Lai arī Latvijā laulības pēdējos gados tiek šķirtas mazāk, daudzas ģimenes nespēj nodzīvot kopā «līdz nāve mūs šķirs». Kas pie tā vainojams – neprasme, nevēlēšanās vai kāds cits apstāklis, to zina vien iesaistītās personas. Vienam parasti sāp vairāk... Kā dzīvot tālāk, vai dzīve apstājas, kad ģimenes pils sabrukusi, to »Vakara Ziņām« atklāj vairāki lasītāji.
Pārsla: «Gribēju slīcināties... izglāba bērni»
Pārsla ir 58 gadus veca uzņēmēja, dzimusi un augusi Vidzemē, izaudzinājusi divus dēlus un tagad priecājas par četriem mazbērniem. Viņa ir divas reizes precējusies, uzskata sevi par veiksmīgu un laimīgu sievieti. Tiesa, pēdējos 15 gadus, jo vēl pirms 30 gadiem, kad vīrs aizgāja pie citas un Pārsla palika ar diviem maziem bērniem, viņa gribēja mesties Gaujas tumšajās dzīlēs. Jo jutās kā saimniekam vairs nevajadzīgs suns, kurš padzīts no mājām un zaudējis turpmāko kalpošanas jēgu. Tā tas bija toreiz. «Ar Juri, savu pirmo vīru, iepazināmies jauni, tikko pēc augstskolas. Atceros, sēdēju ar draudzeni kafejnīcā, viņš bija ar draugu, pienāca klāt un stādījās priekšā. Pirmajā brīdī viņš man nepatika, bet ar savu humoru un iznesību tovakar noturēja uzmanību. Viņš bija garš, stalts basketbolists, tikko beidzis Fizkultūras institūtu un uz mūsu pilsētu atsūtīts darbā par fizkultūras skolotāju. Es biju vietējā, manu mammu pilsētā visi pazina, jo viņa tolaik strādāja rajona izpildkomitejā,» savu stāstu sāk Pārsla. «Man vispār tolaik bija cits puisis, ar kuru draudzējos kopš skolas laika. Nebija mums nekas īpaši nopietns, kāzām negatavojāmies, bet man viņš patika. Taču Juris viņu izkonkurēja, jo bija diezgan uzstājīgs, sāka mani lenkt, aicināt uz randiņiem, nāca ar ziediem uz darbu – es biju jaunā ekonomiste –, un beigu beigās man viņš iepatikās. Vienmēr kompānijās sprēgāja ar savu humoru, spēlēja ģitāru, un ko tad meitenēm vēl vairāk vajag?» atceroties kopīgās pasēdēšanas un dziesmas pārgājienos pie ugunskura, romantiskus vakarus Gaujas krastā, smaida Pārsla. Turklāt Juris ļoti esot gribējis precēties, teju vai pēc pāris mēnešu pazīšanās meiteni jau bildinājis, gribējis bērnus. Un Pārsla piekrita. Iemīlējās, apprecējās, un jau pēc pusotra gada pasauli sveica abu pirmdzimtais, kuram par godu Jura vectēvam tika dots vārds Krišjānis. Pārslas mamma parūpējās, lai jaunajai ģimenei tiktu piešķirts dzīvoklis, un jaunā ģimene sāka savu jauno dzīvi. Tiesa, Pārslas mamma, būdama vadoša amatpersona un pieradusi visu kontrolēt, meitas mājās bija biežs viesis un ar saviem padomiem gribēja regulēt jaunās sievas un vīra dzīves kārtību. Viņai šķita, ka zina labāk, kā rīkoties, ko darīt. «Ar to mums sākās pirmie konflikti, jo Juris gribēja, lai mamma mūsu dzīvē nemaisās, viņš gribēja būt ģimenes galva, bet kā es savai mammai varu pateikt, lai viņa pie mums nenāk?» Pārslas mammai znots ne visai paticis, jo runājis sievasmātei pretī, bet reizumis, zinot, ka viņa atkal ciemosies, speciāli aizkavējies darbā, aizbildinoties ar treniņu. Pārslas mamma savukārt sākusi meitu kūdīt – nez ko tad viņš pa vakariem tik ilgi var darīt, nav jau šoferis vai traktorists, kam druvā darbs līdz vēlam vakaram. Vai tik nav pie kādas citas? «Biju kā starp diviem dzirnakmeņiem – mīlēju gan mammu, gan vīru, negribēju nostāties ne