Intervija ar Saeimas priekšsēdētāju Solvitu Āboltiņu (Vienotība) par konkurenci ar mazpartijām un Saskaņas centru, par attieksmi pret Ukrainu un Krievijas embargo.
– Saeimas vēlēšanām gatavojas vairākas jaunas partijas. Viena no tām – Šlesera partija Vienoti Latvijai. Viņš apgalvo, ka šis politiskais veidojums piedāvās alternatīvu Vienotībai. Vai esat domājusi, kāda varētu būt šī alternatīva?
– Vienīgais, kur varētu saskatīt alternatīvu, ir tas, ka mums nesakrīt viedokļi par Saskaņas centru valdībā. Ja runājam par ekonomisko attīstību, ceru, ka Šlesers atkal nepiedāvās «gāzi grīdā». Nedomāju, ka Latvijas tauta, kas ar tādām grūtībām pārvarēja krīzi, lai savu ekonomiku savestu kārtībā, būtu kaut ko tādu pelnījusi. Savas valsts līdzekļus mēs varam lietderīgāk izmantot. Joprojām ir nozares, kas skaļi raud pēc finansējuma, un joprojām nav pārliecības, ka nauda tiek izlietota lietderīgi.
– Jūs uzskatāt, ka Vienoti Latvijai varētu nokļūt vienā sasaitē ar Saskaņas centru?
– Tas jau netiek slēpts. Reklāmās tiek runāts par kaut kādu izlīgumu. Bet es nesaprotu, kam, ar ko un par ko ir jāizlīgst? Vai ir jāizlīgst tiem, kuri te gadsimtiem ilgi ir dzīvojuši, nekad ne ar vienu nav strīdējušies un vienmēr apzinājušies piederību Latvijas valstij? Vai jāizlīgst tiem, kuru brāļi un māsas, tēvi un mātes Sibīrijā tika iemesti sasalušos kapos, ar tiem, kuri pēc tam apmetās Latvijā viņu atstātajos dzīvokļos? Šis aicinājums uz izlīgumu ir politiķu izdomāts. Izlīgt var tad, ja ir viens kopīgs, liels mērķis, ja var vienoties par to, kāda ir bijusi Latvijas vēsture, ja var vienoties par vērtībām, kas latviešiem svarīgas, kas mums kā eiropiešiem svarīgas.
– Kāda ir jūsu vīzija par koalīciju pēc nākamajām vēlēšanām?
– Veidojot šo valdību pēc Dombrovska valdības krišanas, kad Zolitūdes traģēdija pielika tai punktu, parādot, ka šajā koalīcijā ir politiķi, kas nespēj uzņemties atbildību, un to nācās izdarīt premjeram, mēs skaidri deklarējām – tāpat kā līdz Zolitūdei –, ka jaunā koalīcija jāveido līdzīgi domājošiem politiķiem kā pretstats ģeopolitiskajam dalījumam. Vēlreiz uzsvēršu: dalījums nav pa nacionālo līniju, tas ir dalījums pa ģeopolitiskās izpratnes līniju. Bija skaidrs, ka zaļzemnieki ir ņemami koalīcijā, lai tā būtu stabila. Vēlētāji ir devuši pietiekami lielu pārstāvību šai partiju apvienībai, tāpēc bija jāmeklē veids, kā sadarboties. Vajadzēja pārliecināt arī Reformu partiju atkāpties no savām sarkanajām līnijām. Turklāt aptaujas liecina, ka pēc vēlēšanām – ja gribam iet, nemainot kursu, – Vienotībai, Zaļo un zemnieku savienībai un Nacionālajai apvienībai jāatrod veids, kā sadarboties. Arī tagad šī koalīcija strādā daudz stabilāk un mierīgāk, nekā tas bija Dombrovska valdības beigu posmā. Ļoti ceru, ka vēlētāji to novērtēs, un šī koalīcija pēc nākamajām vēlēšanām varēs turpināt darbu.
