3 miljardus eiro liela finansiālā palīdzība, kā arī solījums līdz nākamā gada rudenim ieviest bezvīzu režīmu ar Šengenas zonas valstīm un gatavība intensīvāk risināt sarunas par Turcijas iestāšanos Eiropas Savienībā – tā ir cena, kādu ES nācies maksāt, lai Turcija apsolītu stiprināt savas robežas, nepieļaujot to, ka tās teritoriju nelegālie migranti izmanto kā tranzīta valsti, lai sasniegtu Eiropu. Briselē un citu ES valstu galvaspilsētās cer, ka šī vienošanās līdzēs ja ne apturēt, tad vismaz mazināt nelegālo ieceļotāju plūsmu.
Starptautiskā migrācijas organizācija (IOM) pagājušās nedēļas nogalē paziņoja, ka šogad Eiropu nelegāli sasnieguši aptuveni 900 000 cilvēku no Tuvo Austrumu, Āfrikas un Āzijas valstīm. Daudzi no viņiem patiešām bēguši no militāriem konfliktiem tādās valstīs kā Sīrija, Irāka un Afganistāna, taču starp nelegālajiem migrantiem netrūkst arī Pakistānas, Bangladešas, Irānas, Marokas un citu teorētiski drošu valstu pilsoņu. Daļa no viņiem savā dzimtenē, iespējams, patiešām tiek vajāti politisku uzskatu, reliģiskās vai etniskās piederības dēļ, taču vairākums uzskatāmi par ekonomiskajiem migrantiem, kuriem nav tiesību uz bēgļa statusa saņemšanu ES valstīs. AP atgādina, ka vairāk nekā 600 000 cilvēku Eiropā iekļuvuši no Turcijas, sākumā sasniedzot kādu no daudzajām Grieķijai piederošajām salām Egejas jūrā, bet pēc tam pa tā saukto Balkānu maršrutu (caur Maķedoniju, Serbiju, Horvātiju, iepriekš Ungāriju, bet tagad Slovēniju, Austriju) virzoties uz kontinenta turīgākajām valstīm – Vāciju, Nīderlandi vai Skandināvijas valstīm.
Bez Turcijas – nekā
Jau kopš vasaras, kad sākās migrantu krīze, Eiropā daudz runāts par nepieciešamību sargāt ES ārējo robežu. Taču pietiek paraudzīties kartē, lai saprastu, ka Grieķijas gadījumā tā ir faktiski neizpildāma misija – pat mobilizējot ne tikai grieķu robežsargus, bet arī viņu kolēģus no ES kopējās robežapsardzes aģentūras Frontex. Kontrolēt daudzās salas un saliņas fiziski nav iespējams, tādēļ Briseles amatpersonas jau pirms vairākiem mēnešiem saprata, ka bez Turcijas palīdzības neiztikt. Šīs valsts krasta apsardzei un policijai savu piekrastes līniju, no kuras migranti uzsāk ceļojumu uz Grieķijas salām, kontrolēt ir daudz vienkāršāk. Reuters norāda, ka intensīvas sarunas ar Turciju diplomātu līmenī risinās jau vairākus mēnešus, bet oktobra nogalē vizītē uz Ankaru bija devusies Vācijas kanclere Angela Merkele – pat neraugoties uz to, ka tobrīd Turcijā pilnā sparā ritēja priekšvēlēšanu kampaņa un viņas ierašanos saviem iekšpolitiskajiem mērķiem varēja izmantot Turcijas autoritārais prezidents Redžeps Tajips Erdogans, kurš par cilvēktiesību un preses brīvības pārkāpšanu nereti kritizēts Eiropā.
Šis darbs devis rezultātus, un svētdienas samitā Briselē vienošanās parakstīta jau pēc četru stundu ilgām sarunām, kurās Turciju pārstāvēja premjers Ahmets Davutoglu. Abas sarunās iesaistītās puses, protams, akcentu likušas uz sev svarīgākajiem vienošanās punktiem, norāda vācu radiostacijas Deutsche Welle interneta mājaslapa. Eiropadomes prezidents Donalds Tusks un Eiropas Komisijas vadītājs Žans Klods Junkers izteikuši cerības, ka Turcija spēs ierobežot migrantu plūsmu uz Eiropu, savukārt A. Davutoglu paudis gandarījumu par «jaunas ēras» iestāšanos Turcijas un ES attiecībās un uzsvaru licis uz jau desmit gadu garumā iestrēgušo Turcijas iestāšanās sarunu intensificēšanu.