viena, ne otra pusē un no viņu nesaskaņām beigu beigās visvairāk cietu pati.» Par laimi, pēc divu gadu rīvēšanās Pārslas mamma, laikam sapratusi, ka znotu zem savas tupeles nedabūs, pierima. «Varējām mierīgi uzelpot, Juris vakaros vairs nekavējās darbā vai ar draugiem. Kad mazajam Krišjānim palika četri gadi, ģimenē pieteicās otrs mazulis. Juris bija lepns par pirmo dēlu, kurš bija tēva kopija, bet, kad piedzima otrs dēls, staigāja kā pāvs izriesis spalvas un, protams, godam ar večiem atzīmēja šo notikumu.» Otru dēlu nosauca par Ati. Pārslas mamma pēc otrā mazdēla nākšanas pasaulē ģimenē atkal kļuva par biežu viešņu, jo palīdzēja meitai mājas darbos, neaizmirsdama pie viena paaudzināt arī znotu. Ģimenē atkal sākās nesaskaņas, un Juris atkal vakaros sāka mājās atgriezties vēlāk. «Es atkal pārdzīvoju, mēģināju ar mammu runāt, lai liek Juri mierā, bet viņa tā vietā sāka mani kūdīt – nu ko tas tavs vīriņš tik ilgi vakaros var darīt? Kāpēc viņš nepalīdz auklēt dēlus? Viņa nesaprata. Beigu beigās Juris patiešām sāka meklēt atbalstu pie citas sievietes (to es uzzināju vēlāk). Viņam nepatika konflikti mājās, tāpēc viņš atrada jaunu miera ostu – savu kolēģi Edīti, kas skolā mācīja latviešu valodu un literatūru. Mierīgu, nosvērtu, labu virējiņu. Edīte bija vecāka par mums, taču neprecējusies. Kad Krišjānim bija septiņi, bet Atim – trīs gadi, Juris kādudien paziņoja, ka no ģimenes aiziet, ka viņam apnikusi mammas jaukšanās mūsu dzīvē, mūžīgās aizdomas, ka viņš grib mieru un normālu ģimenes dzīvi. Šoks! Pārsteigums! Vilšanās! Tas pat būtu maigi teikts, neko tādu nebiju gaidījusi un pat vārdos nevaru aprakstīt savas sajūtas toreiz. Es paliku viena ar diviem maziem bērniem! Tagad zinu, ja nebūtu mammas jaukšanās mūsu ģimenē, varbūt Juris arī neaizietu, lai gan mēdz jau teikt – kas ir gājējs, tam jāiet. Zinu arī to – ja nebūtu mammas, nezin kas notiktu ar bērniem, jo pēc šķiršanās pasaule man kļuva vienaldzīga. Pat bērni, lai piedod man Dievs par šādiem vārdiem. Tiesa, es zināju, ka mamma parūpēsies par dēliem, tāpēc atļāvos būt vāja un savas bēdas aizskalot ar šņabi. Jā, es sāku dzert. Gulēju, dzēru, atkal gulēju, tad vēmu. Un atkal dzēru. Tā tas turpinājās kādu mēnesi, divus. Mamma man neko nevarēja izdarīt, mēģināja piesegt darbā, lai gan kaimiņi jau tāpat redzēja, kā es steberēju uz veikalu. Es neklausījos neviena padomā un negribēju nevienu redzēt. Mans vīrs mani bija nodevis, un tas sāpēja ārprātīgi! Šausmīgi! Jo viņš taču bija tas, kurš gribēja precēties, kurš gribēja bērnus! Biju aizvainota līdz sirds dziļumiem. Tad kādudien, kad biju pacēlusi galvu no spilvena, būdama labā žvingulī, nolēmu aiziet līdz Gaujai. Pareizāk būtu teikt – aizklumburēt. Paņēmu līdzi pudeli, sēdēju, skatījos ūdenī un domāju: ja tagad ielēkšu, nekas vairs nesāpēs. Mamma bērnus izaudzinās. Saņēmos, piegāju tuvāk krastam, domāju jau brist iekšā, kad aiz muguras atskanēja Krišjāņa balss: «Mamm, mammīt, brālim slikti. Atbrauca dakteris, aizveda uz slimnīcu. Mammīt, mammīt.» Mans mīļais puika, skaļi šņukstot, aizelsies pieskrēja man klāt, apmeta rokas ap kaklu un cieši pieglaudās. Viņš raudāja, es sāku raudāt. Tas bija mirklis, acīmredzot liktenis, lai es saprastu, ka vīrietis nav tas, kura dēļ jābendē sava dzīve. Ka