Mēdz teikt, ka tad, kad cilvēks kaut ko plāno, Dieviņš smejas. Izejot ārā no mājas, tu nekad nezini, kā šī diena beigsies, kas notiks ar tevi vai taviem tuviniekiem. 26 gadus vecā Agate bija ļoti tuvu savam spožajam karjeras kāpienam, ja vien nebūtu autokatastrofas. Patiesībā autoavārijas bija viņas bieds, jo ģimeni tās bija skārušas vairākkārt. Un pilnībā mainījušas dzīvi…
Skaista, gudra un perspektīva
Agate augusi un dzimusi Rīgā, un, kad viņai bija deviņi gadi, vecāki gāja bojā avārijā – «smagais» uz Daugavpils šosejas iebrauca pretējā joslā un ietriecās ar švunku Agates tēva vadītajā opelī. Abi ar mammu tovakar, pilnu bagāžnieku lauku labumiem, atgriezās no vecmāmiņas, kas dzīvoja Daugavpils novadā. Agate ar māsu, kura jau bija pilngadīga, par laimi, mašīnā nebija un palika dzīvas. Bet palika divatā. Bez vecākiem. Māsa ar vecmāmiņu uzņēmās Agates audzināšanu, neatdeva mazo meitēnu bērnunamā, bet gādāja, lai Agate izaug par krietnu, centīgu un prātīgu cilvēku. Pēc vidusskolas viņa universitātē sāka studēt ekonomistos, pēc beigšanas sāka strādāt kādā starptautiskā kompānijā. Viņai bija svarīga tikai karjera, viņa daudz laika pavadīja darbā, ņēma papīrus arī uz mājām, aktīvi ar savu viedokli uzstājās sapulcēs, nāca klajā ar saviem priekšlikumiem, vīzijām un ierosinājumiem. Tas tapa novērtēts – priekšniecība viņu ievēroja un ar laiku sāka uzticēt aizvien nopietnākus projektus un darbus. Agates trumpis bija arī tas, ka daba viņu bija apveltījusi ar smukumu un iznesību – garām, slaidām kājām, kuras viņa centās izcelt augstpapēžu kurpēs un sprīdi virs ceļgala īsos svārkos. Agatei bija zilas acis un blondi vijīgi mati līdz pleciem, kuri darba dienās bija godīgi saņemti, bet brīvākā režīmā nebēdnīgi spēlējās ar vēju, bet reizēm tie atgādināja ērkuli, kurā būtu izklaidējusies vārna, meklējot kādu spīguli. Agate savu daili mācēja izmantot gan darba lietās, gan vienkārši ikdienā, saskaroties ar sadzīviskām problēmām, piemēram, piebraucot benzīntankā uzpumpēt riepas, viņa, ieraugot kādu vīrieti, mēdza teikt: «Jūs taču man palīdzēsiet, vai ne?» Un kā tu atteiksi tādam mīļam un jaukam smaidam? «Vecmāmiņa, kura jau divus gadus kā zem zemes, mani mēdza saukt par blondo bestiju un dragūnu, jo man vienmēr visur bija jāskrien, viss jāpaspēj, it kā priekšā nebūtu visa dzīve. «Vēju tak nenoķersi,» mēdza teikt omīte, un es par to pukojos,» atceras Agate. «Mana māsa Zanda bija pilnīgs pretstats, viņa bija mierīga, nosvērta, strādāja par medmāsu, vienmēr atrada laiku apciemot omīti, viena audzināja sešus gadus veco dēlu Aleksi. Kas bija bērna tēvs, es nezināju. Kad es augu, Zandai bija citas draudzenes, es biju par sīku, lai viņa ar mani apspriestu sirdslietas. Kad viņa palika stāvoklī un piedzemdēja, visiem, protams, bija jautājums, kas ir bērna tēvs, bet Zanda toreiz lakoniski aprobežojās ar frāzi: «Ļoti labs cilvēks. Punkts.» Mēs bijām māsas, bet satikāmies reti un pārāk atklātas viena pret otru arī nebijām. Par māsu noteikti vairāk zināja draudzenes, lai gan arī ne visai, jo Zanda bija diezgan savrupa. Viņai pietika ar savu pasauli un sabiedrību – slimnīcu, kurā viņa strādāja, un dēlu, kas bija viņas dzīves piepildījums.»
