Viens no veidiem, kā panākt progresu, ir trenēties atbilstoši dažādām intensitātes zonām. Plaši izplatīti jēdzieni, lai raksturotu treniņa intensitāti, ir aerobā un anaerobā slodze. Kas tās ir?
Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas asociētā profesore un izturības sporta veidu trenere Baiba Smila par galveno atšķirību starp aerobu un anaerobu darbu sauc to, vai muskuļi darbojas režīmā, kurā tiem, lai ražotu kustībām nepieciešamo enerģiju, ar uzņemto skābekli ir pietiekami – aerobi –, vai tie tiek noslogoti tā, ka enerģijas radīšana notiek skābekļa bada apstākļos, – anaerobi. Šie atšķirīgie enerģijas ražošanas procesi atstāj dažādas sekas uz muskuļiem un tātad arī rada dažādus treniņa efektus. Pavisam var izšķirt trīs treniņu veidus – aerobo, anaerobo un jaukto jeb tādu, kurā muskuļi darbojas abos veidos.
Skrienot lēnām, tas ir, skrienot mierīgi, bez aizelšanās sarunājoties, ķermenis darbojas aerobā režīmā un noslogotie muskuļi izmanto organismā esošos cukurus un taukus, lai ražotu enerģiju skriešanai. Šī procesa blakusprodukti ir ogļskābā gāze, ko cilvēks izdala elpojot, un ūdens, ko izsvīst. Šāds lēns un mierīgs darbs ļauj muskuļiem nostiprināties, kļūt izturīgākiem un organismam iemācīties efektīvāk lietot resursus.
Kad pieaug slodze un muskuļos gandrīz vienlīdz daudz ir aerobu un anaerobu procesu, iestājās jauktā slodze. Tā ir raksturīga tieši garo distanču sacensībām, tāpēc daļa treniņu ir jāaizvada arī šādā zonā.
Vairāk lasiet jaunākajā žurnāla Maratons numurā.
