Intervija ar neiroķirurgu Renāru Putniņu (Vienotība), Veselības ministrijas parlamentāro sekretāru: par izpostīto veselības aprūpes sistēmu Ukrainā, par kara šausmām un to, ko mēs varam darīt Ukrainas labā.
– Nesen kopā ar Latvijas Ārstu biedrības prezidentu Pēteri Apini bijāt Ukrainā. Kāds bija apmeklējuma mērķis?
– Ukraina militārā konflikta dēļ ir nonākusi ļoti smagā situācijā. Uzskatu, ka mūsu morāls pienākums ir viņiem palīdzēt, jo Ukraina šobrīd cīnās par visu mūsu eiropeisko civilizāciju. Tas nozīmē, ka viņi cīnās arī par mums. Braucām noskaidrot, kā tieši varam palīdzēt. Problēmas radās jau ar pirmajiem desmit karā ievainotajiem, kas tika atvesti uz Latviju ārstēties. Nedz Ārlietu ministrijā, nedz Veselības ministrijā neviens neko īsti nezināja par to. Cilvēki vienkārši bija atvesti, un nebija skaidrs, kur viņus izvietot, vai varam viņus izārstēt, vai ne. Ukrainas apmeklējuma laikā centāmies saprast, ko un kā varam palīdzēt. Precizēt diagnozes, pirms pacienti tiek atvesti uz Latviju. Uzzināt, vai mūsu ārstiem ir nepieciešamība doties uz Ukrainu. Tur mūsu ārsti varētu iegūt neatsveramu pieredzi. Kā neiroķirurgs būtu pateicīgs, ja man būtu iespēja apgūt šādu pieredzi. Arī mani kolēģi, kas ir jauni un aktīvi, labprāt operētu kara zonā un uzkrātu šādu pieredzi. Lai nu Dievs dod, ka mēs šeit tādas traumas nepieredzētu – tie ir ložu ievainojumi, sprādzienu norautas ekstremitātes un tamlīdzīgi. Taču katastrofas diemžēl ir iespējamas arī šeit, Latvijā.
– Ko sapratāt, atrazdamies Ukrainā?
– Pirmām kārtām to, ka medikamentus Ukrainai jau nosūtījušas citas Eiropas valstis, bet sūtīt pārtiku no Latvijas nav nekādas vajadzības – ukraiņiem tas viss ir. Ja runājam par fronti, mēs nezinām, vai līdz tai nonāk viss, ko sūta Eiropa.
– Mēģinājāt tikt līdz frontes līnijai?
– Pēteris mēģināja, viņu nepalaida. Pieļauju, ka daudz kas tiek noklusēts, jo ukraiņu veselības sistēma ir diezgan smagā stāvoklī, un ukraiņi, iespējams, to negribēja rādīt. Kā savulaik bija pie mums? Deviņdesmitajos gados mēs daudz ko iznīcinājām un vienlaikus centralizējām. Mums bija kara medicīna, kas pakļauta Aizsardzības ministrijai, bija dzelzceļnieku slimnīca, arī Iekšlietu ministrijai bija sava slimnīca, bet šādas resoru iestādes mēs likvidējām. Tas bija pareizi. Patlaban Ukrainā veselības aprūpe ir sadalīta līdzīgi – ir savas slimnīcas ogļračiem, ir kara hospitāļi, kuru vadītāji ir armijnieki. Medicīniskā izglītība viņiem ir, bet vienlaikus visiem ir militārā pakāpe. Mūs sagaidīja armijas formās, nevis ārsta virsvalkā. Bet jāatzīst, ka šie kara hospitāļi, kuru ir daudz, ir nolaisti līdz kliņķim...
– Ja kara hospitāļu daudz, tas nozīmē, ka viņi jau kaut kam gatavojās pirms tam?
– Padomju Savienībā kara hospitāļu tiešām bija daudz. Arī Latvijā tie kādreiz bija, taču 90. gados tos likvidēja. Bet Ukrainā šie kara hospitāļi ir vienkārši izzagti. Nav pārsienamā materiāla, par aparatūru pat nerunāsim.
