Ja mēģinājumi iecelt jaunu līderi izraisīs šķelšanos Čečenijas elitē, tas, visticamāk, kļūs ne tikai par politisku, bet arī par bruņotu strīdu, vēsta izdevums The Times.
Ja pēdējie ziņojumi par to, ka Čečenijas līderis Ramzans Kadirovs ir neārstējami slims, ir patiesi, tad pilsoņu kara un sacelšanās noregulējums, ko Putins uzspieda pēc otrā Čečenijas kara, kas norisinājās no 1999. līdz 2009. gadam, kad viņš atbalstīja drošības spēkus, lai tie uzturētu vardarbīgu mieru, nevis meklētu fundamentālu risinājumu, ir apdraudēts.
Kadirova šā brīža situācija vērš uzmanību uz stresu Putina politiskajā sistēmā un izgaismo viņa 2000. gados pieņemto lēmumu sekas.
2019. gadā Kadirovam tika diagnosticētas problēmas ar aizkuņģa dziedzeri, un pērn viņa veselība nopietni pasliktinājās - Čečenijas vadītājs periodiski atradās slimnīcā medicīniski izraisītas komas stāvoklī. Retu publisko uzstāšanos laikā viņš jauca vārdus, un viņa seja un vēders bija pietūkuši.
Čečenija jau sen ir bijis kā apgrūtinājums Maskavai, un, ņemot vērā pašlaik notiekošo, Putins, visticamāk, centīsies organizēt gludu pēctecību, lai arī Kadirovs, kurš nomainīja savu tēvu, cerēja izveidot dinastiju, paaugstinot savu vecāko dēlu Akhmatu, kuram ir tikai 18 gadi.
Tas netraucēja viņa tēvam iecelt Akhmatu par Čečenijas jaunatnes lietu ministru - saskaņā ar likumu Čečenijas Republikas vadītājam jābūt vismaz 30 gadus vecam.
Ja mēģinājumi iecelt jaunu līderi izraisīs šķelšanos Čečenijas elitē, tas, visticamāk, kļūs ne tikai par politisku, bet arī par bruņotu strīdu.
Aiz Kadirova izteikumiem par atbalstu Putinam vienmēr ir slēpies zemteksts - bez manis sāktos trešais Čečenijas karš. Ikvienā mēģinājumā samazināt federālās subsīdijas, kas veido vairāk nekā 80% no Čečenijas budžeta, viņš draudēja atkāpties. Lai nomierinātu Čečeniju un novērstu nestabilitātes izplatīšanos uz jau tā nemierīgo Ziemeļkaukāzu, gandrīz noteikti būs nepieciešama ievērojama Krievijas karaspēka izvietošana.
Putins vispirms varētu vērsties pie paramilitārās Nacionālās gvardes, kas ir liela un labi bruņota, tomēr, visticamāk, ar to nepietiks. Šajā gadījumā Putinam būs jāizvēlas starp diviem vienlīdz sarežģītiem variantiem - novirzīt karaspēku Čečenijas aizsardzībai, vai arī atstāt tās Ukrainā, riskējot zaudēt Čečeniju un destabilizēt situāciju Ziemeļkaukāzā.
Lai arī Čečenija nav tipisks Krievijas Federācijas reģions, daudzējādā ziņā tas ir tikai pirmais un dramatiskākais no vairākām draudošajām problēmām, ko radījuši lēmumi, ko Putins pieņēma daudz agrāk savas valsts veidošanā. 2000. gados viņš uzskatīja, ka viņam vienmēr būs pietiekami daudz līdzekļu, lai atalgotu atbilstošus vietējos līderus un gubernatorus, un pietiekami daudz spēka, lai sodītu traucējošos.