– Tagad gan stilīgi ir iesaukties, ka «mēs neveidosim koalīciju ne ar vienu partiju!» – vai tas gadījumā nav veids, kā ievilkt valdībā Saskaņas centru – Putina Vienotās Krievijas satelītu? Sak, mēs izpildām vēlētājiem doto solījumu – neaicināt koalīcijā Saskaņas centru, bet valdībā, piedodiet, viņi būs! Kaza, kā mēdz teikt, paēdusi, bet vilks – joprojām dzīvs.
– Jā, to deklarē Ingunas Sudrabas partija No sirds Latvijai – ka tā neslēgs koalīcijas līgumu, jo tas esot antikonstitucionāls. Kas attiecas uz šo partiju... Tad, kad bija tikai spekulācijas par to, vai Sudrabas kundze veidos partiju vai ne, galvenais jautājums bija: kāda tad būs viņas komanda un viņas uzstādījumi? Iespējams, ka mums ir darīšana ar Trojas zirdziņu. Patlaban ir 40% vēlētāju, kas nav izlēmuši, par ko balsot, un tā ir liela bīstamība. Ne visi ir apmierināti ar to, kas notiek Latvijā, tomēr šodien ir skaidra pozīcija, kurp mēs vēlamies doties. Attīstība un labklājība – tas ir mūsu mērķis. Un cilvēki Latvijā atgriezīsies tikai tad, ja būs skaidra, stabila un prognozējama politiskā virzība. Vakariņojot kādā restorānā ar Merkeles kundzi, viņa man vaicāja: par ko cilvēki, atnākuši vakariņās, runā? Atbildēju: par mieru, par Ukrainu, par to, kas tagad notiks un vai mēs varam justies droši? Vecāka gadagājuma cilvēki, kuriem ir tās mazās pensijas, politiķiem ir teikuši: nē, mēs saprotam, mēs pacietīsim, ka tikai nebūtu karš! Pēc tā, kas noticis Ukrainā... Mūsu vecāki taču atceras, kā sākās okupācija un kā notika «brīva» pievienošanās Padomju Savienībai. 1940. gadā Doma laukumā stāvēja tanki – tāpat kā mūsdienās tanki bija Krimā, kad notika «brīvas» vēlēšanas par pievienošanos Krievijai. Ir pagājuši tik daudzi gadi pēc kara, bet kā var mēģināt atkārtot vienus un tos pašus okupācijas scenārijus? Kā Putins šodien var teikt, ka viņš aizstāvēs katra krievvalodīgā tiesības, ja zinām, ka tranzītbiznesā un dzelzceļā nodarbinātie, izmantojot savu etnisko piederību, stiprina savus biznesa kontaktus ar Krieviju? Kā viņš atbalstīs šos cilvēkus? Ar tankiem? Vai ieviešot embargo? Satversmē ir uzsvērts, ka ikvienam ir tiesības savu nacionālo kultūru kopt un vairot, preambulā ir uzsvērtas mazākumtautību tiesības, bet Satversmē ir arī uzsvērts, ka šī ir Latvijas valsts, ko 1918. gadā dibināja latvieši.
– Bet vai jūs neuztrauc daudzu jauno partiju rašanās uz vēlēšanu laiku? Nerunāsim par to, ka tās būs jūsu konkurentes – viena vairāk, cita mazāk, bet latviski domājošo vēlētāju balsis sadrumstalosies, nedodot pārliecinošu vairākumu nevienai partijai, kamēr prokremliska noskaņojuma pārņemta partija ir tikai viena...
