Šajās dienās Gdaņskā izšķiras Latvijas vīru basketbola izlases diezgan fatāli noformulēto izredžu liktenis – ņemot vērā pagātnes pieredzi, aizspēlēšanās tālāk par turnīra trešo dienu jau būtu nozīmīgs solis tālajā ceļā uz valstsvienības reputācijas atjaunošanu.
Čempionāta priekšvakarā tā ieguva jaunus bojājumus – disciplīnas pārkāpumu dēļ vieta komandā tika uzteikta Kasparam Bērziņam. Negaidīti – varbūt, taču – laikam jau ne pārsteidzoši. Kādā agregātstāvoklī komanda aizbrauca uz čempionātu, palīdzēs saprast trenera Kemzuras pastāstītais vakarā pirms pēdējās pārbaudes spēles. Andra Biedriņa spēlēšana tobrīd vēl bija neatbildēts jautājums...
Par Bērziņa atskaitīšanu
– Lēmums ir pārdomāts. Tas nav sasteigts. Iemesls, kādēļ Kaspars ir ārpus izlases, ir disciplinārie pārkāpumi, kuru rezultātā viņa turpmākā atrašanās valstsvienībā kļuva neiespējama. Negribu iedziļināties sīkumos, jo nevēlos viņam kaitēt vai bojāt dzīvi. Arī Kaspars bija no tiem, kas strādāja labi, viņš centās. Taču notiek tā, kā notiek – saņem vienu dzelteno kartīti, otru, un tā jau automātiski nozīmē sarkano... Tā šoreiz notika ar Kasparu. Lēmums nebija viegls, domāju ilgi. Taču nolēmu, ka tas jādara. Vispirms jau paša Kaspara labā. Ceru, ka viņš to sapratīs, un sapratīs, kur viņam nebija taisnība. Domāju, tas viņam palīdzēs kļūt labākam kā spēlētājam un cilvēkam. Viņam būs laika saprast, kādēļ tā notika, un es ticu, ka nākamo sezonu viņš mācēs izmantot pareizi. Nevaru garantēt, ka būšu Latvijas izlases treneris arī nākamajā ciklā, taču ļoti ceru, ka tajā jau būs cits Kaspars Bērziņš – citā kvalitātē. Viņam ir potenciāls. Nenoņemot atbildību no Kaspara, varbūt lielākā vaina tomēr ir vidē, kurā viņu neviens nav iemācījis, kas ir atbildība. Žēl, ka man tas jādara tik brutālā veidā, taču citas izejas nav. Es to daru Kaspara un Latvijas izlases labā. Iemesls bija, taču niansēs neiedziļināšos – pat nejautājiet, visas detaļas nestāstīšu. Kaspara reakcija? Tā bija vētraina. Varbūt viņš ne visu saprata, kas notiek. Nožēloju, ka mums pēc tam nav bijusi iespēja par to aprunāties. Man nav nekāda naida, bet par Kasparu atbildēt viņa vietā nevaru. Ja viņš vēlēsies ar mani aprunāties, es to darīšu.
"SA" komentārs:
– Uzzinot par komandai potenciāli nozīmīga spēlētāja atskaitīšanu disciplīnas pārkāpumu dēļ, dabiska pirmā reakcija bija, – ko tad tādu viņš izdarīja?! Arī man. Jo vairāk tādēļ, ka tik saspringtā brīdī pusotru dienu izlasē visi klusēja, kā ūdeni mutē ieņēmuši, un uzskatīja, ka uztrauktajiem faniem pietiks ar pāris sausiem preses relīzes teikumiem (starp citu, tieši ar to Kemzura trešdien sāka sarunu – ar atvainošanos par izvairīšanos no komentāriem, taču šādu viņam neraksturīgu rīcību esot diktējusi situācija).Tomēr vēlāk jau ar vēsu prātu jāpiekrīt: notikušā detaļas šajā situācijā noderētu tikai un vienīgi ziņkāres apmierināšanai. Ko dotu Kemzuras detalizēts izklāsts "tik izdzēra, to apvēma, tam iesita, tur izdemolēja, vai tad nokavēja" (abstrakti piemēri), izņemot mūsu iespēju pašausmināties un trenera kā klačubābas iespējamu statusu komandas spēlētāju vidū? Tie, kam jāzina, zina. Cerēt, ka "noziegums šķērsgriezumā" kādam nākotnē kalpos par mācību? Naivi... Tāpēc jau par galveno treneri iecelts augstas klases speciālists, lai uzticētos viņa spējām atšķirt baltu no melna un, zinot visus apstākļus, pieņemt atbildīgus lēmumus. Varam vilkt paralēles ar medicīnu – par savām vainām publiski varētu runāt vājinieks, bet ārstu saista zvērests. Kemzuras darbības tobrīd diktēja rūpes saglabāt cerības dzīvas un aizvest uz Poliju šajā situācijā iespējami spēcīgāko Latvijas izlasi. Pārmest viņam šādu mērķi var tikai tie, kuriem valstsvienības jau tā trauslās izredzes patiesībā ir pie vienas vietas. To var atļauties daži tviterklačotāji vai bulvārprese, kuru sagrābstītās pusversijas droši vien palīdz pārdot nākamo numuru, bet pilnīgi noteikti neliecina par izpratni sporta procesos.