– Bet kā tad viņi tiek galā ar situāciju? Ir dzirdēts, ka no 100 cietušajiem 20 ir bojāgājušie, 80 ir ievainotie.
– Tieši tādēļ, ka viss ir izzagts un viss ir pilnīgā juceklī, ir tik daudz bojāgājušo. Netiek ievērots zelta stundas likums: ja cilvēks ir cietis, viņam stundas laikā jāsniedz medicīniskā palīdzība. Diemžēl lielākoties tā nenotiek... Varbūt cilvēkam sniedz primāro, neatliekamo palīdzību, aptur asiņošanu, atvelk no ugunslīnijas. Ir lauka hospitāļi – palielas teltis, tā mums stāstīja. Pieļauju, ka arī to nav. Varbūt tieši tāpēc mūs arī nepalaida uz frontes līniju – lai mēs nekonstatētu pilnīgu bardaku. Protams, viņi teica, ka atbild par mūsu dzīvībām, un to var saprast. Bet, redzot, kādā stāvoklī ir kara hospitāļi, kas atrodas tālu no frontes, var iedomāties, kas notiek lauka hospitāļos, kuros iespēju ārstēt un glābt dzīvību ir vēl mazāk nekā parastajos kara hospitāļos.
– Kāds ir veselības budžets Ukrainā?
– Viņi saka – 3,4 miljardi eiro. Bet viņiem ir 45 miljoni iedzīvotāju. Proporcionāli tas sanāk aptuveni piecas reizes mazāks budžets nekā Latvijā. Veselības aprūpe Ukrainā ir nolaista pilnībā. Ja viņi vēlas kaut ko uzlabot, būs nepieciešamas grandiozas reformas. Principā viss, ko savulaik izdarīja Latvija. Par spīti daudz dzirdētajam, ka Latvijas medicīnai nepieciešamas kardinālas reformas, veselības aprūpes nozare jau ir visvairāk reformētā.
– Tik un tā cilvēki ir ļoti neapmierināti ar veselības aprūpes sistēmu Latvijā.
– Jā, jo, pirmkārt, ir problēmas ar medicīnas pieejamību. Ir lielas rindas pie speciālistiem un uz atsevišķiem izmeklējumiem. Otrkārt, ir pārāk lieli līdzmaksājumi. Atduramies finansēs. Latvijā ir mazākais veselības aprūpes finansējums attiecībā pret iekšzemes kopproduktu Eiropas Savienībā. Tas ir ievērojami mazāks nekā Lietuvā un Igaunijā. Šī situācija obligāti ir jāmaina, un Latvijas iedzīvotāji to ir pelnījuši.
– Runājot par Ukrainu: krievu armija acīm redzami dara visu, lai Ukrainas pusē būtu arvien vairāk ievainoto. Varbūt pat ne nogalināto...
– Ja cilvēks ir sakropļots, tas ir liels finansiāls slogs valstij, jo tai šis cilvēks ir jāuztur. Bet sakropļoto paliek arvien vairāk. Bijām kara hospitālī Kijevā: palātās, kurās – pats lielākais! – varētu atrasties četri cilvēki, gulēja vismaz astoņi. Gulta pie gultas, medicīnas darbinieki var sāniski ar mokām iespraukties starp gultām. Gandrīz visiem pacientiem – rokas vai kājas norautas, sašautas galvas... Jauni puiši, divdesmitgadīgi, divdesmitpiecgadīgi. Daudzi no viņiem paliks dzīvi, un valstij viņi būs jāuztur.
– Kāda noskaņa valda Ukrainā?
