Par azartspēļu postu runāts daudz, taču to, cik tas patiešām ir briesmīgi, zina tikai spēlei pietuvinātie un no tās (līdz)atkarīgie. Daudzas sievietes, cenšoties glābt savu tuvāko – vīru, brāli vai draugu –, nereti cieš vēl vairāk nekā pats spēlmanis. Tā ir kā dona Kihota cīņa ar vējdzirnavām.
Gribēja bērnu, bet sanāca azartspēles
«Es ienācu mājās un pārsteidzu Vili rokamies pa ģimenes relikviju lādīti. Zināju un uzreiz sapratu – viņš atkal ir spēlējis vai taisās iet. Nepaspēju neko iebilst, kad Vilis ātri noteica «pēc tam parunāsim» un izmetās ārā pa dzīvokļa durvīm. Jā, ja es agrāk būtu zinājusi, ar ko esmu sapinusies un ar ko tas beigsies,» 15 gadu senos notikumus atceras Vizma. «Bet tā jau saka: ja jau zinātu, kur kritīsi, tepiķīti noliktu. Bet notika viss tā: Vizma un Vilis satikās kā divi jauni studenti – viņa smuka meitene no laukiem, viņš turīgu rīdzinieku atvase. Iepazinās draugu kompānijā kādā dzimšanas dienas ballītē, kura tika svinēta pirtī. Vārds pa vārdam, un Vilis sāka jauno meiteni lenkt. Tā kā pielūdzēju topošajai juristei netrūka, Vilim kā brunču medniekam tas asumu uzsita vēl vairāk. Bet viņš nesteidzās Vizmu vilkt uz gultu. «Biju pieradusi pie lauku džekiem vai čaļiem no kojām, kuri daudz necimperlējās un, ja gribēja ievilkt gultā, to arī mēģināja izdarīt. Bet Vilis bija tāds atturīgs, galants, nosvērts, pieklājīgs. Nu kā jau inteliģentu atvase, lai gan vēlāk pats atzinās, ka tā bijusi tāda viltīga taktika,» smaidot atceras Vizma. «Viņš bija viens no variantiem, puišiem, ar kuru es gribētu, varētu draudzēties, un beigās arī uzvarēja pārējos, jo reiz lietainā un aukstā rudens naktī, kad man bija slikti un es klausulē uz viņu biju kaut ko sabrēkusi, viņš atskrēja uz kojām plikām kājām, vienās jēzenēs. Satraucies, pārbijies un uzreiz piedāvāja precēties. Nu ko tad man vairāk vajag – biju piedzīvojusi sirdi plosošu mīlu pirms tam, tagad gribēju mieru, labu un gādīgu vīrieti sev blakus, kurš man pat vairāk būtu kā draugs, nevis traks, kaislīgs partneris. Plēst vēlreiz sirdi uz pusēm negribēju. Tāpēc piekritu. Nosvinējām kāzas, viss bija forši, pārcēlos uz Viļa vecāku plašo dzīvokli, kas bija iekārtots Ulmaņlaika stilā, ar ozolkoka parketu un skaistām podiņu krāsnīm. Viena no tām – viesistabā – gan bija pārtaisīta par kamīnu, bet pie tās varēja labi pīpēt, jo dūmus vilka iekšā. Tā kā Viļa vecāki daudz laika pavadīja laukos, mēs lielajā dzīvoklī praktiski bijām vieni. Pieņēmām viesus, taisījām ballītes, vārdu sakot, gāja jautri. Nauda mums nāca viegli, jo Vilis bija iekārots labā darbā un arī es pēc studijām ar Viļa tēva gādību sāku strādāt labi apmaksātā darbā ministrijā. Šķita – dzīve ir izdevusies. Pagāja gads, divi, un senči sāka brēkt, ka viņiem vajag mazbērnu. Maniem vecākiem tad bija vienalga, jo māsas jau bija sadzemdējušas, bet Vilis bija vienīgā atvase. Mēģinājām, mēģinājām, bet nekas nesanāca. Gājām pat pie ārstiem, bet nekā. Vilis it kā vesels, es it kā arī, lai gan ne bez grēka – studiju laikā biju taisījusi abortu. Vilis to zināja, bet nepārmeta man neko. Viņš arī zināja, ka mūsu attiecībās vairāk mīl viņš nekā es. Kad nosvinējām piecu gadu kāzu jubileju, sākās domstarpības ne