Ceturtdiena, 28.marts

redeem Ginta, Gunda, Gunta

arrow_right_alt Politika \ Pasaulē

Turcijas prezidenta politiskās pārvērtības

© scanpix

Šonedēļ vizītē Latvijā ieradīsies Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans. Lai gan valsts vadītāja amatā viņš tika ievēlēts salīdzinoši nesen, 10. augustā, R. T. Erdogans uzskatāms par Turcijas politikas veterānu, jo kopš 2003. gada pildījis premjera pienākumus un ne tikai dzimtenē, bet arī ārvalstīs savas ietekmes dēļ nereti tiek salīdzināts ar mūsdienu Turcijas dibinātāju Mustafu Kemalu Ataturku.

R. T. Erdogana paveiktā vērtējums ir pretrunīgs. No vienas puses – viņa vadībā Turcija piedzīvojusi ekonomisku augšupeju, pieaugusi tās starptautiskā ietekme. No otras – R. T. Erdoganam tiek pārmests autoritārs valdības stils, kas ļauj viņu salīdzināt ar Krievijas līderi Vladimiru Putinu, un pakāpeniska islāma likumu ieviešana, kas novedusi pie sabiedrības sašķeltības un tā, ka pašlaik Turcija jau vairs netiek reāli uzlūkota kā ES dalībvalsts.

Salīdzinājums ar V. Putinu nav nejaušs, jo tieši Krievijas prezidenta piemēru R. T. Erdogans izmantojis tam, lai saglabātu varu savās rokās. Atšķirība tikai tā, ka V. Putins, kuram likums neļāva trešo reizi pēc kārtas kandidēt uz prezidenta amatu, četrus gadus pavadīja premjera krēslā, bet Turcijas līderis pēc trīs termiņus ilgušas valdības vadītāja pienākumu pildīšanas kļuvis par prezidentu. Turklāt par pirmo valsts vēsturē, kas ievēlēts visas tautas balsošanā, saņemot aptuveni 52% vēlētāju atbalstu. Tas neapšaubāmi nozīmē spēcīgāku mandātu un varas polu maiņu Turcijā – lai gan vēl nav paspēts veikt izmaiņas konstitūcijā, ir skaidrs, ka duetā prezidents – premjers pirmo vijoli spēlē tieši prezidents.

«Erdogana pirmo 12 mēnešu stratēģija būs pēc iespējas lielākas varas koncentrēšana prezidenta pilī, nevis premjera kabinetā – vai tas būs de iure, vai de facto, nav tik svarīgi,» sarunā ar CNN norādījis Pensilvānijas Lehaija universitātes profesors Henrijs Bārkijs. Pats R. T. Erdogans vienā no intervijām vēl pirms vēlēšanām norādījis, ka apgalvojums par prezidenta «ceremoniālo lomu» Turcijā ir tikai mīts. «Neviens konstitūcijas pants neierobežo prezidenta rīcību. Prezidents ir nosaukts par valsts galvu, un viss,» viņš skaidrojis. Reāli pārmaiņas jau ir notikušas, un amatpersonas abās Atlantijas okeāna pusēs saprot, ka tieši no prezidenta būs atkarīgs tas, cik cieši Turcija iesaistīsies koalīcijā pret Islāma valsts kaujiniekiem Sīrijā un Irākā. Pagaidām no Ankaras nākošie signāli nav īpaši cerīgi, jo tikai trešo vietu ienaidnieku sarakstā ieņem islāmisti. Tas mazina cerības, ka Turcija varētu aktīvāk atbalstīt kurdus cīņā pret Islāma valsti, piemēram, svētdien R. T. Erdogans strikti iebildis pret militārās palīdzības sniegšanu kurdu vienībām un viņu apbruņošanu.

Premjera amatā R. T. Erdogans, kurš jau kopš pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu vidus aktīvi līdzdarbojas mēreno islāmistu partijās, bet deviņdesmitajos pildījis Stambulas mēra pienākumus, pirmo reizi tika ievēlēts 2003. gadā. Zīmīgi, ka tolaik viņa nākšanu pie varas atbalstīja ne tikai ticīgie musulmaņi, bet arī inteliģences pārstāvji un rietumnieciski noskaņoti studenti – no R. T. Erdogana tika gaidītas un arī sagaidītas reformas, kas mazināja bruņoto spēku lomu valstī, padarīja to atvērtāku. 2005. gadā Turcija beidzot uzsāka sarunas par pievienošanos Eiropas Savienībai, bet pasaules mediji rakstīja, ka jaunais premjers cenšas pārveidot valsti tā, lai tā varētu kalpot kā modelis visam reģionam – viņš propagandēja universālas demokrātijas principus, likuma varu un cilvēktiesību nozīmi.