bērni ir svarīgāki un beigu beigās dzīve ar šķiršanos nebeidzas. Ārprāts! Ko es biju sastrādājusi? Ko es darīju!?» Kopš tās dienas jau pagājuši 30 gadi, un Pārsla alkoholu nelieto vispār. Viņa meklēja palīdzību pie narkologiem, dziedniekiem, psihoterapeitiem, sāka lietot antidepresantus un nozvērējās, ka nekad vairs nebūs tik vāja. Ka pati būs savas dzīves saimniece. Turpmākos gadus, kamēr puikas paaugās, viņa ziedoja viņiem – kopā mācījās, veda uz pulciņiem, brauca ekskursijās. Aizvainojumu pret Juri pārvarēja, ļāva satikties ar dēliem, bet tas arī viss. Viņiem bija tikai lietišķas vecāku attiecības, kā vīrietis Pārslai viņš bija kļuvis vienaldzīgs. Gāja laiks, Pārsla bija atplaukusi kā sieviete, dziedāja korī un aktīvi iesaistījās citos kultūras dzīves pasākumos. Tikties ar citiem vīriešiem pirmos gadus viņa nebija gatava un arī negribēja. «Biju apdedzinājusies un otrreiz neko tādu piedzīvot negribēju. Man bija mani bērni, darbs, mājas.» Taču aizšautais spārns sadzija, un pēc vairākiem gadiem kādas kolēģes jubilejas svinībās viņa iepazinās ar Kārli. Viņš bija kolēģes radinieks, dakteris, kas dzīvoja un strādāja Rīgā. Atraitnis, kurš viens audzināja meitu. Kārlis tāpat kā Pārsla alkoholu nelietoja, un, kamēr pārējie nedaudz ieskurbušie viesi piedalījās atrakcijās un dejoja, Pārsla un Kārlis daudz runāja, smējās. Abi kopā labi pavadīja laiku, un vīrietis pēc svinībām lūdza Pārslas telefona numuru un atļauju Pārslai piezvanīt. «Es piekritu, jo viņš man patika.» Abi sāka tikties un pēc gada apprecējās. Pārsla ar dēliem pārcēlās uz Rīgu un atkal jutās laimīga un mīlēta kā kādreiz jaunībā. «Tagad zinu, ka dzīve pēc šķiršanās nebeidzas un ka viss ar laiku pāriet, arī sāpes. Ja es toreiz nebūtu saņēmusies, tiešām būtu ielēkusi Gaujā vai nodzērusies. Bet kam tas vajadzīgs? Nevienam. Var sevi pažēlot, tas ir cilvēcīgi, bet nedrīkst kļūt vājš. Ir jādzīvo tālāk.»
Andris: «Sieva aizbēga pie pirmās mīlestības»
Andrim ir 47, Līgai – 44 gadi, viņi ir trīs bērnu vecāki, kontaktējas bērnu jubilejās, bet skatās viens uz otru kā suns uz kaķi. Pareizāk sakot, Andris kā suns būtu gatavs Līgu uzdzīt tuvākajā kokā un pēc tam to nozāģēt. Lai arī ārēji viņš izliekas mierīgs un pagājuši jau vairāki gadi kopš šķiršanās, viņš joprojām Līgai nav piedevis. Un notika viss tā: «Iepazināmies studiju laikā kojās, Līga bija tikko sākusi mācīties juristos, es bija dažus gadus vecāks un grasījos juristus jau beigt. Līga – tumšmate brūnām acīm – bija efektīga meitene, viņai viss bija savās vietās. Gan gurni, gan krūtis. Uh, kas par meiču bija, nevis kā tagad. Izplūdusi kā upe palu laikā.» Ar nelielu indes devu Andris turpina: «Es toreiz jau biju diezgan patrakojis un sāku apsvērt domu par ģimeni. Līga man patika, turklāt labi gatavoja – katru vakaru šiverēja kopmītņu virtuvē – bija jautra, zināju, ka arī citi viņu iekāro, tāpēc nospriedu, ka ir vērts pacensties. Man kojās dzīvoja vairākas bijušās, tāpēc biju iemantojis nenopietna babņika slavu, bet ko var darīt, ja man patīk sievietes? Turklāt meitenēm jau arī patīk sliktie puiši, vai ne tā?» Līga gan neesot bijusi no tām tikumīgajām mātes meitām, kuras pirms kāzām ni un ni, viņa smaidīja daudziem, gāja uz ballēm, vārdu sakot, baudīja pilnasinīgu studentu dzīvi. Pēc