Pēc PSRS sabrukuma un «dzelzs aizkara» pacelšanas mums pavērās neticama brīve ceļot no vienas valsts uz otru. Šodien iegādāties vilciena vai lidmašīnas biļeti turp un atpakaļ ir tikpat vienkārši kā nopirkt baltmaizes kukuli lielveikalā. Ceļošana, biznesa braucieni un komandējumi līdz ar to paver iespēju iepazīties ar dažādiem cilvēkiem. Savukārt pazīšanās nozīmē iespēju satikties un iemīlēties. Mēs nevaram sagatavoties nezināmajam attiecībās ar sveštautieti. Tāpēc ir vienkārši jābūt gataviem tajās «ielēkt» un baudīt.
Mīļākā nedēļas nogalēm
Aivai tuvojās jau 45 gadu slieksnis, un līdzšinējās attiecības ar rīdzinieku Artūru viņu bija izsūkušas. Nē, ne jau tādā nozīmē, kā vampīrs izsūc no sava upura visu līdz pēdējai asins pilītei, bet vienkārši tajās valdīja tāda garlaicība un sastingums, kas neviesa ne mazākās cerības uz pārmaiņām. Brrr, kaut kāda mūžīgā sasaluma fāze! Ar Artūru viņa iepazinās caur internetu. 51 gadu vecā vīrieša profila bilde un ieraksts populārā tīmekļa iepazīšanās vietnē «twoo.com» liecināja, ka viņš vēlas satikt savu otru pusīti, ar kuru varētu kopā veidot ģimeni. Nav slikti! Vai tad uz šīs apaļās pasaules ir maz kāda vientuļa būtne, kas nealktu līdzās siltu pukstošu sirdi, šajā gadījumā - stipra vīrieša plecu? Tādu, uz kura varētu atbalstīties un pie kura garās rudens naktīs arī sasildīties. Abi pirmo reizi satikās valsts svētkos 18. novembrī Rīgā, 11. novembra krastmalā. Grandiozā uguņošana par godu Latvijas dzimšanas dienai, svētku noskaņa, Aivas dzirkstošais noskaņojums un Artūra blašķīte ar «Rīgas balzamu» krūšu kabatā darīja savu, un pārdrošo iepazīšanos viņi kaislīgi un trakulīgi nostiprināja Artūra trīsistabu dzīvoklī kādā no Rīgas mikrorajoniem. Nākotne viņiem solījās būt ļoti cerīga. Pirmos divus gadus Aiva braukāja pie sava vīrieša nedēļas nogalēs. Piektdienu pēcpusdienas un pirmdienu agrie rīti, ceļoties un skrienot no viena autobusa uz otru, ar laiku sāka kļūt maķenīt par grūtu. Tomēr Artūrs viņu ikreiz sagaidīja priecīgs un laimīgs. Aiva kļuva par brīvdienu līgavu, kura ceļo no vienas pilsētas uz otru, sestdienās un svētdienās sašmorē līdzatvestos labumus savam mīļumam nedēļu uz priekšu, apčubina, apmazgā, samīlē un pat vīrieša vecāku kapus pagūst apravēt. Artūrs izskatījās laimīgs, bet nekādi to neizrādīja. Vispār viņš bija no tiem klusajiem tipāžiem, kuri maz runā un divus teikumus spēja savirpināt, kad bija tā mazliet vairāk paņemts uz krūts. Visu mūžu viņš maizi pelnīja, vizinot augstāka vai zemāka ranga ierēdņus, un neko vairāk par šofera darbu viņam vairs nevajadzēja. Pirms viņš satika Aivu, mazrunīgajam Artūram dzīves kontā bija iekritušas divas laulības un divi bērni. Kā jau šķirtam vidējam latvietim iederas, viņš maksāja bijušajām sievām (nicīgi tās saucot par «bērnu mātēm») ikmēneša uzturlīdzekļus jeb «alimentus». Aiva par to nebēdāja, jo viņas pašas meita no šķirtās laulības bija jau izaugusi liela un dzīvoja savu patstāvīgu dzīvi, tā ka rūpes par savu vai drauga bērniem viņai nesagādāja galvassāpes. Aiva izskatījās saviem gadiem stipri jauna un daiļa, vienmēr eleganti saģērbta, krāsotiem