Šajā nedēļas nogalē beatificēts tiek iepriekšējais pāvests Jānis Pāvils II. Viņš iecelšanai svēto kārtā tiek virzīts ātrāk nekā jebkurš cits cilvēks mūsdienās. Lielā mērā tas ir skaidrojams ar šā pāvesta popularitāti, lai gan izskan arī atgādinājumi par traipiem viņa biogrāfijā.
Paātrinātā kārtībā
Sagaidāms, ka Svētā Pētera laukumā Vatikānā svētdien pulcēsies simti tūkstoši cilvēku, kā arī vairāk nekā 50 valstu līderi, lai klātienē vērotu ceremoniju, kuras laikā pašreizējais pāvests Benedikts XVI Jāni Pāvilu II pasludinās par svētīgu. Ceremonijas laikā publiskai apskatei kā relikts tiks izstādītas arī pāvesta asinis, kas no viņa tika paņemtas īsi pirms nāves, iepildītas nelielās ampulās un ir saglabātas šķidrā stāvoklī.
Jāņa Pāvila II bēru laikā 2005. gadā sanākušie skandēja saukli, kas pieprasīja pāvestu par svēto pasludināt nekavējoties. Viņa pēctecis Benedikts XVI šim aicinājumam nepaklausīja, tomēr nolēma neattiecināt arī noteikumu, kas pēc pāvesta nāves nosaka piecu gadu nogaidīšanas periodu, pirms var sākties formālā procedūra, lai cilvēks tiktu virzīts pasludināšanai par svēto. Tādējādi pirmo soli uz šo statusu Jānis Pāvils II ir paveicis rekordīsā laikposmā – sešus gadus un vienu mēnesi kopš savas nāves. Citkārt beatifikācijai nepieciešami vairāki gadu desmiti. Kopumā iecelšanai svēto kārtā līdz šim izvirzīti mazliet vairāk nekā viena ceturtā daļa iepriekšējo pāvestu, vēsta BBC.
Vēlme Jāni Pāvilu II pēc iespējas ātrāk atzīt par svēto lielā mērā ir saistīta ar to, ka viņš bija viens no mūsdienu populārākajiem pāvestiem. Vatikāns norāda, ka izpildīti ir visi tradicionālie kritēriji. Ticīgajos ir plaši izplatīts uzskats, ka Jānis Pāvils II bija svēts vīrs, un Vatikāna veiktajā plašajā pētījumā par pāvesta dzīvi un darbiem secināts, ka viņš ir gan paveicis brīnumu, gan arī nodzīvojis "varonīgas šķīstības" dzīvi.
Procedūras ātrums ir skaidrojams arī ar paša Jāņa Pāvila II 1983. gadā veiktajām birokrātiskajām reformām, kuru mērķis bija virzīšanu svēto kārtā padarīt ātrāku, vienkāršāku un lētāku. Tika likvidēts Sātana advokāta amats – tā darbs bija iestāties pret kanonizācijas vai beatifikācijas lietu, tādējādi nodrošinot pamatīgāku un vispusīgāku kandidātu izvērtēšanu. Reforma paredzēja arī kandidāta paveikto un pierādīto brīnumu skaita samazināšanu.
Labie darbi un politika
Reformu ideja bija par svarīgāku kritēriju noteikt konkrētā laikposma svētuma paraugus, lai tādējādi pārliecinātu par svētuma pastāvēšanu šeit un tagad. Tas ļāva arī pašam Jānim Pāvilam II beatificēt un kanonizēt krietni vairāk cilvēku, nekā iepriekšējiem pāvestiem. Vismaz 20 no šiem cilvēkiem par svētīgiem tika atzīti paātrinātā kārtā – kas nozīmē 30 gadu laikā kopš viņu nāves. Aplūkojot šo cilvēku sarakstu, redzams, ka bez viņu dzīves svētuma un ziņām par paveiktajiem brīnumiem nozīme ir arī vairākiem citiem, krietni laicīgākiem faktoriem, norāda izdevuma National Catholic Reporter korespondents Džons Alens. Veiksmīgus kandidātus atbalsta ietekmīgas organizācijas, kuras var ieguldīt daudz līdzekļu – gan politisku, gan reliģisku – šo cilvēku virzīšanā. Citkārt izšķirošs ir plašs dažādu baznīcas hierarhiju atbalsts. Svarīgs ir pirmreizīguma efekts: vairāki paātrinātā kārtā beatificētie cilvēki ir no reģioniem vai grupām, kas līdz šim šādu atzīšanu nav izpelnījušies. Piemēram, 2001. gadā pirmo reizi par svētīgiem tika atzīts laulāts pāris – itālieši Marija Korsini un Luidži Beltrame Kvatroči. Liela uzmanība tiek pievērsta sieviešu beatificēšanai, kas, domājams, tiek darīts, lai mazinātu uzskatu, ka baznīca slikti izturas pret sievietēm. Baznīcas atzīšanu izpelnās arī cilvēki, kuru dzīve saistīta ar kādu sociālu, kultūras vai politisku un baznīcai tīkamu uzskatu paušanu: 1994. gadā par svētīgu un 2004. gadā par svētu tika atzīta itāliete Žanna Bereta Molla, kura atteicās no dzemdes izņemšanas operācijas, kas nozīmētu abortu veselības apsvērumu dēļ. Sieviete nolēma savu bērnu glābt, lai arī tas nozīmēja viņas pašas nāvi.