kāda no šādiem diezgan vētrainiem pasākumiem studentu kopmītnēs Andris ar Līgu nākamajā dienā pamodušies vienā gultā. Un ne viens, ne otrs par to nav bijis pārsteigts, jo arī Līgai Andris, neraugoties uz viņa nelāgo slavu, patika. Izrādījās, ka Līga ir lieliska ne tikai pie plīts, bet arī gultā, Andris nosprieda un nolēma padraudzēties ar šo meiteni. Tā kā dzīvoja abi vienās kopmītnēs, vakaros varēja tikties turpat, palūdzot vien kādu no istabiņas biedriem aiziet uz kino vai pasēdēt pie draugiem vai draudzenēm. «Kad man bija jābeidz augstskola, es Līgu bildināju, jo nebiju pārliecināts, ka viņa tāpat gribēs ar mani turpināt draudzēties. Ja nebūšu uz vietas blakus, manu vietu ātri varētu ieņemt kāds cits.» Līga piekrita ne uzreiz, bet – kad pēc mēneša viņa uzzināja, ka gaida bērnu, lielas izvēles vairs nebija. Lieta bija darīta – kāzas nosvinēja klusi, jo ne vienam, ne otram nebija bagātu vecāku un arī pašiem naudas nebija. Bet bija cerības par skaistu un lielisku nākotni, privātmāju un kuplu bērnu pulciņu. Andrim piedāvāja darbu turpat Rīgā kādā birojā, abi noīrēja dzīvokli, Līga vēl turpināja studēt, pēc tam pārgāja uz neklātieni, pēc tam studijas pameta. Andrim veidojās veiksmīga karjera, viņš bija viltīgs kā lapsa, asu prātu un elastīgu morāli apveltīts, šarmēt protošs jurists. Līga dzīvojās pa māju un audzināja meitu Aneti. Vīrs labi pelnīja, tāpēc viņa varēja atļauties nestrādāt. Vien šad tad piepalīdzēja vīram ar papīriem. Pēc gadiem pieciem ģimenei piepulcējās vēl viens bērns – nerātnais delveris Emīls. Ģimene krāja naudu un plānoja ņemt kredītu, lai tiktu pie savas privātmājas. Pēc pāris gadiem sapnis realizējās, turklāt ģimenē bija ieradies vēl viens bērns – pastarītis Jānis. Kuplā ģimene bija laimīga, iekārtoja māju, audzināja bērnus, Līga šiverēja pa dārzu un virtuvi, īsāk sakot, viņu sētā valdīja apskaužama ģimenes idille. Un Līgas draudzenes no skolas un studiju laikiem, viesojoties pie viņiem mājās, šad tad patiesi izteica apbrīnu, kurā bija jūtama arī skaudība par Līgas ģimeni un vīra izdarību. «Jā, kas tev nekait. Nekas nav jādara. Ne tā kā man. Vienai jāaudzina bērns un jādomā, kā iztikt. Eh, laimīgā.» Un tad vienā dienā pēkšņi viss mainījās. Tā pati gausties pieradusī draudzene Līgai paziņoja, ka viņu vidusskolā, ko abas beigušas, būs salidojums. Andris, protams, neiebilda, ka Līga turp dodas. Sak, lai izvēdina galvu, atpūšas. Pats palika mājās ar bērniem, bet Līga devās uz laukiem. Salidojumā bija arī viņas pirmā mīlestība Didzis. Abi kādreiz bija skaistākais pāris klasē, nešķirami draugi, taču Didža dienests armijā un Līgas studijas Rīgā abiem lika izvēlēties katram savu ceļu. Didzis un Līga nebija tikušies kopš skolas. Vārds pa vārdam, glāzīte pa glāzītei, deja pēc dejas, līdz abi devās pastaigā uz upi. Vīns bija palīdzējis uzjundīt vecās jūtas, vasaras vakars ļāva vaļu emocijām, un zem vītola kuplajiem zariem, kā dzied dziesmā, pārītis nosēdēja un ļāvās mīlai līdz rītausmai. Līga uzzināja, ka Didzis bijis precējies, tagad šķīries un dzīvo viens. Arī Līga viņam izstāstīja par savu ģimenes dzīvi, veiksmīgo vīra karjeru, bērniem. Pēc kopīgi pavadītās nakts, gremdējušies saldajās atmiņās un ļāvušies baudkaislām jūtām, abi apmainījās telefona numuriem un