nadziņiem un sakoptiem matiem. Sejas ādas krāsa persiku svaiguma, jo viņa nepīpēja, atbilstoši vispārzināmiem ieteikumiem izdzēra dienā vismaz divus litrus ūdens un sportoja. Ritenis bija viņas ierastais pārvietošanās līdzeklis. Mazpilsētā viņai bija labi atalgots darbs un draugi. Viņa aizrāvās ar kordziedāšanu un zeķu adīšanu, stundas pavadot starppilsētu autobusos. Pēc divu gadu draudzēšanās Artūrs ieminējās, ka sieviete varētu pārcelties pie viņa uz pastāvīgu dzīvi. «Turpmākos trīs gadus es uzskatīju par sava veida misiju, lai par katru cenu izveidotu mums laimīgu un pašpietiekamu ģimenes ligzdu. Es atradu darbu kādā valsts iestādē par projektu vadītāju, pārcēlos no mazpilsētas uz Rīgu, iepazinos ar Artūra radu saimi un mēģināju darīt visu iespējamo un neiespējamo, lai abiem kopā patiešām būtu ļoti laba dzīve. Gribēju kopā ar viņu sagaidīt un pavadīt vecumdienas. Viņš atļāva man rīkoties. Vienkārši neiebilda, kad es ieplānoju dzīvokļa remontu, pati pirku krāsas, tapetes un sarunāju meistarus. Es nodrošināju sadzīvi, sākot no pārtikas, ēst gatavošanas un izklaidēm. Viņam īpaši nepatika ne teātri, ne kino. Toties mēs kopā devāmies makšķerēt, kopā braucām ar riteņiem no Imantas uz Bolderāju. Jūras tuvums man sagādāja lielu prieku un veldzi mūsu attiecībās. Tomēr uz runāšanu es Artūru nevarēju piedabūt, nu nekādi. Tieši tāpat kā uz oficiālu attiecību sakārtošanu dzimtsarakstu nodaļā vai baznīcā.» Abu attiecībās sāka veidoties plaisa, kad sieviete pamanīja, ka tajās ieguldas vairāk nekā mīļotais. Latviešu sievietes ir pietiekami stipras un var vilkt dzīves nastu gadiem ilgi. Turklāt, jo vairāk uzkrausi, jo vairāk viņa arī vilks. Pēc trim gadiem Aiva sāka raudzīties uz mīļoto ar skaidru saprātu un atklāsmi, ka viņa šajās attiecībās nejūtas stabili un droši par savu nākotni. Vīra oficiāli nav, dzīvesvietas nav, mašīna un mazdārziņš pieder Artūram, par viņas naudu izremontētais dzīvoklis un sapirktā sadzīves tehnika atrodas abu kopējā lietošanā. «Tā tas nevarēja turpināties! Vienu dienu drosmīgi saņēmos un sagatavoju abiem gardas vakariņas romantiskā gaisotnē. Es gribēju tikt skaidrībā par mūsu nākotni. Viss jau it kā ārēji izskatījās labi - pārtikuši un paēduši esam, ir vismaz divas kopējas aizraušanās, laiku kopā pavadām saturiski, sadzīvojam arī tīri labi, bet es biju ļoti, ļoti vientuļa šajās attiecībās. Ja nebūtu kolēģu vai draudzeņu, kas šad tad līdz mums uz galvaspilsētu atbrauca, es būtu noslāpusi un pārstājusi runāt vispār. Tā nu es saņēmos drosmi un pacietību, lai no sava kunga izvilinātu - viņš taisās mani precēt vai nē! Un kā jūs domājat? Viņš sāka vēsā mācītāja mierā taisnoties, ka divas reizes jau iestūrējis laulības ostā. Visa šī ņemšanās ar laulības institūtu neesot priekš viņa, tāpēc par precēšanos nevar būt ne runas. Nē, viņš mani neprecēs! Iespējams, ka tā bija garākā runa viņa mūžā. Biju pārsteigta, ka viņš zina pat tādu jēdzienu kā «laulības institūts». Toties pēc šīs sarunas manas nākotnes perspektīvas bija absolūti skaidras. Kā saka, bija jātin makšķere un pašai jāņem liktenis savos grožos,» nosaka Aiva.