Mūķenes brīnums
Lielā mērā šie faktori runā par labu arī pašam Jānim Pāvilam II. Viņam ir plašs institucionāls atbalsts gan Polijā, gan Romā. Vairākums Vatikāna amatpersonu, kuras iesaistītas šajā beatifikācijas lietā, ir bijušie viņa protežē.
Pasludināšana par svētīgu nozīmē, ka baznīca oficiāli atzīst, ka šis cilvēks ir vadījis parauga cienīgu un svētīgu dzīvi un viņu var godināt vietējā līmenī. Pasludināšana par svēto turpretim nozīmē, ka šo cilvēku var godināt jebkur pasaulē.
Lai kādu cilvēku varētu pasludināt par svētīgu, ir jāpierāda viens brīnums, kas noticis ar beatificējamās personas starpniecību. Jāņa Pāvila II gadījumā par tādu atzīta neizskaidrojama izveseļošanās no Pārkinsona slimības, ko piedzīvojusi franču mūķene Marī Simona-Pjēra, kura pēc pāvesta nāves pie viņa vērsusies savās lūgšanās. Pāvests pats sava mūža pēdējos 12 gadus cieta no šīs slimības.
Mediķi gan ir izteikuši skepsi par šo izdziedināšanu. Franču ārsts, kurš mūķeni ārstēja, izteicās, ka tādā gadījumā kaite, ar kuru sirgusi M. Simona-Pjēra, nav bijusi Pārkinsona slimība. Šo slimību ir grūti nekļūdīgi diagnosticēt, jo pašlaik nepastāv konkrētas pārbaudes, ar kurām Pārkinsona slimību nekļūdīgi var noteikt, un līdz ar to pastāv iespēja, ka tā tiek nepareizi diagnosticēta uz līdzīgu simptomu pamata.
Pēc beatificēšanas baznīcai ir jāapstiprina vēl viens ar šo cilvēku saistīts brīnums, un tad viņu varēs atzīt par svēto.
Seksa skandālu ēna
Katoļticīgo kopienā pastāv arī mazākuma viedoklis, ka izņēmuma gadījumam paša Jāņa Pāvila II beatificēšanā nav pamata. "Es dziļi cienu šo cilvēku – viņa varonīgo jaunību, patiesumu, vēsturisko drosmi, stājoties pretim komunistu režīmam Polijā. Viņš par to pamatoti tiek godāts," stāsta amerikāņu rakstnieks un bijušais priesteris Džeimss Kerolls. "Tomēr svētais ir kas cits. Domāju, ka Vatikāns, tik ātri virzot viņu iecelšanai svēto kārtā, vadās pēc savām interesēm. Tas ir mēģinājums vairot savu ne pārāk lielo autoritāti."
Liberāli noskaņotie katoļi uzskata, ka pāvests bija pārlieku skarbs pret teoloģiskajiem disidentiem. Ultrakonservatīvie savukārt domā, ka pāvests bija pārlieku iecietīgs pret citām reliģijām un pieļāvis, ka liturģijā dažkārt ienāk vietējās kultūras, piemēram, afrikāņu dejas. Pastāv arī uzskats, ka viņš ir galvenais atbildīgais par seksuālās izmantošanas skandāliem, ar kuriem saistītie noziegumi tika pastrādāti viņa valdīšanas laikā, bet, kad informācija par tiem izskanēja, pāvests nesteidza rīkoties. "Tā ir sāls kaisīšana dziļajās un joprojām nesadzijušajās upuru brūcēs," izdevumam Time saka organizācijas Priesteru noziegumus pārcietušo tīkls direktors Deivids Klohesijs. "Signāls, ko baznīca ar šo beatifikāciju sūta baznīcas pārstāvjiem visā pasaulē, ir šāds: nav svarīgi, cik daudz bērnu cieš jūsu bezdarbības dēļ; jūsu reliģiskā karjera no tā necietīs."
Garīdznieku upuru pārstāvis norāda, ka Jānis Pāvils II 27 gadus ieņēma pasaulē ietekmīgāko reliģisko amatu, tomēr viņa laikā neviens priesteris vai bīskaps par saviem seksuālajiem noziegumiem sodīts netika. Piemēram, kad 1995. gadā kļuva zināms par austriešu kardinālu Hermani Grēru, kurš vairāku gadu desmitu laikā mocījis vairāk nekā divtūkstoš zēnu, viņš tika pazemināts un devās pensijā, esot bīskapa amatā, – tomēr viņam tā arī nevajadzēja atvainoties par saviem noziegumiem. Viņš nomira 2003. gadā. Meksikas priesteris Marsiāls Masiels Degollado, neskatoties uz pagājušā gadsimta 90. gadu beigās izskanējušajām ziņām, ka viņš seksuāli izmantojis reliģiskā semināra audzēkņus, turpināja baudīt pāvesta atbalstu. Tikai pēc Jāņa Pāvila II nāves šim priesterim amats bija jāatstāj.