pa jokam, un ne tikai mūsu kašķu, bet arī uzmācīgo senču atgādinājumu un knābāšanas dēļ. Vilis sāka dzert – sākumā ar kolēģiem darbā nedēļas nogalēs, pēc tam jau vienatnē katru vakaru pa vienam škaļikam. Kad par to viņu sunīju, viņš sāka pārrasties arvien vēlāk un reiz vispār atgriezās tikai no rīta. Taisīju traci, jo biju arī nobijusies, kur viņš pazudis, un tad Vilis sāka raudāt, ka nevar izturēt mūžīgo zāģēšanu gan no senču, gan manas puses, tāpēc nosēdējis visu nakti kazino. Spēlējis un pazaudējis. Sākumā gan vinnējis, bet pēc tam pazaudējis. Salīgām mieru, un kādu nedēļu bija miers, taču, kā sastrīdējāmies, tā viņš pazuda no mājām. Un pamazām tas notika aizvien biežāk un ilgāk. Sākumā es par to nesatraucos, varēju mierīgi darīt savas lietas, tikties ar draudzenēm. Sak, viņam sava dzīve, man sava. To, ka azartspēles var būt tik bīstamas, es nezināju vai, pareizāk sakot, neaizdomājos. Tikai tad, kad Viļa māte piefiksēja, ka no mājām sāk pazust vērtīgi trauki, kurus Vilis acīmredzot stiepa uz lombardu, es sapratu, ka labi nav. Bet bija jau par vēlu. Mēģināju ar viņu runāt, bet velti, izstāstīju vecākiem, viņi runāja ar Vili, maksāja viņa parādus. Pa kuru laiku viņš bija kļuvis par atkarīgo, es nezinu, bet viņš dzīvoja tikai spēlei. Visu, ko nopelnīja, atdeva parādos vai spēļu zālē. No mājas ko iznest vairs nebija, vecāki, lai tikai glābtu dēliņu, parādu dēļ pārdeva pat vērtīgu gleznu. Runas par mūsu bēbi vairs nebija aktuālas. Vecāki mani, protams, arī vainoja Viļa atkarībā, ka neesmu laba sieva, ka neesmu mācējusi nabaga dēliņu noturēt pie mājas. Tā tas turpinājās gadu, divus, līdz es sapratu, ka no tā, vai es esmu mājās vai neesmu, Vilim ne silts, ne auksts. No malas skatoties, neviens pat iedomāties nevarētu, ka Vilis ir spēlmanis. Tāds inteliģents, pieklājīgs. Būtībā mūsu laulība bija izjukusi, es biju tukša vieta, būt Mātei Terēzei man vairs nebija spēka, tāpēc iesniedzu laulības šķiršanu. Mūs izšķīra, es atgriezos dzimtajā miestā un atradu darbu celtniecības kantorī. Tur arī noskatīju sev otro vīru. Kas noticis ar Vili, nezinu, bet es uzskatu, ja cilvēks pats negrib tikt vaļā no savas atkarības – vienalga, vai tā ir dzeršana vai narkotikas, vai azartspēles – otram palīdzēt ir grūti. Jā, es zinu, ka nevajag radīt apstākļus, lai nokļūtu nepatīkamā situācijā, bet ja esi nokļuvis? Ko tad? Arī es, protams, sākumā dzīvoju Vilim līdzi, pārdzīvoju, gāju pa naktīm meklēt spēļu zālē, vedu mājās, lūdzos, raudāju. Bet tas neko nedeva. Viņš gribēja un gāja spēlēt, bet es kļuvu līdzatkarīga, līdz vienā brīdī sapratu, ka pašai jāsāk apmeklēt psihoterapeitu. Zinu, ka daudzas sievietes tā arī turpina dzīvot, saprotu, ka ir saistības, ir bērni, nav kur dzīvot, nav līdzekļu, no kā izdzīvot, bet tomēr man šķiet, ka kaut kādu risinājumu var atrast vienmēr. Ja kļūsti par līdzatkarīgo, nonāc kā apburtajā lokā un principā dzīvo tā otra cilvēka dzīvi. Bet kur tad paliek tavējā? Manējā? Es sev uzdevu šādu jautājumu. Atbilde man nepatika, tāpēc es no spēles «būt līdzatkarīgajai» nolēmu izstāties. Un kad paliku viena, bez stresa un nemitīgajām domām, kas tagad notiek, kur ir Vilis, sapratu, ka elpot kļuvis daudz vieglāk.»