– Demokrātija to atļauj... Bet šādā situācijā, kad cilvēki ir bijuši politikā vai tuvu politikai, kas ir iemesls, lai veidotu šīs sīkpartijas un tik ļoti sašķeltu elektorātu? Paskatīsimies uz Saeimu pirms 1934. gada: toreiz sīkmanīgi sašķelto latviešu vienīgais glābiņš bija «stingrā roka», un nevarēja saprast, ko vienā nelielā valstī, kurā ir tikai divi miljoni cilvēku, var nepārtraukti dalīt?! Mums taču ir Dieva dota zeme, mums ir strādīgi un talantīgi cilvēki, mēs domājam par to, kā puķudobi pie mājas iekopt, ne tikai par to, kā paēst! Ko tad mums dalīt? Sašķeltība neveicina attīstību. Par laimi, esam pārdzīvojuši to laiku, kad viena parlamenta sasaukuma laikā mums bija trīs vai četras valdības, bet runāt par stabilu politisko sistēmu vēl pāragri. Tad kur ir šo jauno, mazo partiju atšķirības? Kas tajās ir bijis tāds, ka šo partiju cilvēki nav varējuši pievienoties kādai no esošajām partijām?
– Partiju lieliskā «daudzveidība» parādījās jau Eiroparlamenta vēlēšanās.
– Vairākas no tām ieguldīja milzīgu naudu vēlēšanu reklāmās. Cik izmaksāja balsis, kuras nerezultējās par vietām Eiroparlamentā? No tā netika izdarīti nekādi secinājumi. Uz nākamajām vēlēšanām šīs sīkpartijas iet atkal, atņemot balsis stabilajām partijām. Tādā veidā var nonākt līdz situācijai, ka parlamentā tiek ievēlēts kāds radikāls spēks. Man ir informācija, ka tā dēvētās Krievu savienības (Ždanokas partija) priekšvēlēšanu cīņas metodes būs nevis dalīt bukletus vai ierunāt radiodžinglus, bet gan aicināt cilvēkus uz piketiem, mītiņiem, provocēt cilvēkus uz «Latvijas maidanu» un tamlīdzīgi. Tas ir ļoti bīstami – mēģināt izraisīt nekārtības. Un bīstami ir arī tas, ka mēs, politiķi, nespējam atrast sakni jautājumam: par ko tad mēs īsti strīdamies, ko mēģinām sadalīt un kas ir mūsu milzīgās atšķirības? Kāpēc negribam veidot lielu un stipru vienību, tādu pašu, kādu gribam visu Latviju? Kaut arī esam neliela valsts, mēs ar to lepojamies, jo mēs varam daudz vairāk.
– Pagaidām gan pinamies astē...
– Nē, tā gluži nav. Pagaidām gan kopprodukts ir neliels, un ir sfēras, kur kopprodukts tiek izmantots nelietderīgi.
– Kas gan jums liedza to izmantot lietderīgi, ja jau šajā valdībā koalīcija esot strādājusi tik draudzīgi? Taču, runājot par šo koalīciju, varu pateikt, ko tautā runā: Vienotība ir lielā mamma, bet ZZS un NA ir tās vadāmie un stumdāmie bērneļi.
– Vienotība ir skaitliski lielākā, Vienotība ir politiski pieredzējusi partija, tā ir spējusi uzņemties atbildību valstij grūtos brīžos. Politikā ir jāmeklē kompromisi, politikā ir jāvar apsēsties pie galda, lai runātu, turot vēlētājiem dotos solījumus. Nav šo trīs partiju viedokļi tik ļoti atšķirīgi.
– Diviem Nacionālās apvienības ministriem nav pielaides valsts noslēpumam. Tauta laiž gaisā arī šādas domas: vai tad tā nav Vienotības priekšrocība, ka tā var ar drošības iestādēm apspriest, kam dot pielaidi un kam – ne? Sak, re, kā – ar Vienotību viss kārtībā, SAB tai ēd no rokas (vai otrādi), kamēr nacionāļi sēž peļķē!
