Francijas galvaspilsētā Parīzē 13. novembrī neilgi pēc pulksten 23 pēc Latvijas laika ar džihādistu grupējumu «Islāma valsts» saistīti kaujinieki veica asiņainus teroraktus – šāva un spridzināja, kā rezultātā dzīvību zaudēja 132 cilvēki, bet vēl daudzi atrodas slimnīcā smagā stāvoklī.
32 gadus vecā francūža Žila Leklēra un viņa draudzenes Mariannas pašportrets, ko viņi uzņēma mirkli pirms slaktiņa teātrī «Le Bataclan», aplidojis visu pasauli. Jaunieši Parīzē ieradās no pilsētiņas Senlelaforas, lai noskatītos Kalifornijas rokgrupas «Eagles of Death Metal» koncertu, kura laikā nofotografējās un bildi ievietoja sociālajā tīklā. Abu smaidīgo jauno cilvēku fotoattēls kļuva par asiņainās traģēdijas vienu no simboliem.
Bija zināms, ka apšaudes laikā Mariannai izdevās aizbēgt, bet, kas notika ar Žilu, neviens nezināja vairākas dienas. Visi draugi un radi cerēja uz brīnumu. Taču tas nenotika. Jaunais vīrietis bija gājis bojā.
«Mans dēls ļoti gaidīja savas mīļākās grupas koncertu Francijā. Es sociālajā tīklā ieraudzīju fotogrāfiju, ko viņš bija ievietojis no telefona, un sapratu, ka Žils patiešām ir laimīgs. Bet pēc tam notika kaut kas briesmīgs… Es ieslēdzu televizoru, kur ziņās žurnālisti stāstīja, ka koncertzālē «Le Bataclan» teroristi sarīkojuši apšaudi. Es līdz pēdējam cerēju, ka manam dēlam ir izdevies izglābties,» par notikušo traģēdiju stāsta Žila mamma Nellija Leklēra. Trīs dienas izmisusī māte kopā ar radiem un draugiem zvanījās uz slimnīcām, policiju un glābšanas dienestiem. Vīrieša meklēšanā tuvinieki pat iesaistīja žurnālistus un izveidoja lapu sociālajā tīklā «Facebook». 16. novembra vakarā Nellijai Leklērai piezvanīja no policijas un paziņoja, ka viņas dēls Žils ir miris.
Marianna, kura uz koncertu ieradās kopā ar Žilu, joprojām nespēj atgūties no pārdzīvotā. Viss notikušais meitenei šķiet kā ļauns murgs.
«Mēs uz koncertu ieradāmies kopā, un viss bija brīnišķīgi. Tad pēkšņi atskanēja šāvieni. Teroristi no automātiem šāva uz visiem pēc kārtas, nešķirojot. Viena lode trāpīja arī Žilam, un viņš nokrita. Es ļoti nobijos, apkārt visi kliedza un histēriski skraidīja. Es sapratu, ka Žila asiņojošo brūci vajag ar kaut ko nosaitēt, tādēļ skrēju sameklēt kādu salveti. Tad sākās panika, cilvēki pūlī cits citu spieda nost. Šajā haotiskajā burzmā es vairs nespēju atrast Žilu, kaut gan biju pagājusi nost no viņa tikai dažus soļus. Pēc tam sākās naktskluba atbrīvošanas operācija, izglābās tie, kuri varēja paiet. Cilvēku straume mani iznesa uz ielas, bet Žils ievainots palika iekšā…» atceras Marianna.