No azartspēlēm izglāba ticība
Jurim ir 70 gadu. Pirms desmit gadiem viņš kļuva par atraitni un no bēdām sāka dzert un apmeklēt spēļu zāles. Meita jau bija liela, viņai bija sava dzīve, bet Jurim vienam plašajā dzīvoklī, kur viss atgādināja par sievu, bija skumji un neomulīgi. «Reiz, nākdams mājās no darba – es tolaik strādāju par sargu stāvvietā –, sanāca iet garām spēļu zālei, paskatījos, tur rakstīts, ka vīriem ar bārdu (un tāda Jurim bija) ir atlaides. Tīkliņā man šļankarējās pusizdzerta šņabja pudele, mājās iet negribējās, tāpēc spēru tik iekšā,» stāsta Juris. «Tur apkārt veči, ir ar ko parunāt, iedzert, un, īsāk sakot, sāku iegriezties šajā vietā aizvien biežāk un biežāk. Sāku spēlēt, un kā jau iesācējam man sākumā arī veicās. Šķita, ka Fortūna uzsmaidījusi, uzsaucu vīriem pa mēriņam, spēlēju vēl, atkal vinnēju, atkal uzsaucu un i nepamanīju, ka pienācis jau rīts. I pēc kāda laika arī nepamanīju, kā esmu kļuvis atkarīgs.» Toreiz Juris spēļu zālē atstājis visu naudu, pamazām iedzīvojies komunālajos un cita veida parādos, sācis nest uz lombardu, kas ar gudru ziņu bija ierīkots turpat blakus spēļu zālei, vērtīgas mantas, ko varēja pārdot. Kate – meita – par tēva ligu uzzināja pēc kāda gada, kad tēvs jau teju tika tiesāts par izlikšanu no dzīvokļa. Meita nosedza tēva parādus, un, lai gan pārāk ciešas attiecības viņiem nebija, bet tēvs tomēr paliek tēvs, Kate sāka viņu uzmanīt un prātot, kā no šīs atkarības izpestīt. Nelaiķe mamma bija ticīgā, tāpēc arī Kate jau kopš bērnības tika vesta uz baznīcu un joprojām aktīvi darbojās draudzē. Juris vienmēr pret šo sieviešu padarīšanu, kā viņš mēdza saukt sievas un meitas baznīcas apmeklēšanu, bija noraidoši skeptisks un pat mēdza viņas ķircināt. Tā kā bija pavasaris un tuvojās Lieldienas, meita nolēma uzaicināt tēvu brīvdienās kopā ar viņu aizbraukt uz laukiem un iepazīstināt ar sava nākamā vīra vecākiem. «Būtībā mani nekas daudz cits kā tikai spēlēšana neinteresēja, bet, ja jau meita aicina un vēl jātiekas ar nākamajiem radiem, tad jābrauc,» atceras Juris, nenojaušot, ka nevainīgās pusdienas izmainīs viņa dzīvi. «Tikai vēlāk meita atzinās, ka viņai bijis plāns izraut mani no ierastās vides, iepazīstināt ar citiem cilvēkiem un mēģināt pievērst ticībai. Todien viņa ar savu Aigaru atbrauca man pakaļ un mēs devāmies uz Kārsavu pie Aigara vecākiem. Ceļš bija tāls, man bija līdzi švirlaks, meita atļāva iedzert pa mazam mēriņam, es biku ierāvu un visu ceļu gandrīz nogulēju. Kad nonācām galā, mūs gaidīja bagātīgi saklāts galds, pie kura tūlīt arī tikām sēdināti. Ēst gribējās dikti. Pie galda bijām pieci – jaunie, es