Jāuzlabo kara bēgļu dzīve
ES sākotnējais piedāvājums bija piešķirt Turcijai 3 miljardus eiro divu gadu laikā, Ankara vēlējās šādu summu saņemt ik gadu, un galu galā panākta kompromisa vienošanās, ka 3 miljardi ir «sākotnējā finansiālā palīdzība», vēsta AFP. Šo naudu Turcija apņēmusies tērēt, lai uzlabotu dzīves apstākļus aptuveni 2,2 miljoniem kara bēgļu no Sīrijas un Irākas, kuri patvērumu atraduši Turcijā. Lai gan Turcijas premjers apgalvojis, ka beidzamo gadu laikā valsts bēgļu uzturēšanai iztērējusi aptuveni 8 miljardus eiro, Amnesty International veiktais pētījums liecina, ka konkrētu palīdzību saņēmuši tikai aptuveni 10% bēgļu, un nav pārsteigums, ka daudzi bēgļi no konfliktu zonām labākas dzīves meklējumos dodas uz Eiropu. Reuters atgādina, ka pagaidām nav skaidrs, kādā veidā ES nodrošinās finansiālo palīdzību Turcijai. Eiropas Komisija pagājušā mēneša beigās paziņoja, ka no ES budžeta ir gatava atvēlēt 500 miljonus eiro, un līdz Ziemassvētkiem tiekot gaidītas visu
28 dalībvalstu atbildes par to, cik lielu summu tās gatavas piešķirt problēmas risināšanai. Skeptiķi gan šaubās, vai šādā veidā izdosies savākt nepieciešamos 2,5 miljardus eiro, un Vācija un Francija jau rosinājusi līdzekļus piešķirt centralizēti no ES budžeta, nepieciešamības gadījumā atsakoties no kādām programmām. Tas, protams, neapmierina tās valstis, kuras no ES vairāk saņem, nekā tai dod. Savukārt bažas par to, ka piešķirtā nauda līdz bēgļiem varētu arī nenonākt, kliedē plānotie kontroles mehānismi un tas, ka 3 miljardi eiro netiks piešķirti uzreiz, bet pakāpeniski, un ES ik mēnesi gatavojas vērtēt, kā darbojas vienošanās un vai migrantu plūsma patiešām samazinās, tikai pēc tam piešķirot Turcijai nākamo naudas porciju.
«Turcija ir apņēmusies stiprināt robežas, uzņemt atpakaļ tos migrantus, kuriem ES netiek piešķirts bēgļa statuss, un aktīvāk cīnīties pret cilvēku kontrabandistiem,» raksta Deutsche Welle interneta mājaslapa. Par to, ka nepieciešamā kapacitāte Turcijas drošības dienestiem un armijai ir, liecina kaut vai tas, ka beidzamo divu nedēļu laikā migrantu plūsma uz Grieķiju strauji samazinājusies – no 4500 cilvēkiem dienā līdz dažiem simtiem vai pat desmitiem. Tas saistīts ne tikai ar nemīlīgajiem laika apstākļiem un vētrām Egejas jūrā, bet arī ar Turcijas kara flotes manevriem piekrastē. Cits jautājums – kā attīstīsies situācija Sīrijā un Turcijas valdības konflikts ar kurdiem. Ir skaidrs, ka šīs tomēr būs Turcijas galvenās prioritātes, kas var neļaut pietiekamu resursu novirzīšanu, lai apkarotu nelegālo migrāciju. Turcijai tas nozīmē ne tikai pastiprinātu rietumu, bet arī austrumu robežu sargāšanu, lai neielaistu valstī migrantus no Āzijas valstīm, kuriem nav nodoma palikt Turcijā.
