atrašanās vietas, bet riteņos iemontētie ultraskaņas sensori palīdz novietot automašīnu stāvvietā. Taču pati svarīgākā šīs sistēmas sastāvdaļa ir galvenais dators, kas analizē visu sensoru savāktos datus, dodot komandas stūres mehānismam un vajadzības gadījumā palielinot vai samazinot automašīnas ātrumu,» Lutz Pathfinder darbības principus apraksta The Daily Telegraph.
Pionieri no Google
BBC uzver, ka līdzīgus principus izmanto arī citi šāda veida jauno tehnoloģiju attīstītāji – sākot ar Google, kas pati automašīnas ražot negrasās, bet gatavojas savas tehnoloģijas jeb knowhow pārdot kādam no lielākajiem ražotājiem, un beidzot ar Ford un Daimler, kuri kārotos risinājumus mēģina atrast patstāvīgi.
Zinot tīmekļa globālās informācijas aprites specifiku, nav liels pārsteigums, ka visvairāk izreklamēts tieši Gūglobilis, kura oficiālais nosaukums ir Google SelfDriving Car. Ja pavisam precīzi, tad Google ar savu programmatūru Google Chauffeur, kas ļauj automašīnai pārvietoties bez vadītāja palīdzības, aprīkojusi dažādu kompāniju izgatavotus spēkratus (labākie rezultāti esot sasniegti ar Toyota Prius), taču kādā brīdī kompānijas vadība secinājusi, ka visas jaunākās tehnoloģijas nepieciešams apvienot mašīnā, kas tām ir vispiemērotākā. Tā arī tapusi diezgan savdabīgā vabolīte, uz kuras jumta esošā videokameru, lāzerlokatoru (jau pieminētā LIDAR tehnoloģija) un citu sensoru buķete tā vien vedina uz asociācijām ar policijas mašīnu bākugunīm.
Žurnāls Vogrug sveta raksta, ka divvietīgā automašīna «izskatās pēc Smart un Oka mīlas augļa», turklāt tai nav ne stūres, ne pedāļu, ne spoguļu. Pasažieriem ir iespējams vien datorā ievadīt sava ceļojuma galamērķi, bet pēc tam piespiest vienu no divām pogām – Starts vai Ārkārtas apstāšanās. Automašīnas dators veido trīsdimensiju karti, saņemot signālus no 64 staru lāzera, kura stari atstarojas no visiem iespējamajiem šķēršļiem. Dators šo karti nepārtraukti salīdzina ar tā atmiņā ievadīto apkaimes karti, fiksējot jaunus šķēršļus un izstrādājot kustības algoritmu. Google inženieri arī darījuši visu iespējamo, lai auto uz šosejas uzvestos kā pieredzējuša un prasmīga vadītāja kontrolēta mašīna, nevis kā iesācēja stūrēts spēkrats. Piemēram, iedegoties zaļajam signālam luksoforā, Gūglmobilis negāzē kā traks, bet kādu pusotru sekundi iepauzē. Tas arī cenšas ilgu laiku neatrasties citu automašīnu aklajā zonā un ir apmācīts pazīt motociklistus, kuri mēdz aktīvi un reizēm bez īpaša brīdinājuma pārkārtoties no vienas joslas citā.
Pro un contra
Mičiganas Transporta pētniecības institūta zinātnieki Brendons Šetle un Maikls Sivaks ir pārliecināti, ka robotizēto automašīnu ieviešana varētu krietni samazināt ceļu noslogojumu, tādējādi mazinot arī sastrēgumu skaitu un laiku, ko autovadītāji un viņu pasažieri spiesti tajā pavadīt. Pašlaik vidēji katrā amerikāņu mājsaimniecībā ir pa 2,1 automašīnai, bet jauno tehnoloģiju ieviešana varētu jau daudzmaz pārredzamā nākotnē to skaitu samazināt līdz 1,2, atsaucoties uz šo zinātnieku veikto pētījumu, raksta International Business Times. Proti, tā pati pašbraucošā automašīna, kas no rīta aizvedusi bērnus uz skolu, vēlāk varētu atgriezties, lai nogādātu vecākus darbā, bet pievakarē atkārtot operāciju apgrieztā secībā. Robotizētās mašīnas izvēlētos pašus optimālākos maršrutus, un pat tad, kad gadīsies sastrēgumi (tos varētu pilnībā izskaust, kad uz šādiem spēkratiem pāries visi lielpilsētu iedzīvotāji), automašīnas īpašnieki varēs laiku pavadīt lietderīgi – ieturoties, interneta tiešsaistē risinot darba problēmas vai vienkārši nosnaužoties un lieki nelauzot galvu par to, kurā brīdī spēkrats atsāks kustību. Kad tas būs nokļuvis līdz galamērķim un pats sevi ieriktējis stāvvietā, pasažieri pamodinās skaņas signāls.