devās katrs uz savām mājām. Didzis dzīvoja turpat laukos un strādāja autoservisā, jo kopš bērnības aizrāvās ar automašīnām un varēja stundām ilgi ķimerēties. Līga atgriezās savā labi iekoptajā divstāvu savrupmājā Pierīgā, kur vīrs viņu sagaidīja ar vakariņām un ziediem. Līga, aizbildinoties ar nogurumu, devās gulēt, bet patiesībā domāja par Didzi. Secinājums bija viens – veca mīlestība patiešām nerūs. Viņai nebija miera, taču tajā pašā laikā Līga sev aizliedza domāt par to, kā būtu, ja būtu, jo viņa taču bija precējusies trīs bērnu māte! Vīrs viņu uzturēja, labi pelnīja, rūpējās. Nē, nē, nedrīkst! Taču, kad nākamajā dienā Didzis viņai piezvanīja, Līgas sirds sāka pukstēt kā maratonistam, un viņa piekrita tikties. Bērnus atstāja auklītei un, kamēr vīrs bija darbā, satikās ar Didzi, kurš bija speciāli atbraucis uz Rīgu. Savukārt nedēļas nogalē Līga vīram paziņoja, ka brīvdienās jābrauc pie draudzenes uz dzimšanas dienu, un pie Didža mājās pavadīja divas vētrainas naktis. Slepenās tikšanās turpinājās visu rudeni, ziemu, un tad pienāca pavasaris. Līgas mamma, kas dzīvoja vienā miestā ar Didzi, par meitas gājieniem zināja, mēģināja vest viņu pie prāta, sak, meitiņ, attopies, ko tu dari, nelauz savu dzīvi. Bet Līga bija kā apmāta, pārņemta ar savu jaunības dienu mīlestību, līdz beigu beigās kādudien, vīram neko neteikusi, paņēma divus jaunākos bērnus un aizbrauca uz laukiem pavisam. Vecāko meitu Aneti atstāja vīramātes uzraudzībā. Līga apmetās pie mammas, atstāja viņai bērnus un skrēja pie Didža. Andris par sievas gājieniem neko nezināja. «Ievēroju, ka pēc skolas salidojuma viņa kļuva sapņaināka, vairāk pucējās, bieži brauca uz laukiem, bet vai tad var aizliegt apciemot māti vai draudzenes? Tas, ka viņa varētu tikties ar citu, aizskriet un mani pamest, man pat prātā neienāca. Tas bija kaut kas prātam netverams – es pārnāku mājās, Līgas nav, dēlu nav, vien Anete sēž un šņukst, ka mamma aizbraukusi, bet viņu atstājusi. Sāku zvanīt draudzenēm, neviena neko nezināja. Sēdos mašīnā un braucu uz laukiem.» Situācija bija diezgan kutelīga, kad pēc mammas atklātības brīža Andris sastapis Līgu šiverējam Didža virtuvē plānā, tikko uz pleciem uzmestā halātiņā, bet Didzis sēdējis dīvānā ar alus pudeli rokās. «Es pie tevis vairs neatgriezīšos,» Līga paziņojusi. «Es biju šokā! Kā? Kāpēc? Kas noticis?» Es mīlu Didzi un gribu būt ar viņu kopā – noteikusi Līga. Tad Andris ķēries pie spēcīgākajiem argumentiem – bērniem un naudas. Izrādās, Līga jau visu bija izplānojusi un, pati būdama juriste, izdomājusi, kā var attiesāt no Andra īpašumu un bērniem alimentus. Tā arī notika. Lai arī Andris viņai lūdza atgriezties, nepiekrita šķirties, Līga savu panāca, un beigu beigās tika sadalīta ne tikai manta, bet arī bērni. Vecākā meita, kas gāja skolā, palika ar tēvu Rīgā, jaunākie puikas – kopā ar māti laukos. Līga domāja, ka sāks jaunu skaistu dzīvi kopā ar Didzi, taču, ak vai, pēc gada, kad rozā brilles bija nokritušas un jūtas vairs negriezās 360 grādu lielā leņķī, viņa saprata, ka Didzim labi ir tāpat – šad tad satikties, pamīlēties. Viņš nemaz negribēja kopdzīvi, viņam patika pasēdēt ar večiem pie garāžām, iedzert, pārspriest par politiku, zākāt valstsvīrus. Bija labi, ja mājās zupa, bet, ja tās nebija, varēja