Par latviešu spēlētāju tikumiem
– Tas, ka neesmu latvietis, neesmu vietējais treneris, – ir mana priekšrocība. Es nezinu jūsu virtuvi un aizkulises, un, godīgi sakot, mani tas arī neinteresē. Kad ierados šeit strādāt, man stāstīja daudz ko, taču man nebija nekāda naida ar spēlētājiem – mūsu attiecības sākām veidot "no baltas lapas". Un varu viņus uzteikt par centību un atdevi. Tas, ar ko mani visi baidīja, – nekā tāda nebija. Par to esmu ļoti priecīgs. Skaidrs, ka kaut kas droši vien notika, taču ģimenes nepastāv bez neviena konflikta. Protams, mums bija informācija, taču ne viss jānes laukā no mājas. Vai vēl kādam ir šāda dzeltenā kartīte? Negribu, lai izklausītos, ka Kaspars bija tas sliktais un pārējie labie. Teiksim tā – ir bijuši brīdinājumi. Taču viss ir nosacīti. Turpinot runāt salīdzinājumos – vari noturēties visu spēli, un tad vienā minūtē dabūt uzreiz sarkano. Es nezinu, kas notiks rīt. Gribu ticēt un man jātic, ka tā nenotiks. Man darbā jābūt pozitīvam. Es ticu spēlētājiem, ar kuriem strādāju. Taču dzīvē notiek dažādi pavērsieni, un šoreiz tā sanāca. Man nebija citas izvēles, kā pieņemt šādu lēmumu. Komandai bija vajadzīgs šāds satricinājums, jo runāšana un rādīšana ne vienmēr iedarbojas, kā jebkurā dzīves sfērā. Piemēram– alkoholiķis zina, ka dzeršana viņam nāk par sliktu, vajadzētu citādāk, taču turpina. Un bieži vien attopas tikai tad, kad nonāk pie nopietna satricinājuma – iesper zibens, nonāk slimnīcā utt. Ceru, ka trieciens nāks par labu arī Kasparam. Viņam tas bija vajadzīgs. Un arī komandai.
"SA" komentārs:
– Var tikai apbrīnot treneri par lojalitāti saviem spēlētājiem un inteliģenci nemazgāt netīro veļu publiskajā telpā, jo, atklāti runājot, pašmāju šaurajā virtuvītē jau sen nav noslēpums, ka atsevišķu spēlētāju izpratne par profesionāla basketbolista stāju un pienākumiem ļoti tālu atpaliek no pieņemamiem Eiropas standartiem. Tiklīdz no basketbola vadības tiktu dots signāls nākotnes vārdā atteikties no skarbajām prasībām pēc rezultātiem gadu no gada, nopietnāk izvērtējot arī kandidātus, kuru basketbola briedums pagaidām neļauj runāt par gatavību cīnīties finālturnīra līmenī, no pašreizējās komandas būtu jālido ne vienam vien spēlētājam, kurš valstsvienībā jūtas kā personiskajā ballītē. Pietiek ielikt grozā pāris tārpainu ābolu, lai jau drīz neēdami kļūtu arī veselie... Kemzura mēģina darboties ambīciju kontekstā, kādas mūsu basketbolā ir, kā ietvaros spiests daudz ko pieņemt un iespēju robežās transformēt. Nav viņa vaina, ka mūsu atzītāko spēlētāju vidū ir tik daudz karaļu, lai arī reāli nav pat viena troņa. Polijā šobrīd ir arī basketbolisti, par kuru lietderību turpmāk palikt komandā šovasar ir diskutēts.
