Piektdiena, 29.marts

redeem Agija, Aldonis

arrow_right_alt Pasaulē

"Es piedzīvoju elli zemes virsū" – Hirosimas upura stāsts

© theguardian.com

Kopš Hirosimas bombardēšanas pagājuši teju 70 gadi un lai pieminētu traģisko notikumu, tiek apkopoti vairāku tūkstoši izdzīvojušo notikuma aculiecinieki stāsti. Lai arī katram no lieciniekiem ir savas atmiņas un stāsts ar kuru dalīties, tiem visiem ir kopīga iezīme- iznīcība.

1945. gada 6. augustā ASV bumbvedējs B-29 nometa 15 tūkstošus kodolbumbu virs Hirosimas, kā rezultātā uzreiz bojā gāja no 60000 līdz 80000 cilvēku, bet turpmākajos mēnešos bojāgājušo skaits pieauga līdz 140000.

Šobrīd 90 gadus vecais japānis Sunao Tsuboi pirmo kodolieroču karu atceras ar šausmām. Par traģisko pieredzi katru dienu viņam atgādina arī rētas, kuras pārklāj viņa seju.

Tsuboi 6. augusta rītā dzirdēja skaļu troksni, kura rezultātā radītie viļņi aizsvieda viņu 10 metrus tālāk no vietas, kur viņš atradies sākotnēji. Kad viņš atguva samaņu, viņš secināja, ka gandrīz viss ķermenis ir klāts apdegumiem.

„Manas rokas bija smagi apdedzinātas un mugurā bija jūtamas nepanesamas sāpes.  Tajā brīdi man nebija ne jausmas, kas ir noticis” atzīst Tsuboi.

 „Es domāju, ka esmu bijis liecinieks parastās bumbas sprādzienam un man nebija ne jausmas, ka man un visiem pārējiem draud radiācijas briesmas. Gaisā bija necaurredzama dūmaka, kurā bija grūti kaut ko saskatīt tuvāk par 100 metriem uz priekšu, taču viens gan bija redzams-tā bija elle zemes virsū”.

 „Es redzēju meiteni, kurai acs karājās ārā no acs dobuma. Cilvēki izskatījās kā dzīvi miroņi-klāti asinīs un cenzdamies pārvietoties pirms pilnīgas sabrukšanas. Pat upē bija pārogļojušies cilvēku ķermeņi.  Man blakus bija vīrietis, kurš centās ar rokām satvert no vēdera ārā krītošos orgānus” ar šausmām atceras vecais vīrs.

„Līdz savam pēdējam elpas vilcienam es cīnīšos, lai panāktu pasauli bez kodolieročiem” savu pārliecību pauž Tsuboi.

Vīrietim ir arī dažas fotogrāfijas, kuras neļauj aizmirst 6. augusta notikumus. Vienā no tām redzami skolas vecuma bērni, kuriem palīdz policisti, aplejot tos ar cepamo eļļu, tādējādi mazinot apdegumu radītās sāpes.

Šobrīd kodolkarā izdzīvojušo ļaužu organizācijas meklē dažādus veidus, lai ļaudīm pavēstītu savu pieredzi un saglabātu to vēsturiski. Tā kā šie „izdzīvotāji” ir jau gados pieredzējuši, un tiem sāk arvien vairāk pasliktināties veselības stāvoklis, galvenokārt radiācijas dēļ, viņi sāk meklēt arī dažādas alternatīvas, piemēram, ar videozvana palīdzību veiktas konferences, tādā veidā nepadodoties un turpinot savu iesākto misiju-savas traģiskās pieredzes nodošanu nākamajām paaudzēm un cīņai par pasauli bez kodolieročiem.

Informācija sagatavota pēc theguardian.com