iztikt arī ar konserviem. Līga bija idealizējusi savu pirmo mīlestību, pieņēmusi, ka nekas nav mainījies, bet izrādījās, ka ir. Didzis tikai vārdos bija džentlmenis, donžuāns, lielisks dziedātājs un dzejas deklamētājs. Dzīvē viss bija daudz prozaiskāk. Izrādījās, ka viņš ir parasts plencis un turklāt vēl kāršu spēlmanis. Līga ar sagrautām cerībām atgriezās Rīgā. Bet ne pie Andra, jo mūsu stāsta varonis nespēja sievai to piedot un pa to laiku bija atradis sev citu, tā sakot, Līgas aizvietotāju. «Sākumā es jutos pazemots, aizvainots. Mana vīrieša pašcieņa bija iedragāta, jo turklāt Līga aizgāja ne jau pie kaut kāda man līdzvērtīga, bet laukstrādnieka un kāršu spēlmaņa. Es taču biju veiksmīgs un turīgs vīrs. Nu kā viņai trūka? Un bērni. Viņi cieta visvairāk. Kad Līga mani pameta, es paņēmu atvaļinājumu un bēdas remdēju uzdzīvē – kopā ar draugiem gāju pa krogiem, klubiem, iepazinos ar meitenēm, vedu viņas uz viesnīcu. Kad tas apnika un atgriezos darbā, nolēmu ieviest mīļāko, jo nopietnas attiecības negribēju, nebiju tam gatavs. Internetā iepazinos ar sievietēm, kurām bija tāds pats mērķis, un sāku atlasīt. Tikos ar vienu, otru. Tā kā biju labi situēts, turklāt izskatīgs, varēju izvēlēties. Iepatikās divas, un ar viņām paralēli arī tikos. Viena bija precēta, otra ne. Neprecēto šad tad paņēmu līdzi ceļojumos vai uz kādiem saviesīgiem pasākumiem. Bet beigās paliku pie precētās, jo viņai ir mazākas prasības un lielāka konfidencialitāte. Protams, nenoliegšu, ka fakts, ka Līgai ar Didzi nekas nesanāca, pirmajā brīdī manu sirdi sildīja, taču neko vairs nevar darīt. Es nevaru viņai piedot. Draugi gan saka, lai saejam atkal kopā, nezinu, varbūt kādreiz. Tomēr neesmu pārliecināts, kā vienā upē divreiz var iekāpt un vai es spētu nekad nepieminēt to, kas bijis? Diezin vai. Tāpēc jādzīvo tālāk un tad jau laiks rādīs. Es cenšos dzīvot viegli, neiespringstu uz attiecībām. Varbūt ir taisnība – jādzīvo šodienai? Nav ne pagātnes, ne nākotnes, ir tikai tagadne.»
Solvita: «Iztiesāju vīram uzturlīdzekļus arī sev»
50 gadus vecā rīdziniece Solvita ir sieviete ar krampi. Un par tādu viņai palīdzēja kļūt šķiršanās. «Kādreiz biju maiga, balta un sirsnīga dūja, kura par savu misiju uzskatīja kalpošanu vīram un bērnu audzināšanu. Kā jau daudzi, arī es ar Oskaru apprecējos jaunībā, man toreiz bija vien 18, viņam – 20 gadu. Mācījāmies vienā skolā, viņš pēc tam sāka studēt par ekonomistu, es vēl mācījos vidusskolā, tikāmies, līdz secināju, ka gaidu bērnu. Toreiz tas likās pats par sevi saprotams – jāprecas. Vecāki sarīkoja kāzas, sākām dzīvot pie Oskara vecākiem, manējie arī palīdzēja auklēt mazmeitiņu Alisi, un visi bija laimīgi. Es visu savu uzmanību veltīju tikai vīram un bērnam – gatavoju ēst, mazgāju, gludināju. Kad nomira Oskara tante, pārcēlāmies uz viņas dzīvokli un priecājāmies, ka nav jādzīvo kopā ar vecākiem, jo divām saimniecēm, kā zināms, mājā pagrūti saprasties. Vīrs veidoja karjeru, pēc tam kopā ar draugiem izveidoja pats savu biznesu. Es viņam biju kā labā roka – draugs, sieva, mīļākā, bērnu māte (pa to laiku bija piedzimis arī dēls Daniels), mājkalpotāja. Viņš tikai strādāja, sākumā, kamēr uzņēmums nostabilizējās, mājās vispār bija vien dažas stundas diennaktī un tās pašas nakts melnumā,» atceras