un Aigara mamma ar vecmammu, kura ar vienu ausi tāda pakurla bija. Aigaru, manu znotiņu, bija uzaudzinājuši sievieši vien – mamma un vecmamma, jo tēvs jaunībā ģimeni pametis, aizskrējis pie citas, bet vēlāk nodzēries. Būdama stingra katoliete, Irēna – tā sauca manu jauno radinieci, znota mammu – Aigaru bija audzinājusi stingrā garā, tāpēc puisis ne dzēra, ne smēķēja. Tā kā sievieši ar neviens nedzēra, ar Kates gādību arī man nekas no «štengrā» netika. Nu labi, domāju, gan jau pacietīšos, gan jau pārdzīvošu. Pēc pusdienām izstaigājām apkārtni, izpētīju lauku sētu un brīnījos, kā divas sievietes tiek ar visu to galā – dārzs, vistas, cūkas. «Ko nejaudājam pašas, paprasām palīgā kaimiņu,» man skaidroja Irēna. Pie upes kūrās pašķība pirtiņa, pēc pāris stundām bija gatava, un vakarpusē varēja iet pērties. Riktīgi labi ar znotu izrunājāmies, izpērāmies, un vakarā, kad gāju gulēt, aizmigu kā nosists, nogulēju astoņas stundas – tas bija rekords, jo Rīgā neko tādu neatceros piedzīvojis pēdējos gadus.» Nākamajā dienā Juris juties kā no jauna piedzimis. Galds jau bija uzklāts, un pēc brokastīm viņš kopā ar znotu devies skaldīt malku, bet sievieši palikuši mājās. «Bija silts un saulains laiks, nostrādājām pa lauku visu dienu, un es ļoti labi jutos,» tā laika notikumus atceras Juris. «Vakariņās pie galda runājām par to, cik daudz laukos cilvēkiem jāstrādā, kā ar to visu var tikt galā. Irēna gandrīz katra teikuma galā pieminēja Dievu. Sākām diskutēt par šo tēmu, jo es vienmēr esmu bijis ateists, un lai gan man bija atšķirīgs viedoklis, secināju, ka ar Irēnu apbrīnojami labi sapratāmies. Jaunie jau aizgāja gulēt, bet mēs vēl palikām un runājāmies. Izstāstīju viņai visu savu dzīvi, nezin kāpēc man šķita, ka viņai var uzticēties, viņa bija tāda rāma un laba, kaut kas mani tajā visā saistīja. Lai gan nebiju nekāds jauneklis un arī Irēnai jau bija pāri 50, man viņa patika. Smuks sievišķis. Pēc Lieldienu brīvdienām atgriezušies Rīgā, mēs ar Irēnu turpinājām kontaktēties, tikai jaunajiem par to neteicām. Mana uzmanība tagad vairs nebija koncentrēta tikai uz spēļu zāli, mani interesēja arī Irēna. Vilka uz abām pusēm. Priekšroku gan vēl kādu laiku devu spēlēšanai, jo azartspēles bija tepat, blakus mājai, bet Irēna tālu prom Kārsavā. Bet tad kādudien atskanēja zvans, Irēnai bija darīšanas Rīgā, un viņa teica, ka var mani apraudzīt, ka atvedīs kādus lauku labumus. Es, protams, piekritu. Atkal ilgi nopļāpājām, runājām arī par Dievu, un secināju, ka neesmu vairs tik kategorisks. Irēna Rīgā pavadīja visas brīvdienas, un, ja pirmajā vakarā viņai saklāju uz dīvāna