Piektdiena, 29.marts

redeem Agija, Aldonis

arrow_right_alt Politika

Kāpēc Ukrainā atrodas Krievijas karavīri

© Scanpix/AFP

Krievija vairs nepaļaujas uz dažādiem Strelkova, Besa, Babaja un Abvēra tipa «Fortūnas džentlmeņiem», bet sākusi sava regulārā karaspēka iebrukumus Ukrainā. Kāpēc notikušas šādas pārmaiņas, kas Krievijai ekonomikā un diplomātijā nes milzu zaudējumus?

Ar prokrieviskajiem teroristiem un viņu vietējiem līdzskrējējiem ir vienkārši: viņu dzīvā spēka rezerves ir beigušās. Ukrainas labi apmācītie regulārie Sauszemes un Gaisa spēki kopā ar augsti motivēto, no brīvprātīgajiem sastāvošo Nacionālo gvardi un vietējām puspartizānu vienībām, kuras pat ukraiņi paši saukā par «mahnoviešiem», kas nepakļaujas nevienam, sistemātiski sakauj teroristu ordas visā Donbasā. Saskaņā ar oficiāli publicētiem datiem, kuri nav tikuši apšaubīti un kuri saskan ar kapsētās redzamo realitāti, katru dienu ukraiņu artilērijas un aviācijas triecienos tiek iznīcināti vidēji apmēram 200 teroristu un viņu tehnika, kamēr Ukrainas pusē krīt pieci līdz desmit kareivji. Divarpus mēnešu kaujas šādā režīmā nozīmē, ka gluži vienkārši ir beigušās uz šādiem «nosacījumiem» savervējamo personu rezerves.

Kaukāzieši cīņu zaudējuši

Kad vasaras sākumā Neatkarīgās korespondents nodzīvoja nedēļu kopā ar teroristiem Doņeckā, toreiz bija redzams: apmēram pusi no kaujiniekiem veidoja kaukāziešu izcelsmes personas. Viņu vidū bija gan čečeni (saukti tobrīd par «kadiroviešiem», kaut gan tur bija arī citu čečenu klanu piederīgie), gan arī dagestāņi, lezgīni, kalmiki un citi. Tagad daļa no viņiem ir miruši, citi gūstā, vēl krietna daļa ievainoti. Citi sapelnījuši naudu un devušies mājās, jo nosprieduši, ka dzīvība tomēr dārgāka. Karš pret Ukrainu ļoti atšķiras no pierastajām cīņām Čečenijā, Dagestānā, Osetijā un Gruzijā: tur Federācijas pusē bija artilērija, bruņutehnika un absolūta kontrole pār gaisa telpu, kamēr šeit ir tieši pretēji. Ukraina bruņota ar lielākoties tādu pašu tehniku, kāda ripo iekšā no Rostovas apgabala, bet aviācija Donbasā ir tikai Ukrainai.

Piedzīvojumu, peļņas meklētāju un profesionālu sadistu rezerves no Kaukāza un citām Krievijas malām ir beigušās. Rostovā pie Donas jau mēnesi tukši stāv kaujinieku vervēšanas punkti: kas gribējuši, tie Donbasā tikuši un jau nonākuši atpakaļ kā «krava 200» (līķi), «krava 300» (ievainotie) vai retumis paši uz savām kājām ar sapelnīto un salaupīto. Vietējie donbasieši turpina faktiski neiesaistīties ne prokrieviskajā, ne Ukrainas pusē. Kā vasaras vidū žēlojās Strelkovs: «Kas to būtu domājis, ka pa visu Doņeckas apgabalu neatradīsies pat 1000 vīru, lai varētu saformēt divus bataljonus.» Kā novēroja Neatkarīgā, apmeklējot Doņeckas «tautas republikas» štābu, vietējie gribētāji Doņeckā it kā sastopami, taču tie bija ielas huligāni un tituškas: nodzērušies, nedisciplinēti kaušļi, kuriem šaujamieročus Strelkovs uzticēt neriskēja. Tas ir iemesls, kāpēc Krievijai jāieved sava regulārā kājnieku armija Ukrainā: pieejamie t. s. «brīvprātīgo spēki» ir izkusuši, jauni avantūristi tiem neseko. Pagaidām Kremlis vēl spēj izdomāt attaisnojumus no sērijas «iebrukušie bija izdienējušie kādreizējie Pleskavas divīzijas desantnieki», «viņi atradās tur atvaļinājuma laikā», «viņi tur iemaldījās» un tamlīdzīgus «suns apēda mājasdarbu» aizbildinājumus.