Romantiskais pielūdzējs naksnīgajās Prāgas ielās
Kad sieviete nostādīja Artūru fakta priekšā, ka viņa savāc savas mantiņas, paliek Rīgā un pārceļas uz īrētu dzīvokli, vīrietis tam nenoticēja. Viņš bija tik pārliecināts, ka meitene «no laukiem» nekur neaizskries, ka pat necentās viņu pierunāt palikt. Aizskries un tikpat ātri atskries! Lūk, tāda bija īsta veča pārliecība par savu iedomāto īpašumu - sievieti, kurai viss mūžs jāpavada priekšautā. Savukārt Aivai pārmaiņas attiecību statusā atnesa pārmaiņu vēju arī darbā. Uz labo pusi! Īsu brīdi pēc šķiršanās viņa ar kolēģiem aizlidoja komandējumā uz mazo Parīzi - Prāgu. Darba vizīte nesolījās būt viegla, jo bijušajās sociālistiskajās sadraudzības pilsētās krievu valodu neviens vairs nemācēja. Konferences starplaikā visi runāja angļu valodā, it kā tā būtu viņu dzimtā valoda. Lielākā daļa Aivas kolēģu bija jaunāki par viņu un angļu valodā runāja perfekti. Nu gluži kā šā brīža četrdesmitgadnieki spēj runāt fantastiski labi krieviski. Pēc grūtās darba dienas ar referātiem, prezentācijām un sarežģītajiem terminiem citā mēlē Aivas galva kūpēja no darba dunas. Tomēr vakarpusē bija paredzēta vēl viena izklaide, iepazīšanās tūre ar autobusu pa Prāgu. «Biju pārgurusi, bet, no otras puses, gribēju redzēt Prāgas vecpilsētu, iedzert alu un izbaudīt pilsētas garu. Izkāpjot no autobusa, visām dāmām kāds džentlmenis pasniedza roku. Es viņu dienas laikā pat neievēroju konferencē. Pelēcība. Nav pat aplūkošanas vērts, toreiz nodomāju. Tomēr pēc sātīgām vakariņām čehu garā ieturētā krodziņā pie pana «Fļeka» iesānis ik pa laikam pametu acis uz Hondzu jeb mūsu latviskotajā variantā - Jāni. Neliela auguma, ne resns, ne tievs, mati uz galvas ir, acis brūnas un šaudīgas, lūpas kā lūpas, tikai mutes kaktos rieviņas. Tas tāpēc, ka viņš nepārtraukti zobojas un smejas. Tajā vakarā viņš pie galda bārstīja anekdotes, kuras es valodas barjeras dēļ niansēs nesapratu, tomēr smējos visiem līdzi. Pēc principa - tām taču ir jābūt smieklīgām. Alus, dzīvā mūzika un patīkamā gaisotne atraisīja visus. Autobusā sakāpām, jau dungojot «Prāta vētras» dziesmas, un čehi bija priecīgi par vēso baltiešu atvērtību. Pie viesnīcas izkāpu ārā viena no pēdējām, kad Hondza mani uzaicināja vēl mazliet pakavēties un doties pastaigā pa pilsētu. Tik daudz angliski es sapratu! Kaklā man karājās fotoaparāts kā ķīniešu tūristei, un viņš nodomāja, ka es gribu iemūžināt pilsētu tās skaistākajos rakursos. Pagājām mazu gabaliņu, kad pie mums piebrauca ekipāža ar zirgu. Ak dievs, viņš to bija saorganizējis priekš manis. Cēli kā dāma es iekāpu senlaicīgajā zirgu pajūgā, tiku sasegta, un varējām doties ceļojumā. Tas bija ļoti romantiski. No