viesistabā, otrajā vakarā gulēt devāmies kopā. Nu nebijām jau ar vairs nekādi jaunie, lai klīrētos. Viens otram patikām, kopā bija interesanti, nu ko tad tur vēl vairāk. Mēs sākām tikties, un Irēna atgrieza manai dzīvei jēgu. Es atmetu azartspēles, atmetu dzeršanu, pārcēlos uz laukiem un jūtos laimīgs. Mums ir arī mazbērns – mazmeitiņa Elizabete, kuru mums šad tad jaunie uztic paauklēt. Ja nebūtu Irēnas, diezin vai es savā dzīvē ko mainītu un varbūt spēļu zālē arī paliktu. Man bija vajadzīgs kāds asumiņš, mērķis, kā vārdā, kāpēc tālāk dzīvot. Jēga. Un, paldies dievam, es to atradu. Jā, un tagad esmu kļuvis arī par ticīgo. Mīlestība un ticība man palīdzēja atbrīvoties no spēlēšanas.»
Spēlēja priekam, nospēlēja māju
«Mēs bijām trīs draugu ģimenes, kuriem patika spēlēt kārtis,» stāsta Ilze, kurai azartspēles lika zaudēt ne tikai māju, bet arī vīru. «Mums bija labs, ienesīgs bizness, pārticība, tāpēc brīvdienu vakaros «no neko darīt» pulcējāmies pie kāda no draugiem mājās un spēlējām kārtis uz naudu. Mājas atradās netālu cita no citas, bijām labi kaimiņi. Sākumā spēlēja tikai veči, mēs – sievas – pļāpājām un iedzērām vīnu, bet beigās kārtis sākām spēlēt pa pāriem. Tā tas turpinājās vairākus gadus, un sākumā it kā nevainīgā punktu pierakstīšana, kas tika pārvērsta naudā, bija tāda virtuāla padarīšana, jo neviens mājās ar vinnestu negāja un arī zaudētājs nevienam neko nemaksāja. Taču uz papīra viss tika pierakstīts. Kad mēs ar vīru piecu gadu laikā bijām pazaudējuši paprāvu summu, partneri kādu vakaru it kā nopietni, it kā pa jokam teica, lai parakstām parādzīmi. «Es tak tev samaksāšu,» toreiz kunga dūšā teica mans vīrs, «nu ko tu? Man netici?» Termiņš tika nolikts līdz gada beigām. Vīram toreiz piederēja autoservisi visā Latvijā, nauda nāca, viss bija labi. Protams, ka biznesā viss nenotika godīgi, bet kurš tad mūsdienās ir godīgs? Kā valsts pret mums, tā mēs pret valsti,» saka Ilze. Viņa pati strādāja par zobārsti, pelnīja neslikti, taču mamutu – lielo naudu – medīja vīrs. Pietika gan dārgiem ceļojumiem, gan kažokiem, gan šikām mašīnām. Nepietika tikai kāršu parādam. Bet, kā zināms, tā ir svēta lieta, tāpēc, kad pienāca maksājuma termiņš, draugi sākumā vienkārši atgādināja, bet pēc mēneša, kad vīrs neko nebija samaksājis, teica, ka sāks rēķināt procentus. Pagāja vēl viens mēnesis, nākamais, un draugi jau pavisam nopietni teica, ka gaidīt vairs negrib un, ja vīrs nemaksās, tad jautājumu nāksies risināt savādāk. Ar nopietnāku un varā smagāku vīru palīdzību. «Mums sākās melnā strīpa – vīram radās problēmas biznesā, jo par lielām summām viņu «uzmeta» partneris, un, lai