– Valstī jūtams milzīgs patriotisms, un nav svarīgi – tu runā krieviski vai ukrainiski, visi iestājas par kopīgu lietu: par to, lai izglābtu pēc iespējas vairāk cilvēku, un, protams, par valsts neatkarību. Cilvēki krāso savas mājas nacionālajās krāsās – zilā un dzeltenā, visur – dzīvojamās mājās un valdības ēkās – pa logiem izkārti nacionālie karogi. To arī viņi paši atzīmē, ka karš ir visus ļoti saliedējis un, var pat teikt, no jauna izveidojis ukraiņu nāciju. Kijevā ir miers. Maidans ir novākts, viss ir tīrs. Dņepropetrovskā, no kuras frontes līnija ir 160 līdz 200 kilometru attālumā, arī nekas neliecināja par kara tuvumu. Bet, tiklīdz tu ieej slimnīcā, viss mainās... Tur ir pavisam cita pasaule. Gan Kijevā, gan Dņepropetrovskā. Tāda asins smaka kopā ar antibiotikām. Dņepropetrovskā viens no Janukoviča valdības vīriem bija noprivatizējis kara hospitāli un pārdevis to ārzemju investoriem. Slimnīca tika izsaimniekota, no 400 gultām palika 100, jauna aparatūra, protams, netika iepirkta, darbinieku štats tika samazināts, palikušos slimniekus ārstēja tikai ar labiem vārdiem. Laika gaitā bija domāts šo slimnīcu pārbūvēt par tirdzniecības centru. Šī slimnīca kara laikā netika galā ar ievainotajiem un sāka sūtīt viņus uz universitātes slimnīcu, uz Mečņikova slimnīcu. Tur arī zuda šīs svarīgās minūtes un stundas. Militārie ārsti netika galā, pārnesa atbildību uz civilajiem ārstiem. Radās nesaprašanās starp diviem resoriem.
– Nebija savstarpējas koordinācijas, kam vajadzētu būt svarīgākajam nosacījumam, lai ievainotie izdzīvotu?
– Tieši tā. Tajā pašā laikā Mečņikova slimnīcā uzņemšana ir labi koordinēta, un tur es pirmo reiz ieraudzīju kaut ko līdzīgu Eiropas medicīnai. Tā ir vieta, uz kuru varētu braukt mūsu ārsti un strādāt.
– Cik zināms, Latvija ir sniegusi kādu palīdzību Ukrainai? Kādu tieši? Cik tā bija adekvāta?
– Ko nu katrs uzskata par adekvātu... Palīdzība nāca no vecajām materiālajām rezervēm. Veci pārsienamie materiāli, kaut kas tāds. Par to tiešām bija neērti.
– Kas izdomāja, ka tieši tāda palīdzība jāsūta?
– Tādas mums ir šīs materiālās rezerves. Jautājums ir tikai par to, vai kāds vispār ir aptvēris, kādā stāvoklī tās atrodas. Šo faktu konstatēja Latvijas vēstniece Ukrainā Argita Daudze: viņa atplēsa vaļā kādu paku un nonāca šokā. Bet atbildība jāuzņemas tiem, kuri atbild par mūsu materiālajām rezervēm. Tas atsauc atmiņā tos laikus, kad mēs paši tikko bijām atguvuši neatkarību: mums sūtīja humāno palīdzību, kurā bija, piemēram, veci rentgena aparāti ar apgrieztiem vadiem, kurus nekādā veidā nekur nevar pieslēgt... Tāda nu ir tā humānā palīdzība, kas izskatās vairāk pēc ņirgāšanās. Valdība saka: sūtām palīdzību no materiālajām rezervēm, nu tad arī sūtām. Atbildīgie par materiālajām rezervēm paņem to, kas atrodas noliktavās. Tieši tāpēc mums vajag koncentrēties uz to, ko mēs varam izdarīt labi. Šim jautājumam ir jāpieiet pragmatiski: mēs neizglābsim nedz Ukrainu, nedz Ukrainas medicīnu, bet mēs varam viņiem palīdzēt un emocionāli atbalstīt, tajā pašā laikā mācīties pašiem un gūt pieredzi.
– Bet kā mēs fiziski varam viņiem palīdzēt?
– Uzņemot pacientus.
– Varbūt kaut ko varam sūtīt uz Ukrainu?