Solvita. Oskars maz redzējis, kā aug bērni – Alisei jau bija desmit, otram bērnam – dēlam Danielam – astoņi gadi, kad ģimene pirmo reizi kopā pavadīja nedēļu ilgu atvaļinājumu. «Oskars bija pārņemts ar savu darbu, es savukārt darīju visu, lai viņam nebūtu jādomā par sadzīviskām lietām, par bērnu audzināšanu. Tas viss gūlās uz maniem pleciem. Viņš pelnīja, es saimniekoju. Kad bija brīvāks, aizbraucām kopā ceļojumos, protams, kopā apmeklējām arī radu pasākumus, jubilejas, bet būtībā visa mūsu ģimenes dzīve bija pakārtota vīra biznesam, jo viņam gribējās vēl un vēl. Un arī izdevās. Tikai mēs mazpamazām atsvešinājāmies. Es mājsaimniece, Oskars – veiksmīgs uzņēmējs. Bet man šķita, ka tā ir pareizi, biju tā audzināta, ka jākalpo vīram, ka viņam visu to labāko, ka katrs puteklītis jānotrauš, katra podziņa jānopulē, žakete no rīta jāpasniedz, kafija jāuzvāra. Laikam jau pārcentos, un, kā zināms, pārlieku liela centība pie laba gala nenoved, jo Oskars pēc kāda laika sāka brāķēt manas gadiem ilgi ceptās un agrāk tik izslavētās kotletes, majonēze salātos bija šausmas, pēc sešiem vakarā ēst vairs nedrīkstēja.» Sākumā Solvita nav sapratusi, no kurienes vīram šādas pēkšņas pārmaiņas, bet tad firmas Ziemassvētku ballītē, kurā viņa ik gadu kā jau bosa sieva piedalījās, Solvitai nāca apskaidrība. Pareizāk sakot, radās aizdomas par vīra un viņa jurista palīdzes attiecībām. «Marta bija tikko beigusi augstskolu, zibināja acis tikpat izteiksmīgi kā savus baltos zobus, mugurā viņai gara apspīlēta kleita ar izteiksmīgu dekoltē, rokās zelta somiņa. Nu skaista, jauna sieviete, tik nezin kāpēc pārāk bieži acis meta uz manu vīru. Savukārt Oskars, lai arī būdams solīds četrdesmitgadnieks, mācēja savākties, tomēr es pārāk labi pazinu savu vīru un nevarēju neredzēt, kā viņš skatās uz to jauno špidrilku. Un tā tikai smaidīja, ķiķināja un smējās.» Tovakar Solvita vīram neko nav teikusi, nolēmusi nogaidīt, kas notiks tālāk. Taču tālāk notika tas, ka vīram nebija laika radu svinībām nedēļas nogalē, jo bija jābrauc komandējumā. Vienu reizi, otru. «Es neko neteicu – vienu reizi, otru, bet tad man apnika, saņēmos un tieši pajautāju, vai viņam ir mīļākā? Un ko viņš? Viņš bija pārsteigts, ka vispār atļāvos viņam ko tādu pajautāt, un, protams, noliedza, teica, ka viena ģimene viņam jau esot un ar to pietiek. Kad turpināju izprašņāt par Martu, viņš atbildēja, ka tā ir juriste, ne viņa brūte.» Labi, Solvita nospriedusi un spītīgi nolēmusi pierādīt, ka viņa arī nav zemē metama. Pārāk ilgi laikam bija aizrāvusies ar saimniekošanu mājās, ka bija aizmirsusi par sevi, savu ārējo izskatu. Viņa sāka apmeklēt sporta zāli, kosmetologu, radikāli mainīja matu sakārtojumu un arī pārtapa par blondīni, izbalināja zobus. Noalgoja stilistu, lai palīdz mainīt stilu un garderobi. Solvita pārvērtās, nometa desmit kilogramus, sāka gatavot mājās suši, vakariņās vīram pasniedza salātus, skaitīja kalorijas un no rītiem 45 minūtes minās uz trenažiera, kurš līdz šim vairāk bija kalpojis vīram vai kā drēbju pakaramais. Viņa atplauka, un vīrs to pamanīja. Kādu gadu bija miers, vīrs nekur no mājām nesteidzās, komandējumos brauca retāk, kopā ar savu žilbinošo sievu gāja sabiedrībā. «Ja godīgi, es biju nogurusi no nemitīgās sevis