Satiksmes optimizācija un drošības uzlabošana, mazāks siltumnīcas efektu izraisošu gāzu izmešu daudzums atmosfērā, iespēja automašīnas plašāk izmantot cilvēkiem, kuriem tas līdz šim nav bijis pieejams, sākot ar skolēniem un beidzot ar invalīdiem, – plusus var uzskaitīt vēl un vēl. Futurologi, raugoties tālākā nākotnē, pat prognozē, ka ar laiku jēdziens personīgā automašīna kļūs par anahronismu, – vienkāršāk un lētāk būs virtuālajā vidē paģērēt, lai kāds robotmobilis piebrauc pie parādes durvīm.
Tiesa, ir nelāgas aizdomas, ka šādu attīstību slēpti vai neslēpti bremzēs paši autoražotāji, kuru interesēs ir pārdot pēc iespējas vairāk savas produkcijas. Turklāt tas ne tuvu nav vienīgais un galvenais iemesls, kādēļ daļa ekspertu uz robotmašīnu ieviešanu raugās samērā skeptiski. Pats svarīgākais, protams, ir drošības jautājums. Pašlaik testētās Google un citu kompāniju automašīnas itin lieliski jūtas ierastajā vidē jeb poligonos, kur maksimāli novērsta dažādu nejaušību iespēja. Taču pagaidām praksē īsti nav pārbaudīts, kā šī automašīna uzvedīsies, ja tās priekšā ceļu, piemēram, mēģinās pārskriet vāvere, uz šosejas tiks uzpūsts kāda nevīžas nomests polietilēna maisiņš vai tukša enerģijas dzēriena skārdene. Laikraksts The Toronto Star uzsver, ka Kalifornijas Mauntinvjū poligonā izmēģinātās Google automašīnas datoram nav ne mazākās jausmas, kādas komandas dot, ja auto pēkšņi uzbrauc uz ceļa, kas klāts ar melno ledu, vai iebrauc vēja sapūstā kupenā uz ceļa braucamās daļas.
Gan šai, gan iepriekš minētajām problēmām gan ir aptuveni skaidrs risinājums, kas neprasa gadu desmitus. Taču ir maz ticams, ka pāris gadu laikā izdosies atrisināt juridiskus jautājumus. Proti, kurš tad īsti ir atbildīgs, ja auto, kuru vada robots, izraisa avāriju, – ražotājs vai īpašnieks? Turklāt pašbraucošo automašīnu triumfa gājienu var aizkavēt vēl vismaz divi apstākļi. Pirmkārt, braucējam ir jābūt absolūti drošam, ka mašīnai var uzticēties, jo nepārtraukta stresošana, gaidot, kad jāspiež poga Stop, ne ar ko nav labāka par spēkrata vadīšanu. Otrkārt, ir svarīgi, cik šāda ekstra izmaksās. Pēc pašreizējām aplēsēm, pirmo robotauto (aptuveni tādu, kā britu Lutz vai Google piedāvāto) cena līdzināsies lepnu limuzīnu cenai. Ņemot vērā šo automašīnu ātrumu un citus parametrus, nez vai daudziem bagātniekiem tās šķitīs gana pievilcīgas. No otras puses, protams, var cerēt uz tehnoloģiju strauju progresu un cenu krišanos, jo galu galā arī pirmie mobilie tālruņi 1983. gadā maksāja ap 4000 dolāru...