– Ko mēs viņiem varam aizsūtīt? Mums pašiem naudas nav. Dievs dod, lai mēs šeit savas vecmāmiņas varētu paēdināt. Uzņemot ukraiņu pacientus šeit, tas neizmaksā pārmērīgi daudz. Par apmēram 30 000 eiro mēs varam izārstēt kādus 15 cilvēkus. Precīzāk sakot – rehabilitēt. Un labi tas, ka šie 30 000 eiro paliek Latvijā. Šo naudu samaksā Latvijas slimnīcām, Latvijas ārstiem. Viņiem jau ir pieredze ar šāda veida pacientiem, un tā kļūs vēl nopietnāka. Ārsti var piedāvāt savu pieredzi arī ārzemniekiem, pārvēršot to par maksas pakalpojumu. Par to, ko ukraiņi būs saņēmuši Latvijā, viņi izstāstīs citiem. Un tas atkal būs pienesums Latvijai. Ja mūsu ķirurgi aizbrauktu strādāt uz Kijevu, man par viņiem kauns nebūtu.
– Vai kāds ārsts ir pieteicies doties uz Ukrainu?
– Man ir piezvanījuši divi ārsti. Esmu runājis ar Ukrainas veselības ministru, bet viņš uz šo nodomu – Latvijas ārstiem doties uz Ukrainu – skatījās visai skeptiski, jo Kijevā viņiem īsti nekas nav vajadzīgs. Taču ideju – uzņemt pacientus no Ukrainas – viņš atbalstīja, jo slimnīcas Ukrainā ir pārpildītas. Zinu, ka citas valstis – Vācija, Ungārija, Polija – uzņem 10 līdz 15 pacientu vienlaikus. Turklāt rehabilitācija kā tāda Ukrainā ir pilnībā iznīcināta. Patlaban ir uzsāktas pārrunas ar Stradiņa universitāti par to, ka mūsu valsts rehabilitācijas modeli varētu ieviest arī Ukrainā. Arī runājot ar mūsu ārlietu ministru Rinkēviču, nonācām pie secinājuma, ka Latvijai vajadzētu koncentrēties uz viena veida palīdzību Ukrainai, proti, rehabilitāciju. Pacientus ar akūtām traumām mēs nekur vest nevaram, viņi jāārstē uz vietas. Mēs saprotam ukraiņu sāpi un saprotam, cik tas ir briesmīgi, bet tajā pašā laikā man jāsaprot manas kaimiņienes Veltas kundzes sāpe par to, ka viņa operāciju gaida desmit gadu, bet no Ukrainas mēs vedam pacientu un izoperējam viņu uzreiz – par nodokļu maksātāju naudu. Toties rehabilitāciju mēs varam nodrošināt, neaizskarot citu pacientu tiesības un vēlmes.
– Jūs pats redzējāt, cik tas ir drausmīgi – jauni cilvēki, sakropļoti, līdz mūža galam atkarīgi no citu cilvēku atbalsta. Pie mums vienam otram patīk runāt par kariņu, koķetēt ar kara šausmām, sak, kas tad tur – pašaudīsies, un viss būs labi! Varbūt aizbāzt muti muldētājiem?