nezaudētu rūpalu, viņam nācās aizņemties. No otras puses spieda kāršu parāds, kas kopā ar procentiem sasniedza jau mūsu mājas vērtību. Tas bija briesmīgi, ārprāts. Un tas sāka iegūt aizvien nopietnākus apmērus.» Ilze atceras, kā kādu vakaru, pārrodoties mājās no darba, vīru atradusi guļam piekautu pie garāžas, atstutētu ar muguru pret mašīnu. Tas bija bandītu roku darbs. Viņi bija atbraukuši pabrīdināt. «Šādi gadījumi atkārtojās vairākas reizes, līdz vīru piespieda parakstīt papīrus par mājas dāvināšanu. Bizness jau bija paputējis, mājas nebija, bet dzīvot gribējās, tāpēc arī piekritām labāk atdot māju nekā dzīvību,» stāsta Ilze. «Nekad nedomāju, ka tas tiešām var būt tik nopietni, bet tā nu tas ir. Kad gandrīz visu bijām zaudējuši, vīrs sāka dzert, bet, par laimi, vairs nespēlēja kārtis. Tik daudz prāta viņam bija. Viņš dzēra, es strādāju. Dzīvojām pie maniem vecākiem. Kopā ar bērniem vienā istabā, bet variantu nebija. Bet es zināju, ka ar laiku viss norimsies, ka tās ir pagaidu un pārvaramas grūtības.» Tā arī notika. Ilzes vīrs Andris «dzīvei pieslēdzies» pēc gada, jo pēc pazaudētā biznesa un mājas, un draugiem mierinājumu rada tikai alkoholā. Kad vairs aknas neturēja, sieva veda ārstēties. «Var teikt, ka pēc gada viņš augšāmcēlās. Sāka kaut ko domāt, darīt. Protams, slava par šo gadījumu bija aizskrējusi tālu un neviens negribēja iesaistīties ar viņu darījumā. Bet Andris ir spītīgs, viņš izdomāja citu biznesu – pirka par lētu naudu internetā visādus ķīniešu grabuļus un pēc tam pārdeva piecreiz dārgāk. Pamazām, pamazām mēs atgriezāmies dzīvē, noīrējām atsevišķi dzīvokli saimnieka mājā, lai nav jādzīvo pie vecākiem, bet vēl pēc kāda laika pārcēlāmies uz laukiem, uz manas vecmammas īpašumiem, kura man bija novēlējusi māju. Tagad gribas mierīgu mietpilsonisku dzīvi, jo to, kam mēs izgājām cauri, vairs negribu redzēt pat ļaunākajos sapņos. Es visiem ieteiktu – nespēlējieties ar kāršu parādiem, jo tas nekad labi nebeidzas.»
UZZIŅAI
*** Atkarība no azartspēlēm ir emocionāla slimība, smags psihisks traucējums, kas ir konstatējams un ārstējams. Uz slimības esamību norāda nespēja pārtraukt spēli, kredītu ņemšana, lai finansētu spēli, naudas uztveršana kā spēles avots, nevis izdzīvošanas līdzeklis, izmaiņas spēlētāja raksturā, meli un noslēpumainība, nožēla un kauns par savu rīcību (spēlēšanu), ģimenes un darba pakļaušana riskam azartspēļu dēļ. Slimībai ir trīs stadijas. Pirmajā viņš vinnē (1–3 gadi), otrajā zaudē visu, aizņemas naudu, lai atspēlētos, un pēc tam tāpat zaudē. Trešajā stadijā 90% spēlētāju pārkāpj likumu, lai finansētu savu atkarību.