Pāris gadu laikā Turcijā notika lielas izmaiņas, kas pozitīvi ietekmēja tās ekonomiku. 2001. gadā tiešo ārvalstu investīciju apjoms Turcijā nepārsniedza 20 miljardus dolāru, bet pērn tas jau bija lielāks par 200 miljardiem dolāru, ziņo CNN. Pateicoties tam, ka R. T. Erdogana valdībai izdevās samazināt korupciju un ierobežot birokrātu apetīti, vairāk nekā 3300 starptautiskās kompānijas tieši Turciju izvēlējušās par savu mītnes zemi, ar ES noslēgtās vienošanās devušas iespēju Turcijā izvietot ražotnes, kuru izgatavotās preces tiek eksportētas uz ES. Desmit gadu laikā Turcijas iekšzemes kopprodukts ir trīskāršojies un sasniedzis 850 miljardus dolāru, bet ekonomika, atšķirībā no daudzām citām valstīm, stabili turpina pieaugt par aptuveni 4% gadā. R. T. Erdogans jau nācis klajā ar ambicioziem plāniem līdz 2023. gadam (tad tiks svinēta mūsdienu Turcijas simtgade) palielināt iekšzemes kopproduktu līdz 2 triljoniem dolāru, bet iekšzemes kopproduktu uz iedzīvotāju no pašreizējiem 11 000 līdz 25 000 dolāru.

Nopelnītā nauda nekavējoties tiek likta lietā noderīgos un ar austrumniecisku vērienu realizētos infrastruktūras projektos. Pagājušā gada oktobrī tika atklāta Marmaray Link metro līnija, kas savieno Turcijas Āzijas un Eiropas daļu, bet tagad darba kārtībā ir Stambulas lidostas modernizēšana tā, lai tā varētu konkurēt ar Dubaiju, jauna Bosfora šauruma tilta būvēšana un pat 45 kilometrus gara kanāla, kas varētu atslogot satiksmi pa Bosforu, celtniecība. Ekonomiskā izaugsme ir vairojusi Turcijas un personīgi R. T. Erdogana ambīci

jas – viņš vairs nevēlas samierināties ar Turcijas otrā plāna lomu, redzot savu valsti kā reģionālo lielvaru. Lai gan prezidents slavina

M. K. Ataturku un viņa mantojumu, realitātē viņš centies atjaunot Turcijas ietekmi teritorijā, kas savulaik bija Osmaņu impērijas pakļautībā, panākt, ka Turcija kļūst par jaunu musulmaņu varas centru un islāma pasaules līderi. Šajā ziņā politika gan nav bijusi īsti veiksmīga – ir sabojātas attiecības ar Izraēlu un Ēģipti (kļūdaini liekot kārti uz Musulmaņu brālību), neraugoties uz Turcijas sniegto atbalstu, tā arī nav gāzts B. Asada režīms.

Kā norāda BBC, Turcija un R. T. Erdogans 2014. gadā vairs nepavisam nav tie paši, kādi tie bija 2008. gadā. Pašlaik Turcija asociējas nevis ar demokrātiskām reformām, bet gan autoritāru valdnieku, kurš, cenšoties apturēt protestus, aizliedz YouTube un Twitter darbību, kurš pamazām, bet neatlaidīgi cenšas panākt, lai Turcija kļūtu par islāmisku valsti. Pašlaik jau grūti pateikt, kurā brīdī noticis lūzums un – vai šāds lūzums vispār bijis. Prezidenta kritiķi atgādina, ka deviņdesmitajos gados toreizējas Stambulas mērs R. T. Erdogans kādā intervijā paziņojis: «Demokrātija ir kā tramvajs – jūs braucat ar to, kamēr sasniedzat savu galamērķi, un tad izkāpjat.»

Tiem, kuri atminas, ka tieši gados, kad R. T. Erdogans pildīja Turcijas lielākās pilsētas galvas pienākumus, tās kafejnīcās tika aizliegta alkohola tirdzniecība, nav nekāds pārsteigums, ka pašlaik prezidents to vēlas atkārtot visas valsts mērogā. No sekulāras valsts Turcija jau tagad strauji kļūst par reliģiozu valsti, turklāt šajā procesā svarīgākais nav pat tas, ka sievietēm nu atļauts valkāt tradicionālās musulmaņu galvassegas universitātēs un valsts iestādēs, bet tas, ka paklusām ir ievērojami samazināts valsts laicīgo skolu skaits, bet par 73% palielinājies reliģiozo skolu skaits. Šie jaunieši, kuri audzināti musulmaņu tradīcijās, nākotnē varētu atbalstīt, piemēram, prezidenta ideju par kriminālatbildības noteikšanu par laulības pārkāpšanu, kas tika izvirzīta pavisam nesen.

Par to, ka R. T. Erdogans spēj izlēmīgi rīkoties, jūtot, ka viņa vara ir apdraudēta, visa pasaule pārliecinājās pagājušā gada vasarā, kad tika apspiesti tā dēvētie Gezi parka nemieri. Taču oponentiem pašā Turcijā tas nebija nekāds jaunums. Kā piemēru var minēt tā dēvēto Ergenekon lietu. Sākotnēji valdība nodomā organizēt kārtējo valsts apvērsumu apsūdzēja tikai atsevišķas militārpersonas, turklāt radās iespaids, ka ne bez pamata. Taču pakāpeniski šī lieta paplašināta, un, pateicoties tai, izdevies neitralizēt ne tikai ar R. T. Erdoganu neapmierinātos virsniekus, bet arī daudzus žurnālistus un sabiedriskos darbiniekus. Ar citiem kritiski noskaņotiem žurnālistiem valdība tikusi galā vienkārši – valdošajai partijai lojāli uzņēmēji pārpirkuši izdevumus, kuros viņi strādāja, un neapmierinātos atlaiduši. Līdzīgi, bez liekām ceremonijām veiktas arī tīrīšanas tiesās, prokuratūrā un policijā, kur nu lielākoties strādā tikai R. T. Erdogana piekritēji – arī tas atsauc atmiņā V. Putina Krieviju.