– Tas ir nepieņemami – tā runāt. Vajag taču kādreiz padomāt par saviem vārdiem. Dzirdu, ka viens otrs sūkstās: man pienākusi rinda pie ārsta, bet te priekšā aiziet kaut kāds ukrainis, un viņam viss notiek un viss ir! Patiesībā viņam nekas nav. Viņam ir tikai izmisums. Un ir tā: Ukrainā patlaban nedomā par izglītību, par pensijām, par sociālo labklājību, ir tikai doma – izdzīvot. Un lai Ukraina netiek okupēta. Viss tiek atdots frontei, visi jaunie cilvēki dodas uz fronti, un neviens nedomā – man būs ko ēst vai ne? Ar šiem desmit uzņemtajiem ukraiņu pacientiem mēs neizglābsim visu Ukrainu, bet mēs varam Ukrainu morāli atbalstīt, pateikt, ka mēs esam šeit, mēs esam ar jums, veči, cīnieties, nelaidiet tālāk Kremļa bandītus! Dariet visu, lai karš beidzas Ukrainā! Ja tas nebeigsies Ukrainā, tad pensijas būs pēdējais, par ko mēs domāsim. Mēs runāsim tikai par to, kā izdzīvot, un varbūt pat ne savā mēlē runāsim. Ja ienaidnieks nedabū pa zobiem uzreiz, viņš saprot: var iet tālāk. Un nav pat runa par kaut kādiem NATO piektajiem pantiem, es pat negribu pārbaudīt šo pantu darbības efektivitāti. Ja sāksies kaut kāda pārbaude, tad tā notiks mūsu valstī! Un viss tad būs sagrauts – ar 5. pantu vai bez tā.
– Vai jums ir sajūta, ka, cīnoties par Latviju – ja tāda nepieciešamība radīsies –, ar jums kopā būs daudz cilvēku? Vai arī viņi būs aizlaidušies uz mierīgākām zemēm?
– Man gribas ticēt, ka daudzi tomēr paliks cīnīties par Latviju. Protams, ir daudz tukšu pļāpātāju, daudz ir tādu, kas brauks prom, un diez vai viņus varētu nosodīt. Daudziem ir bērni, arī man ir trīs, kur tu bēgsi? Jāiet cīnīties, nav citu variantu. Tauta, kam daudz kas atņemts, ies un cīnīsies par Latviju. Vienreiz tauta jau stāvēja uz barikādēm, nu stāvēs atkal, savāksies un būs. Atceros, kad bija barikādes, es kopā ar mammu smērēju sviestmaizes, un mani vecāki tās veda tiem, kas atradās uz barikādēm. Protams, uzsmērējot dažas sviestmaizes, es taču neuzvarēju karu! Bet es morāli palīdzēju tiem cilvēkiem, kas atradās uz barikādēm. Viņiem bija vajadzīga drošības sajūta: zināt, ka ir cilvēki, kas domā par viņiem un ir kopā ar viņiem. Tāpat arī Kijevā un Dņepropetrovskā: visur teica: paldies latviešiem! Visur zināja, ka Latvija pirmā ir uzņēmusi desmit ievainotos.
– Esošajām slimnīcām karš noteikti radījis milzīgu papildu slodzi.
– Dņepropetrovskas slimnīcai, kas līdzvērtīga mūsu Austrumu slimnīcai, tas ir milzīgs slogs: apgabalā ir 3,5 miljoni iedzīvotāju, plus vēl bēgļi no Doņeckas – viņi visi nāk virsū konkrētajai veselības aprūpes sistēmai, turklāt ir ne tikai frontē ievainotie, ir hroniski slimnieki. Savulaik Dņepropetrovskā bija iegādāti jauni dialīzes aparāti nieru slimniekiem, visi tagad ir noslogoti, tie strādā visu diennakti. Saprotiet, tas ir karš, tas nav tikai tā, ka ir vairāk slimnieku, tā ir humānā katastrofa. Dņepropetrovskā kāda kopmītne ir pārveidota par uzņemšanas punktu, kam deviņu stundu laikā iziet cauri 300 cilvēku. Un tur kopā ar ārstiem strādā tikai un vienīgi brīvprātīgie.
– Kad beigsies karš – un tam kādreiz noteikti jābeidzas –, Ukrainai būs daudz, ko darīt.
– Pirmām kārtām: jāiznīdē korupcija, kas nenormālos apmēros sazēlusi Janukoviča laikā. Ja kāds runā par korupciju Latvijā, tad, salīdzinot ar to, kas notiek Ukrainā, tā šeit atrodas bērna autiņos. Tāpēc esmu pārliecināts: nebūtu prātīgi sūtīt uz turieni naudu. Mēs nekad nezināsim, kur tā nonāks. Daudz vērtīgāk ir uzņemt pacientus šeit, Latvijā.