Liktenīgais 26. augusts
Brīvos brīžus un ne tikai Agate pavadīja kopā ar savu mīļoto. Abi iepazinās darbavietā, satuvinājās darba ballītē, un jau trīs gadus tikās arī ārpus darba telpām. «Māris – mans draugs – bija tāds pats darbaholiķis un karjerists kā es un vienmēr teica, ka tieši tāpēc viņš mani mīlot. Viņam patika, ka man vienmēr viss ir pa plauktiņiem, ka es negribu pagaidām ne precēties, ne ģimeni, ne bērnus. Mums abiem patika aiziet uz klubu, boulingu vai kino, patika brīvdienās iztrakoties, patika satikties, patika sekss un laiska atpūta, bet, kad otrā rītā viņš prasīja, lai es pagatavoju kafiju, es atbildēju, ka ierados ne tāpēc, lai vārītu kafiju,» smej Agate. «Mēs dzīvojām katrs savā mājā, un man pat prātā nenāca, ka varētu dzīvot kopā, ka varētu būt savādāk. Es gribēju izveidot stabilu karjeru, nopelnīt pietiekami daudz naudas, paceļot pa pasauli un tad, kad man būtu pāri 30, tad domāt par ģimeni un bērniem,» stāsta Agate. «Bet notika viss savādāk. Ne tā kā manos plānos,» viņa skumji piebilst. «Tovakar biju pie Māra, tikko bijām ieradušies ar pārtikas produktu pilniem maisiem un vīnu, jo bija piektdienas vakars, gribējām nodoties vēdera un gultas priekiem. Māris kaut ko virtuvē gatavoja, es sēdēju un dzēru vīnu. Te pēkšņi iezvanījās telefons. Māris vēl neļāva celt, lai neizbojātu vakaru, bet es domāju – ja nu kaut kas par darbu? Biju tikko nodevusi izskatīšanai vienu projektu. Bet nē, tas nebija darbs. Klausules otrā galā balss, pārjautājusi, vai runā ar Agati Blumbergu, paziņoja, ka Zanda Blumberga un Aleksis Blumbergs cietuši autoavārijā un smagā stāvoklī atrodas slimnīcā. Tas bija briesmīgi,» tā vakara notikumus atceras Agate. Tālākais risinājās kā filmā – Agate aši saģērbās un aizmetās uz slimnīcu. «Māsa bija smagi cietusi, gulēja komā, reanimācijā. Aleksis vismaz bija pie samaņas, viņam bija smadzeņu satricinājums, lauztas ribas un roka. Visu triecienu bija uzņēmusi māsa, un es biju tuvu histērijai, uzzinot, kas noticis – izrādījās, ka viens idiots pie sarkanās gaismas bija nesies pāri ielai, uzbraucis uz gājēju pārejas, notriecis māsu ar puiku un aizbēdzis. Neticēju, ka policija viņu atradīs un sodīs. Taču tobrīd par to domāju vismazāk, manu paniku vēl vairāk pastiprināja fakts, ka autokatastrofa jau reiz bija laupījusi tuvus cilvēkus. Vai tiešām atkal?» Pēc vairākām raudāšanā pavadītām stundām slimnīcā Agate devās mājās, bet nākamajā dienā agri no rīta atkal uz slimnīcu, apciemoja Aleksi, kurš jutās pavisam švaks, bija sanīcis ieģipsētajā rokā un raudot prasīja pēc mammas. Zanda pie samaņas nebija nākusi. Ārsti plātīja rokas un teica: «Darām, ko varam, ceriet.»