Iestāšanās tālā nākotnē
Ja Turcija savu apņemšanos pildīs, līdz 2016. gada oktobrim tiks ieviests bezvīzu režīms starp Turciju un Šengenas zonas valstīm. Šādu vienošanos Turcijas valdība centusies panākt gadiem ilgi, taču līdz šim – neveiksmīgi. ES amatpersonas uzsvērušas, ka galvenie ieguvēji no bezvīzu režīma varētu būt Turcijas uzņēmēji un, iespējams arī studenti. Esot ļoti maz ticams, ka pēkšņi uz ES valstīm, piemēram, darba meklējumos varētu doties ievērojams skaits turku – tie, kas to ir vēlējušies, jau tagad iekārtojušies tādās valstīs kā Vācija vai Francija, kur ir lielas turku diasporas.
14. decembrī ES valstu ārlietu ministri gatavojas pieņemt oficiālu lēmumu par Turcijas iestāšanās sarunu ES atsākšanu, sākot apspriest 17. sadaļu, kas attiecas uz Turcijas ekonomiskās un finanšu politikas standartu atbilstību ES standartiem. Iespējams, ka tuvākā gada laikā varētu tikt atvērtas vēl dažas sarunu sadaļas, taču jāatgādina, ka kopā tādas ir 35. Turklāt nav nekādu šaubu, ka Turcijas iestāšanās ES (ja tā vispār notiks) būs ļoti ilgs process, un sarunas par atsevišķām sadaļām var bloķēt Kipra, kuras teritorijas daļu (starptautiski neatzīto Ziemeļkipras Turku republiku) joprojām pārvalda turki.
Taču ir skaidrs, ka svētdienas samits iezīmējis būtisku ES un Turcijas tuvināšanos, turklāt tas noticis brīdī, kad notriektā bumbvedēja Su24 dēļ nopietni sabojājušās Turcijas un Krievijas attiecības. Jāatgādina, ka vēl šā gada sākumā Maskava pasludināja Ankaru teju vai par savu galveno sabiedroto, paziņojot, ka ES nobloķētais dabasgāzes eksporta vada South Stream projekts tiks pārveidots par Turkish Stream un Eiropai par gāzi var nākties maksāt dārgāk. Tagad šis projekts ir apturēts, tāpat kā sadarbība starp Turciju un Krieviju citās jomās. «Turcija un Eiropa ir nepieciešamas viena otrai. Mēs saskaramies ar vienām un tām pašām problēmām – no kara Sīrijā un terorisma draudiem līdz reģionālajai stabilitātei vai nestabilitātei. Mēs varam būt partneri un visas problēmas atrisināt sarunu ceļā,» AP citē Federikas Mogerīni, ES augstās komisāres ārlietu un drošības jautājumos, sacīto.
ES pēdējos gados bijušas būtiskas pretenzijas pret R.T. Erdoganu, kas saistītas ar viņa valsts pārvaldes stilu, kas ļoti atgādina Krievijas prezidenta Vladimira Putina autoritāro valdīšanu. «Kritiķi apgalvo, ka viņš ierobežojis opozīcijas tiesības, cenšas pakļaut sev medijus un diskriminē kurdu minoritāti,» raksta Reuters. Papildus prezidents veicis būtiskas tīrīšanas armijā un tieslietu sistēmā, atstādinot, bet reizēm izdomātu iemeslu dēļ tiesājot savus oponentus, centies uzturēt labas attiecības ne tikai ar Musulmaņu brālību, bet arī radikālākiem islāmistiem. Beidzamo gadu laikā R.T. Erdogana izveidotā valdošā Taisnīguma un attīstības partija (AKP), kas sākotnēji pozicionējās kā mēreni islāmiska, valsts likumos jau integrējusi vairākus šariāta likumu elementus. Pagājušajā nedēļā divu kreisi centrisku laikrakstu redaktori tika apcietināti par to, ka atļāvās publicēt rakstus, kuros bija minēti pierādījumi Turcijas sadarbībai ar teroristu grupējumu Islāma valsts, bet rietumos veidotajos preses brīvības indeksos Turcija jau vairākus gadus tiek minētā kā objektīviem žurnālistiem ļoti bīstama valsts. Arestētie žurnālisti bija lūguši ES neslēgt nekādus darījumus ar R.T. Erdogana režīmu, taču ES, kas tik ļoti mīl moralizēt par cilvēktiesību ievērošanu, preses brīvību un iecietību, šoreiz nav bijis citu variantu.