Ukraiņi pieprasa rīkoties izlēmīgāk

Sabiedrība Ukrainā, atskaitot civiliedzīvotājus tiešajos uzbrukuma virzienos Mariupolē, par notikušo nobijusies nav. Trešdien pie prezidenta administrācijas noritēja pirmais lielais mītiņš kopš Maidana revolūcijas noslēguma: tur pulcējās Bruņotajos spēkos dienošo karavīru mātes un sievas. Taču, pretstatā šādām pašām demonstrācijām Krievijā, ukraiņu sievietes neprasa karadarbības pārtraukšanu. Tieši pretēji: viņas pieprasa valdībai rīkoties vēl aktīvāk, nosūtot uz fronti papildspēkus un materiālās rezerves, lai tur jau dienošajiem armijniekiem atvieglotu cīņu un veicinātu uzvaru.

Vienlaikus nedaudz pieaugusi sociālā spriedze, kā tas ir neizbēgami gadījumā, ja notiek militārs iebrukums no kaimiņvalsts. Valūtas kursa kritumu Ukrainas Nacionālā banka un valdība necenšas īpaši apturēt, jo saprot, ka no tā jēgas nebūtu. Sadārdzinās importa preces, kas gan ir tieši tas, ko vajag vietējiem ražotājiem. Pensijas palikušas tās pašas – vidēji apmēram 1100 hrivnu, kas pirms diviem gadiem vēl līdzinājās 115 latiem, toties tagad valūtas vērtība devalvējusi to pašu pensiju līdz apmēram 65 eiro ekvivalentam. Tiesa, ar to joprojām pie Ukrainas zemā cenu līmeņa un plašā sociālās drošības tīkla var iztikt, jo pārtikai un transportam cenas kopš revolūcijas tiek turētas iepriekšējā līmenī. Tik liela valsts kā Ukraina pati ražo visas preces pamatvajadzībām.

Dolāru, eiro un citu valūtu pirkšanai ieviests 5% nodoklis, kurš aiziet nevis armijas finansēšanai, bet gan pensiju fondā, tāpēc šim nodoklim pretestība nav vērojama. Tas gan nemazina ukraiņu kāri pēc valūtām: ja hrivnas kurss turpinās kristies, tad nomaksātais nodoklis mēneša laikā atpelnīsies.

Baumas par dezertieriem

Uz pieaugošās militārās, sociālās un psiholoģiskās spriedzes pamata pagājušonedēļ parādījās līdz šim nebijusi ziņa – no pašiem ukraiņiem, nevis Kremļa sponsorētajiem medijiem: pirmo reizi ukraiņu bataljons dezertējis un devies prom no antiterorisma operācijas pozīcijām, turklāt pilnā sastāvā, ar braukšanas kārtībā palikušo bruņutehniku un visiem ieročiem.

Uz notikuma vietu nekavējoties devās kara virsprokurora vietnieks un Sauszemes spēku komandieris – vest pārrunas ar «dumpiniekiem». Priekškarpatu teritoriālais bataljons paskaidroja, ka viņiem ne prātā nav nācis kaut kur bēgt vai dumpoties – viņi pēc divu mēnešu dienesta uz frontes līnijas dodas uz savu bāzi saskaņā ar spēku rotācijas grafiku iepriekš plānotajā atpūtā, kur papildinās rindas kritušo un sakropļoto vietā, ārstēs mazākos ievainojumus, satiks ģimenes, remontēs sašauto tehniku un atjaunos bruņojumu. Pēc smago ieroču nodošanas un vieglo strēlnieku ieroču paturēšanas Priekškarpatu bataljons turpināja ceļu. Nepārtraukti pieaugošajā kara juceklī šādas elementāras lietas izvēršas par mežonīgām baumām – un tikpat ātri atkal noklust.