Pārceļas uz māsas māju
Agate turpināja cerēt un lūgt Dievu desmit dienas, taču brīnums nenotika, un Zanda nomira. Agate sarīkoja bēres, apzvanīja draudzenes un radus. Aleksis vēl bija slimnīcā, viņa viņam neteica, ka mamma ir mirusi. Viņa nezināja, kā to izdarīt un vai tas būs labāk. Puišelis jau tā bija samocīts ar lūzumiem, un psiholoģiska trauma viņam nāktu tikai par sliktu. Vismaz Agate tā domāja. Patiesībā domas putrojās, un viņa nezināja, kā dzīvot tālāk. «Pēkšņi mana dzīve, kurā viss bija saplānots, mainījās. Ja agrāk es visu zināju, tad tagad man piemetās kaut kāds vājums. Man bija skaidrs viens – es nevarēju Aleksi pamest vai atdot audzināšanā kādiem radiem. Zanda savulaik bija izaudzinājusi mani, tāpēc rūpēties par Aleksi bija mans pienākums. Bet, ja es audzinu Aleksi, man to ir grūti savienot ar karjeru.» Turklāt drīzumā Agatei bija jādodas pie sadarbības partneriem uz ārzemēm. «Es biju apmulsusi, bet vadījos pēc tā, kā man liek sirdsapziņa. Kad Aleksi izrakstīja no slimnīcas, es pārcēlos uz māsas dzīvokli, jo man teica, ka bērnam savā atmosfērā un istabā būšot labāk nekā jaunā un svešā vietā. Turklāt pēc tā, ko viņš bija pārcietis. Joprojām gan nespēju pateikt, kas noticis, un, kad Aleksis jautāja, atbildēju, ka mamma ir komandējumā un drīz atgriezīsies. Māris – mans draugs – gan nesaprata, kāpēc es tā auklējos ar puiku, kāpēc es nevaru viņam visu pateikt, kāpēc es nevaru nolikt puišeli gulēt un aiziet ar viņu vakarā uz klubu. Viņš nesaprata vai negribēja saprast, kāpēc es esmu uzņēmusies Alekša audzināšanu. Viņš pat piedāvājās sameklēt bērna tēvu. Taču kā atrast to, par kuru nav ne ziņas, ne miņas? Par šo tēmu neko nezināja neviens. Arī draudzenes bērēs teica, ka nezina, kas ir Alekša tēvs. «Zanda par to negribēja runāt,» teica draudzenes. Dažām bija aizdomas, kurš tas varētu būt bijis, bet Zanda vienmēr sarunas apcirtusi kā ar nazi.
Aleksis padzen aukles
Intensīvais Agates darba ritms neatļāva viņai daudz laika veltīt puišeļa audzināšanai, vadāšanai uz bērnudārzu, ierastajiem pulciņiem, turklāt zēns vēl nebija atveseļojies pēc traumām. Agate centās, bet darbs viņai bija svarīgāks, viņa ļoti gribēja kļūt par nodaļas vadītāju. Viņa regulāri ieradās bērnudārzā pēdējā pēc bērna, vakarā viņu baroja ar picām, no rīta aizmirsa izgludināt kreklu, salikt somu vai aizvest uz apsolītajiem karuseļiem. Mazais ierāvās sevī, bet Agate vienu pēc otras mainīja aukles, jo neviena nevarēja Aleksim izpatikt, visas viņš noveda līdz darba atteikumam. Kādudien Aleksis Agatei pateica, ka viņa ir mānītāja, tikai sola, bet neizpilda doto vārdu, un mamma gan tā nedarīja. Puika sāka raudāt, ieslēdzās savā istabā un ārā nenāca. Agatei palika kauns, viņa atteica tovakar Mārim apsolīto gājienu uz klubu un brīvdienas kopā ar Aleksi pavadīja karuseļos, cirkā un pērkot jaunas rotaļlietas. Aleksis bija priecīgs, Agate arī. Atgriezušies mājās, abi kopā cepa pankūkas. Vakarā, labsajūtā noguris un samiegojies, puika devās gulēt, bet Agate, sakārtojusi virtuvi, nolēma palasīt. Viņa devās pārskatīt Zandas grāmatu skapi. Tur bija dažnedažādas grāmatas – gan no bērnības laikiem, gan mūsdienu romāni, vieglā literatūra, klasika. Zanda bija liela lasītāja kopš skolas gadiem, tāpēc Agate cerēja atrast ko vērā ņemamu. Un te – plauktā, nedaudz izvirzītu uz āru, viņa ieraudzīja vecmāmiņas Bībeli. «Tā bija mūsu dzimtas vērtība. Es jau biju aizmirsusi par tās esamību, bet atceros, kā bērnībā mēs abas ar māsu klusiņām to šķirstījām un mēģinājām kaut ko izlasīt. Un kad spēlējām spiegos, tad īpaši slepenos ziņojumus atstājām Bībelē – tas bija mūsu pasta punkts.» Agate, gremdējoties atmiņās, sākusi šķirstīt, un pēkšņi no tās izkritušas baltas aprakstītas līnijlapas. «Sāku lasīt un biju šokā! Tā bija manas māsas vēstule! Zanda rakstīja, ka šo vēstuli uzrakstījusi, lai izstāstītu patiesību par Alekša tēvu. Viņa zināja, ka šo vēstuli es lasīšu, visticamāk, tad, kad viņas vairs nebūs. «Tas ir mans pēdējais ziņojums štābam,» viņa mēģināja jokot. Agate rakstīja, ka Alekša tēvs ir ietekmīgs un miljonāru sarakstā minēts kungs, ar kuru viņa kādreiz iepazinusies, kad viņš bijis saslimis un ārsts nozīmējis potes, un medmāsai bijis jānāk pie viņa uz mājām. Jānis – tā sauca Alekša tēvu – bija precējies, viņam bija vairāki bērni, tāpēc Zanda slēpusi, ka ir stāvoklī. Jo bijis jau arī skaidrs, ka šīm attiecībām nav nākotnes. Jaunā meitene viņam bijusi vairāk kā izklaide – tā domājusi Zanda. Attiecības pārtrūkušas pavisam, kad par tām uzzinājusi viņa sieva un uztaisījusi skandālu. Ja Jāņa laulības saites ar sievu bija vaļīgas un sākušas irt, biznesa saistības ar visām no tā izrietošajām sekām bija stingras kā kuģa tauvas. Jānis par Alekša esamību neko nezina – rakstīja Zanda, bet, kad paaugsies, vajag izstāstīt, jo viņa tēvs ir gudrs un godājams cilvēks.