– Nē, tas ir mīnuss valdībai. Arī tā ir Krievijas maigā vara – pateikt, ka visi ir slikti, kas viņi tādi ir un kā interesēs strādā. Kas attiecas uz NA – tā nav pirmā reize, kad tā savas problēmas mēģina uzvelt citiem. NA tomēr ir vispieredzējušākais politiskais spēks Latvijā, šis spēks bijis pie varas visilgāk, sākot jau no neatkarības atjaunošanas. Viņi ir bijuši klāt visur, tajā skaitā arī privatizācijas procesos, un šajā brīdī viņiem vairāk vajadzētu skatīties uz savu rezervistu soliņu, nevis, pašiem pārraugot SAB, stāstīt, ka to ietekmē kāds no malas. Ja tieslietu ministrs, kas ir no NA, uzskata, ka mēs dzīvojam tiesiskā valstī, tad šādi apgalvojumi ir ļoti dīvaini.
– Vai Drošības policija strādā pietiekami aktīvi, lai novērstu valsts apdraudējumus? Šeit notiek kaut kādi mītiņi, kuros vāc ziedojumus Kremļa teroristiem, ir Ždanokas partija, kas sadarbojas ar «Doņeckas tautas republikas» bandītiem un tamlīdzīgi. Tas ir normāli?
– Šie jautājumi ir Nacionālās drošības padomes darba kārtībā. Tomēr es vēlētos labāku drošības iestāžu darbību un koordināciju starp tām. Sadarbībai jābūt labākai. Cilvēki var justies droši, taču ir nesaprotamas daudzas ārējās izpausmes. Tāpat kā Rubika paustais par deportāciju upuriem – vai tad tā nav naida runa? Atklāti sakot, es no drošības iestādēm vēlētos aktīvāku darbu un labākus rezultātus.
– Jau vairākus gadus esam nojautuši vai pat sapratuši, kādas problēmas var sagādāt Krievija kā ne visai uzticams partneris. Embargo, ko nule ieviesa Krievija, bija paredzams. Izskatās, ka ne valdība, ne parlaments nav mācījušies no kļūdām.
– Nav taisnība. Izlasīju jūsu komentāru par to, ka tikai tagad visi sāks runāt par šo situāciju. Tas ir darīts jau ļoti ilgi. Tirgus jau ir pārorientēts.
– Uz kurieni?
– Uz Rietumiem. Tajā laikā, kad bija Krievijas krīze – 90. gadu beigās, 70 – 80% eksporta bija uz Krieviju. Tagad, sākoties eiro laikam, lielākā daļa ražotāju pārorientējās. Jautājums ir par to, cik intensīvi šajā procesā iesaistījušās diplomātiskās pārstāvniecības. Ir jau bijušas ilgstošas sarunas, piemēram, ar Ķīnu par piena un gaļas eksportu, un šīs valsts premjers apliecināja, ka eksports būs. Bet tā ir Austrumu filozofija, lielas valsts birokrātiskā mašīna, to grūti iekustināt. Mēs taču vakar nesākām zvanīt uz rietumvalstīm un piedāvāt – lūdzu, ņemiet mūsu produktus! Viens otrs politiķis apgalvo, ka mūsu produkti Eiropā nav konkurētspējīgi. Arī tam nevaru piekrist. Savulaik biju Briselē sarunā ar Eiropas Padomes prezidentu Buzeku, tur notika kāda Latvijas piena produkta degustācija, kurā šos produktus atzina par labiem. Un tad bija runa par piedāvājumu un apjomu. Diemžēl izrādījās, ka mēs neesam spējīgi piegādāt šo apjomu... Tas mums ir par lielu. Mūsu produkti ir konkurētspējīgi, taču – diez vai spēsim nodrošināt pieprasīto apjomu.
– Lauksaimnieki apgalvo, ka pēc embargo ieviešanas raža – tomāti, kabači un citi dārzeņi – tiek izgāzti atkritumos vai atstāti sapūšanai uz lauka. Neatmaksājoties novākt, pakot un sūtīt uz tirdzniecības vietām.