sarūpētā pārsteiguma es sāku bildēt ar aizvērtu fotoaparāta vāciņu, viņš smējās un palīdzēja labot kļūdu, nejauši noglāstot man roku. Stop, man galvā iezibinājās brīdinājuma zīme - tas čehs ar mani flirtē! Uzstāju, ka man laiks atgriezties mājās jeb viesnīcā. Biju ļoti ieturēta, bet, ticiet vai nē - nākamajā dienā pēc konferences noslēguma daļas es no sava čehu pielūdzēja saņēmu liliju un rožu pušķi. Lielu un krāšņu. Ak dievs, viņš jau nezināja, ka man pret lilijām ir alerģija, tāpēc pieklājīgi to paņēmu, apjūsmoju un rezultātā līdz pat viesnīcai šķaudīju. Acis man sāka asarot un seja aizpampa kā filmas «Avatars» bezdegunu zilai būtnei. Viņš jutās vainīgs, aizskrēja uz aptieku pēc pretalerģijas līdzekļiem, un tiku personīgi pavadīta uz lidostu. Tā sanāca, ka apmainījāmies e-pasta adresēm, arī telefoniem, bet nekā citā mūsu starpā nenotika. Ak, jā, uz atvadām pieklājības buča uz abiem vaigiem, un prom es biju. Pēc tam man sāka pienākt e-pasti. Sūtījums pēc sūtījuma. Sākumā tās bija bažīgas atvainošanās vēstules un laba vēlējumi, tad sirsnīgas uzmanības vēstules. Es centos atbildēt. Tad sāku saņemt sūtījumu lavīnu. Gūzmām vēstuļu ar jautājumiem, kā es jūtos, ko daru, ko domāju, kā elpoju, ko velku mugurā, kāda bija mana darba diena... Tās bija simtiem uzmanības cienīgas e-pasta vēstulītes dienā. Saņēmos un sāku mācīties angļu valodu, jo atbildēt kaut ko vajadzēja! Pēc trim mēnešiem es viņu jau sagaidīju Rīgā. Viņam ļoti, ļoti patika mūsu galvaspilsēta. Bridām pa Vecrīgas ielām, un tagad es biju viņa gide. Standarta vīrietis, ko es sākotnēji noturēju par pelēcību, bija ļoti gudrs politikas plānotājs un analītiķis valsts pārvaldē. Arī ļoti sirsnīgs. Es iepazinu viņu lēnām. Mūsu pirmā tuvošanās bija maiga, bet tajā pašā laikā prasīga. Viņš bija izbadējies tieši pēc manis. Viņam vajadzēja manas lūpas, manas krūtis, kaisli. Viņš ņēma katru milimetru no manis. Es atdevu sevi uzticoties un gaidot. Vai viņš pamodinās manī sievieti? Vai es gūšu baudu? Tā visa izrādījās gana. Es biju vijole viņa rokās, un viņš - prasmīgs spēlētājs, izvilinot no manis sen nedzirdētas baudas skaņas un dāvājot baudpilnu lidojumu. Un, jā - viņš ar mani visu laiku runāja. Visu laiku! Arī materiāli biju nodrošināta pilnībā. Nekāda skopuma un aprēķina. Mīļotai sievietei tiek viss, ko svešzemju vīrietis spēj dot. Nezin kāpēc mūsu pašu bāleliņi to nesaprot un drīzāk cenšas paši uz sievietes rēķina izbraukt un eksistēt! Diemžēl tāda ir realitāte,» nosaka Aiva. Mēnesi pēc abu pirmās tuvības viņa iekāpa lidmašīna un devās pie mīļotā uz Prāgu. Hondza bija parūpējies par biļetēm, bet viņa oficiālā sieva Čehijā par pārsteigumu Aivai. Varat iedomāties, kādu?