Satikšanās ar tēvu
Agate zināja šo kungu un nolēma, ka viņš jāatrod. Nebija jau gan nekur tālu jāmeklē – visi zināja, kur ir viņa ofiss un kur vadītā banka. Agate caur pazīstamiem cilvēkiem dabūja mistera Jāņa telefonu un mēģināja sazvanīt. Vairākas reizes nekas nesanāca, neviens neatbildēja. Bet Agate nezaudēja cerību. Zvanīja, līdz pacēla. Lakoniski pateikusi, kāpēc zvana, viņa piedāvāja satikties. Jānis piekrita. Kad Agate viņu ieraudzīja, viņa secināja, ka laiks strauji iedragājis Jāņa kunga veselību – viņš izskatījās vēl vecāks un apaļāks nekā Zandas vienīgajā bildē vai presē pieejamajos foto materiālos. Uzklausījis Agates stāstu, viņš prasīja, kāpēc gan lai viņš ticētu, ka Aleksis ir viņa dēls. Agate piedāvāja veikt DNS analīzes. Un Jānis piekrita. Viņš ar vieglu smaidu un sirsnību atcerējās Zandu un teica, ka viņa bijusi neparasta meitene. «Mani cilvēki ar jums sazināsies,» viņš noteica uz atvadām. Pēc kāda laika, kad visas analīzes un pārbaudes tika veiktas (Jāni tomēr šis jautājums interesēja), izrādījās, ka ietekmīgais vīrs patiešām ir Alekša tēvs. «Sākumā nevarēju saprast, vai viņš ir priecīgs vai ne, lai gan par dēlu jau parasti sapņo visi vīrieši, bet Jānim ģimenē bija tikai meitas, dēla neviena. Turklāt sieva vairāk dzīvoja ārzemēs nekā Latvijā. Abu laulība bija tikai formāla, uz papīra,» zina teikt Agate. «Viņš gribēja satikties ar Aleksi, es neiebildu, un par lielu pārsteigumu man viņi abi ātri vien atrada kopīgu valodu. Jānim jau bija 60 gadu, bet kopā ar Aleksi, staigājot pa parku, viņš lēkāja uz vienas kājas kā puika. Jāatzīst, ka pēc izskata un sejas pantiem Aleksis tiešām bija riktīgs tēva dēls. Abu tikšanās kļuva biežākas, līdz vienā dienā Jānis jautāja, vai puika negrib atbraukt ciemos un padzīvot pie viņa. Viņš ar sievu esot visu pārrunājis. Tikt pie dēla vecumdienās neesot joka lieta. Tā nu mēs vienojāmies, un tagad Aleksis dzīvo te pie tēva, te pie manis. Puika ir priecīgs, ka viņam ir tētis, sava istaba lielā savrupnamā, visādas izklaides ar vīriešu kārtas pārstāvjiem – kvadrocikls, zirgi, šaušana. Es esmu priecīga, ka beidzot ir atrisinājies rēbuss ar Alekša tēvu, tikai žēl, ka tas nenotika Zandas dzīves laikā. Es pati vairs neesmu tāda darbaholiķe, ar Māri arī izšķīros. Sāku apmeklēt garīgās lekcijas, biežāk aizeju uz baznīcu. Traģēdija ar māsu un rūpes par puikas audzināšanu uz dzīvi lika paskatīties savādāk. No špidrilkas kļuvu par cilvēku. Laikam pieaugu…»