– Pašmāju produktus pērku to garšas un kvalitātes dēļ, bet tas ir dārgi. Cilvēki vienmēr skatās, kur ir lētāk. Bet šādi draudi kaut ko gāzt ārā... Mums taču ir mazie uzņēmumi, kas ražo savus konservus, ir mājražotāji, ir pansionāti, ir mazturīgie cilvēki, kuri labprāt paņemtu ārā gāžamos dārzeņus. Nav pamata kliegt, ak, kādas šausmas, jo ir dažādi risinājumi šajā situācijā. Protams, ja lauksaimnieki skaļi nebļaus, tad reakcijas varbūt arī nebūs. Taču visi risinājumi vēl nav izsmelti, arī pašiem uz sevi paskatoties. Turklāt ir piedāvātas nodokļu brīvdienas, taču – kāpēc neviens uz tām nepiesakās?
– Iespējams, tāpēc, ka, piesakoties uz šīm brīvdienām, pie uzņēmēja atnāks VID inspektori un uztaisīs auditu... Bet, runājot par mūsu uzņēmēju biznesu ar Krieviju, ir arī tāds viedoklis: nav mums ko tirgoties ar agresorvalsti, lai viņi tur sakalst bez mūsu biezpiena sieriņiem!
– Tam gan es nepiekrītu. Arī Krievijā dzīvo cilvēki, kas ražo, un vajag atšķirt valsts oficiālo viedokli un agresīvos Krievijas politikāņus no vienkāršajiem ļaudīm.
– Vai nav domāts par to, ka Baltijas valstis varētu veidot par tādām kā buferzonām, jo tās no Krievijas cietīs visvairāk, ja notiks kaut kas vēl nopietnāks.
– Tieši tāpēc šobrīd ir ārkārtīgi svarīgs jautājums par aizsardzības budžetu. Atkal pieminēšu Saskaņas centru, kas šobrīd pēkšņi kļuvuši par sociāldemokrātiem. Viņi vēlas, lai viņus par tādiem uzskatītu, aizmirstot viņu atbalstu referendumam par krievu valodu kā otro valsts valodu un viņu atteikšanos balsot par Ukrainas atbalsta rezolūciju. Viņi balsoja pret, pat neizmantojot iespēju atturēties. Priecājos, ka pieņēmām lēmumu 2020. gadā palielināt aizsardzības budžetu līdz 2%, savukārt SC balsoja pret šā budžeta pakāpenisku pieaugumu.
– Kā gan SC varētu citādi balsot, ja šim politiskajam veidojumam ir līgums ar Putina Vienoto Krieviju?
– Jā, viņi uzskata, ka tas ir labi un pareizi. Skumji, ka tā ir Saeimas lielākā frakcija, kas tomēr sākusi sairt... Būtu derīgi katram atsevišķi pajautāt, cik no viņiem ir priecīgi par tādu līgumu un ko viņi domā, kā tas varētu izvērsties pret Latviju. Pavasarī bijām Moldovā, kur piedalījās astoņu valstu spīkeri un vicespīkeri. Tur tikāmies ar visiem Moldovas parlamentā pārstāvētajiem spēkiem. Situācija līdzīga kā Latvijā: lielākais parlamentā ievēlētais spēks – komunistiskā partija, pārējie – sadrumstalotas nosacīti eiropeiskas partijas. Moldovas kompartijas pārstāve, meitene ar labām angļu valodas zināšanām, izstāstīja savu redzējumu par valsts nākotni un pabeidza savu runu ar vārdiem: «Moldovas problēma nav eirointegrācija. Moldovas problēma ir nabadzība.» Un tieši tajā pašā laikā Latvijā ritēja SC reklāma ar tekstu: «Latvijas problēma nav krievi. Latvijas problēma ir nabadzība.» Tas iesita kā pa pieri! Mēs varam ilgi filozofēt, ir vai nav šim spēkam līdzība ar komunistiem, bet pēc pāris teikumiem redzam: ir! Tā ka ilūziju vairs nav.