Uzlauztais e-pasts, trillera cienīga izsekošana un saderināšanās gredzens
Kad Aiva iepazinās ar Hondzu, viņš bija precēts vīrs. Godīgi to pateicis, viņš arī paskaidroja, ka neatkarīgi no latvietes lēmuma viņš šķirsies no sievas. Tiesas process par laulības šķiršanu jau bija uzsākts, bet abi čehu tautības lauleņi nekādi nespēja vienoties par lielo māju un uzturlīdzekļu apmēru sievai. Būdams samērā turīgs, Hondza negribēja sievai atdot savus vērienīgos īpašumus, tāpēc dzīvesdraugi komunicēja tikai ar advokātu starpniecību. Hondzas pieaugusī meita ciemojas pie tēva un bija pamanījusi tēva lielo aizraušanos ar vēstuļu rakstīšanu. Viņai bija arī labas zināšanas par IT tehnoloģijām. Dienā, kad Aiva ielidoja Prāgā, sekoja trillera cienīgi notikumi. Ieslēdzot telefonu pēc lidmašīnas piezemēšanās, Aiva saņēma īsziņu no Hondzas, ka viņa meita ir uzlauzusi privāto tēva e-pastu, abu mīlnieku sarakste parādīta sievai un tagad lidostā viņu gaidot divas fūrijas. «Es pamatīgi samulsu, šo visu lasot, bet devos cauri visai drošības kontrolei, saņēmu čemodānu, kad uzgaidāmajā zālē man tiešā vārdu nozīmē metās virsū divas sievietes. Vecākā no sievietēm man mēģināja iesist, bet otra kaut ko kliedza un mētāja pa gaisu rokas. Panikā skrēju ārā no lidostas un ielēcu taksī. Dusmās zvērojošās sievietes atrāva mašīnas durvis un mēģināja mani izraut no tās. Taksistam angliski nokliedzu, lai viņš sāk braukt, citādi izsaukšu policiju. Braucot jau nosaucu viesnīcas adresi, bet tad man pielēca, ka viņas no sarakstes būs noskaidrojušas arī viesnīcu, kur abi ar Hondzu vienojāmies apmesties. Tieši tā arī bija! Piebraucot pie viesnīcas, abas mani jau gaidīja. Pavēlēju šoferim neapstāties un piebraukt viesnīcai no dienesta ieejas puses. Viņas mani nepamanīja. Es iespraucos ar savām somām pa dienesta ieeju, kurai gan nevajadzēja būt vaļā. Man vienkārši palaimējās. Izgāju, kā rāda filmās, cauri virtuvei, dienesta lietošanas telpām, apsēdos uz trepēm un sāku skaļi smieties. Par sevi, par dzīvi un par situāciju, kurā esmu iekļuvusi. Tad zvanīju Hondzam un drosmīgi pieprasīju, lai viņš atrisina šo situāciju. Nezinu, ko viņš pateica sievai, vai draudēja atstāt bez centa vai ar tiesas darbiem par privāttiesību aizskārumu, bet abas pazuda no viesnīcas, un man līdz šim ar viņām vairs nav nācies kontaktēties. Mēs pavadījām Prāgā sev atvēlēto laiku. Tagad jau ir izveidojies rituāls jeb tradīcija, ka tiekamies reizi mēnesī. Vienu reizi Hondza lido vai brauc ar auto pie manis, bet nākamā reize ir manējā. Viņš mani mīl. Es to zinu. Viņa laulības šķiršanas prāva tuvojas noslēgumam. Mani tas vairs neuztrauc. Es esmu absolūti nodrošināta un pārliecināta par vīrieša jūtām. Arī par savējām. Hondza man nopirka dzīvokli Rīgā, bet pagājušajos Ziemassvētkos es saņēmu zelta saderināšanās gredzenu - maziem briljantiem ieskautu. Pagaidām mēs tā arī turpinām tikties reizi mēnesī, bet pēc gada plānojam kāzas. Vienas te, Rīgā, un otras Čehijā. Manā dzīvē viss ir piepildījies un pagriezies tā, kā es to negaidīju. Šodien pati sev varu godīgi pateikt, ka beidzot esmu laimīga,» grozot saderināšanās gredzenu pirkstā, nosaka Aiva.