ierobežošanas, kaloriju skaitīšanas, jo biju pieradusi sev neko neliegt. Dzīvoju visu laiku nelielā stresā, jo redzēju, kā vīrs vakaros kaut kam sūta īsziņas un reizumis nedaudz iedzēris atgriežas mājās ar vieglu sievietes smaržu aromu. Taču viņš centās būt labs arī pret mani. Viņš izteica komplimentus, veda uz restorānu vakariņās, bijām kopā ar bērniem ceļojumā, taču, kad gadu bija noturējies un laikam juta, ka savu pienākumu ir izpildījis, nedēļas nogalē atkal pazuda no mājām,» atceras Solvita. «Teica, ka komandējumā.» Taču šis «komandējums» ātri vien pats pieteicās. Kādudien Solvitai telefonā atskanēja zvans un klausules otrā galā kāda sievietes balss teica: «Palaid viņu vaļā, es gaidu no viņa bērnu. Viņš tik un tā būs mans.» Solvita apstulba un saprata, ka zvanītāja ir Marta. Nu kas gan cits! Jestrā un izdarīgā meitene būs izdomājusi, kā dabūt sev veci. Un tieši viņas vīru! Kad Oskars pārradās mājās un uzzināja par zvanu, viņš bija nikns, visu noliedza, bet pēc dažām dienām atzinās, ka tā ir taisnība, viņš iemīlējis citu un šķirsies. «Tikai tādam āzim kā mans vīrs nebija skaidrs, ka Marta viņu savaņģojusi naudas dēļ, bet es neko nevarēju izdarīt – viņš gribēja šķirties. Sākumā kritu panikā, jo es taču neko nemācēju darīt, es 20 gadus biju kalpojusi savam vīram, lai viņš var veidot biznesu, audzināju mūsu bērnus, bet tagad, kad viņš ir bagāts un zirgā, izrādās, ka neesmu vairs vajadzīga. Man bija 40 gadi, visi skaistākie gadi ziedoti vīram un ģimenei.» Lai gan Solvita jau sen bija sapratusi, ka ģimene kopā turas tikai oficiāli un vīrs ar viņu guļ pienākuma, ne jūtu vadīts, viņu pārņēmusi bezcerība, dusmas un spīts. «Būtībā tam agrāk vai vēlāk bija jānotiek, jo bijām kļuvuši viens otram sveši. Un es, kurai jau pāri 40, biju nogurusi sacensties ar divdesmitgadīgu skuķi, negribēju vairs sevi ierobežot, negribēju stresu. Kad dusmas un aizvainojums pārgāja, man iestājās milzīgs atslābums, un ko es darīju? Es sāku sevi lutināt. Ar ēdienu – neliedzu sev neko, pat vienpadsmitos vakarā atļāvos ēst kūkas, es tikos ar draudzenēm vakaros un dzēru vīnu, jo nebija jāskrien vīram gatavot vakariņas, es gāju uz masāžām. It kā varēju to atļauties darīt arī agrāk, bet tad pirmajā vietā vienmēr bija vīrs un pienākumi mājās. Kad pienāca šķiršanās prāva, es nolēmu nepadoties, neņuņņāt, bet cīnīties par savām tiesībām. Es gribēju sev iztiesāt uzturnaudu, lai vīrs man samaksā par kopā nodzīvoto laiku, katru mēnesi noteiktu summu. Oskars bija nikns, mēģināja ar mani vienoties, bet es nepiekritu. Tas bija mans princips. Kā nekā – es savos 40 paliku viena, jo bērni jau bija izauguši, katrs jau savā dzīvē un, par laimi, Oskars viņiem neko neliedza, bet man viss bija jāsāk no nulles. Ne vīra, ne izglītības. Un pēc gadu ilgas tiesāšanās es savu panācu. Tāpēc gribu iedrošināt visas, ka nevajag padoties, nevajag justies kā pamestām, nelaimīgām un nevienam vairs nevajadzīgām, ja vīrs aiziet pie citas. Varbūt mēs esam pelnījušas ko labāku, tikai nezinām, kad tas nāks. Bet, ja tic, tad tā arī notiek. Viss pāriet, arī tas,» tagad zina teikt Solvita, lepna par savu izcīnīto uzvaru pirms desmit gadiem. Viņa izmācījās par floristi, dzīvo viena, kopā ar draudzenēm iet uz teātri, izstādēm un nemaz nejūtas kā pamesta sieva.