Par Andra Biedriņa reakciju
– Šāda reakcija ir saprotama, jo viņi ir draugi. Notikušais ietekmēja katru spēlētāju komandā, un – īpaši Andri. Taču iemesls, kāpēc viņš netrenējās, ir trauma – viņš sastiepa potīti. Tagad tas dod iemeslu dažādām runām. Domāju, Andris saprot situāciju un iemeslus, kādēļ tā rīkojos. Pirms stundas mums bija laba saruna. Vai tikai par veselību? Arī par veselību... Tas bija svarīgākais. Prasības par Bērziņu vai trenera asistentiem? To nebija. Un nevar būt. Ne no vienas puses nebija nekādu prasību. Ja būs vesels, Biedriņš uz Eiropas čempionātu brauks. Kājai ir veiktas pārbaudes, taču viņš tomēr ir Goldensteitas spēlētājs. Klubs vēlējās, lai tiktu veikta atkārtota pārbaude, un mums tas jādara. Nevaram vienkārši pateikt: "Nē, ar viņu viss kārtībā!" Tas ir viņu spēlētājs, un mums ar šo situāciju jārēķinās. Tāpēc Andris šobrīd nevar trenēties un jāgaida atkārtota pārbaude. Tā notiks ceturtdien, un rezultātiem līdz vakaram jābūt zināmiem.
"SA" komentārs:
– Trešdienas vakarā bija skaidrs, ka Kemzura zem četrām acīm izrunātās lietas nevar un negrib darīt publiskas, lai arī sarunas tematu lokā pavisam noteikti nebija tikai savainotā potīte (un to treneris arī nenoliedza). Vai šāda mazrunība bija attaisnojama, – uz to lielā mērā bija jāatbild notikumiem nākamajā dienā, kad tika gaidīta atbilde par Andra spēlēšanu vai nespēlēšanu Eiropas čempionātā. Šobrīd viņš ir kopā ar komandu Polijā.
Par atšķirīgajiem kritērijiem, vērtējot disciplīnu
– Jā, protams! Un es domāju, ka tas ir pareizi. Jebkurš cits treneris rīkotos tāpat. Esmu skaidri pateicis saviem spēlētājiem izlasē – katrs basketbolists komandai ir ļoti svarīgs. Nav būtiski, kādu lomu viņš izlasē spēlē. Taču mēs nevaram likt visus vienā plauktā. Sabiedrībā taču tā arī nenotiek – mēs neliekam uz viena plaukta prezidentu un fabrikas strādnieku, lai arī abi ir svarīgi sabiedrībai un valstij. Kas atļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim. Taču neviens nestāv pāri komandas interesēm. Arī es. Nevaru savus principus izcelt augstāk par komandas interesēm, taču nevaru nolaist tos arī zemāk par zināmu robežu. Citādi nevarēšu skatīties acīs ne spēlētajiem, ne jums, ne pats saviem bērniem. Tad necienīšu pats sevi, un neviens mani necienīs.
"SA" komentārs:
– Nav ko daudz piebilst. Direktors mierīgi var no rīta izdomāt, ka šodien uz darbu neies un noslaiskoties pa mājām, kamēr apkopēja tajā pašā firmā izlidos no darba kā korķis jau pēc 15 minūšu kavējuma. Vecākais jurists var pieļaut kļūdu, par ko uz viņu varbūt aiz muguras kāds parādīs ar pirkstu vai pasmīnēs, kamēr praktikants par kaut ko līdzīgu uzreiz var atbrīvot savu atvilktni. Tas pats sportā: kāds jau sevi pierādījis ar darbiem un nopelnījis savu vārdu, bet cits šajā līmenī tikai pirmoreiz apsilda degunu. Protams, ideālā pasaulē nevajadzētu būt iemeslam neko pārmest ne vieniem, ne otriem, taču Latvijas basketbola izlase nav ideālā pasaule. Un varam priecāties, ka Latvijas valstsvienību šodien vada treneris ar mugurkaulu, kuram nav vienalga.
Visu rakstu lasiet 8. septembra izdevumā Sporta Avīze.
