Pasakainā demokrātijā naudas daudzums, ko partijām saziedo to atbalstītāji, atspoguļotu politiķu baudīto sabiedrības uzticību un viņu darba kvalitāti. Daudz mazu ziedojumu, kas kopā veido lietišķām priekšvēlēšanu kampaņām nepieciešamo budžetu.
Parastā Latvijas demokrātijā šī nauda parāda vien to, ka kādam tās ir vairāk nekā citiem un kāds vēlas likt to lietā, lai tiktu pie varas, noturētos pie varas vai – uzņēmēju gadījumā – ietekmētu pie varas esošos.
Rekords – 18 000 eiro
Pašlaik gada lielākā vienreizējā likme ir uzlikta uz Einara Repšes partiju Latvijas attīstībai. Mežistrādes uzņēmuma Pata AB īpašnieks Uldis Mierkalns daudzkārt atnākušā un atkal aizgājušā politiķa jaunajam projektam atvēlējis 18 000 eiro. Savdabīgi, ka U. Mierkalns agrāk tika uzskatīts par Vienotības sponsoru, taču acīmredzot uzticīgi sekojis savam favorītam. Taču arī Vienotība nevar žēloties par dāsnu atbalstītāju trūkumu. Tā saņēmusi 11 ziedojumu pa 16 tūkstošiem. Ar šādām summām partiju iepriecinājusi Kurzemes degvielas īpašnieka Argoda Lūsiņa ģimene, IT uzņēmēji Jānis un Normunds Bergi. Ietekmīgi partijas biedri: Sandra Kalniete, Pēteris Viņķelis. Arī citu partiju politiķi saziedojuši sev lielas summas. Ekspremjers Aigars Kalvītis finansē Vienoti Latvijai, Guntis Belēvičs Zaļo un zemnieku savienību. Detalizēti izpētīt, kas, kam un cik ir ziedojis, iespējams Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja mājaslapā, sadaļā Partiju finanšu datu bāze.
Partiju ieņēmumu tops
Līdz Saeimas vēlēšanām atlicis nedaudz vairāk nekā mēnesis. Pavasarī partiju kases patukšoja Eiroparlamenta vēlēšanas, šobrīd maki atkal tiek uzpildīti, un līderi gada ieņēmumu ziņā ir Zaļo un zemnieku savienība (611 123 eiro, un tas – nepieskaitot atsevišķi zemniekiem un atsevišķi Zaļajai partijai saziedoto naudu). Tad minimāli atpaliek Vienotība (591 022), bet trešajā vietā ir Saskaņa (451 466). Tomēr tā gluži nevar teikt, ka daudz naudas ir tikai vecajām partijām, jo, piemēram, Nacionālo apvienību (177 953) ieņēmumu ziņā krietni apsteidz gan Latvijas attīstībai (291 960), gan arī bijušās valsts kontrolieres Ingunas Sudrabas partija No sirds Latvijai (201 765). Vairāk par 100 tūkstošiem savākt pagaidām izdevies vēl vienīgi Tatjanas Ždanokas izveidotajai Latvijas Krievu savienībai (121 052).
Pārējām partijām ticis mazāk. Likumsakarīgi tas ir reģionālajām un lokālajām partijām, jo pašvaldību vēlēšanas vēl aiz divu gadu kalniem. Vēl vesela strīpa politisku organizāciju naudu nav saņēmušas vispār, līdz ar to var uzskatīt, ka tās darbojas tikai uz papīra vai arī sabiedrība tādas vienkārši neatbalsta – sieviešu, jauniešu, sporta, veselības un visādas citas dīvainas sīkpartijas. Ko īsti par politiskajām partijām liecina ziedojumu veids un daudzums, Neatkarīgā vaicāja politologam Filipam Rajevskim un sociologam Aigaram Freimanim.
Ziedojums vai pasūtījums
«Ja kādai partijai 400 tūkstoši tiktu saziedoti piecu eiro ziedojumos, tas patiešām varētu liecināt, ka partija iegūs 50 procentus balsu parlamentā,» spriež F. Rajevskis. Taču partija pat nemēģina organizēt līdzekļu vākšanas kampaņas, kā tiek darīts ārzemēs. Latvijas realitātē ziedojumu ir maz, toties tie ir lieli, un, kā skaidro A. Freimanis, partijas šādā situācijā ir bīstami atkarīgas no sponsoriem. Tāpēc arī naudas plūsmas tiek slēptas aiz tiklab mazpazīstamiem vārdiem un uzvārdiem. Cilvēkiem, kuri nav ekonomiski aktīvi, kuriem nav sava biznesa. Milzīgu summu pārskaitīšanu viņi pamato ar mistiskiem jūtu uzplūdiem. «Tas liecina tikai to, ka tā nav viņu nauda un viņi šajās shēmās nodarbojas ar starpniecību, kas būtībā ir krimināli sodāma lieta,» saka F. Rajevskis. Ar finansēm saistīti lieli skandāli, kas partijas varētu novest līdz tiesai, šogad tomēr neesot gaidāmi, drīzāk skrupuloza ziedotāju pētīšana no Valsts ieņēmumu dienesta puses. Vēl viena ziedotāju sarakstos ieraugāma likumsakarība ir valsts pasūtījumus ieguvušu uzņēmēju klātbūtne. A. Freimanis spriež: «Vienīgais jautājums, kas ir pirmais – ziedojums vai pasūtījums.»
Vienkāršāk ir ar ietekmīgos amatos strādājošiem politiķiem. Viņiem ir brīnišķīgas algas, piemēram, Eiropas Parlamentā. Tāpēc S. Kalniete var ziedot godīgi pašas nopelnītu naudu Vienotībai un Aleksandrs Mirskis politiskajai partijai Alternative, paļaujoties, ka šī nauda tā vai citādi vēlāk tiks tērēta tieši viņu pašu reklāmas kampaņai.
Ziedojumi partijām Latvijas politikā allaž ir uztverti ar aizdomām, kaut gan skaidrs, ka bez naudas partijas nevar pastāvēt un tātad arī mūsdienu demokrātija. A. Freimanis spriež, ka valsts finansējums šo problēmu risinātu, ja vien pašiem vēlētājiem doma par nodokļu naudas atvēlēšanu priekšvēlēšanu aģitācijai neuzdzītu zosādu.
