"Mūsu misija ir kļūt par vienu no vadošajiem un pazīstamākajiem klubiem Baltijā, bet ar laiku – visā Eiropā. ASK izvirzījusi augstas prasības darbības efektivitātei, personāla profesionālai kvalifikācijai, uzticamībai un efektīvai sadarbībai ar partneriem," joprojām vēsta pirms trijiem gadiem Rīgas ASK kluba mājaslapā publicētais apraksts.
Šodien tam ne tikai ironiska, bet arī skumja pieskaņa, – pagājušajā otrdienā ASK kluba jaunāko laiku vēstures grāmatā tika atšķirta pēdējā nodaļa, ar nosaukumu "In memoriam". Izmisīga cīņa par kluba atjaunošanu ilga visas vasaras garumā. Bija glābjams un būtu izglābts, – apgalvo uzņēmējs Jānis BRANTS, kura vadībā šajos mēnešos ar mērķi neļaut pazust ASK vārdam no Latvijas basketbola darbojās iniciatīvas grupa. Tomēr neizdevās.
Zinot par gandrīz pusotra miljona latu lielo parādu, grūti bija ticēt, ka tas tiešām tiktu dzēsts un no šādas bedres klubs vēl būtu izvelkams.
– Atklāti sakot, visās juridiskajās niansēs iepriekš iedziļinājies nebiju, un līdz ar ziņām, ka ierosināta maksātnespēja, arī es biju to vidū, kas izdarīja secinājumu, – klubam līdz ar to beigas. Tas notika jūnija sākumā, bet, šķiet, jau mēneša beigās saņēmu zvanu no advokāta Anda Auzas, kurš pastāstīja, – pastāv juridiska iespēja šo klubu glābt. Man tas bija pārsteigums. Daži cilvēki pirmoreiz satikāmies "Arēnā Rīga", kas arī, izrādās, bija ieinteresējusies par šo iespēju, un tobrīd sāka iezīmēties pirmie reālie plāni par kluba sanāciju, jo sarunas ar juristiem jau no pirmās dienas ļāva saprast, ka klubs ir glābjams. Dažādu vienošanos, kompromisu, dokumentu saskaņošanas un citu darbību rezultātā jau bija izdevies panākt, ka šī pusotra miljona smagā parādu nasta transformējas uz kādiem 200–250 tūkstošiem nākamo piecu gadu laikā. Tie ir 40–50 tūkstoši gadā. Domāju, ka šobrīd varam iziet cauri visiem Latvijas klubiem, un vismaz tik daudz šodien ir katram no tiem. Tieši tāpēc nostiprinājās doma, ka to ir iespējams izdarīt, un līdz ar to – turpmākās darbības. Protams, vajadzēja sakrist dažām lietām, – vispirms bija nepieciešama administratores uzticība, lai ļautu mums rīkoties, tad ļoti svarīgs – "Parex banka" atbalsts. To visu izdarījām.
Tātad, lai pateiktu skaidri un konkrēti, – kluba atjaunošanas plāns neparedzēja kaut kādu norobežošanos no iepriekšējiem parādiem, saglabājot nosaukumu, bet apejot saistības?
– Protams. Darbojāmies situācijā, kāda tā bija. Vienkāršākā valodā – trešās personas uzņēmās parādus pret sadarbības partneriem, tos mazinot, restrukturizējot un citādi vienojoties ar kreditoriem. Tas tika darīts tikai ar vienu motivāciju un mērķi – lai saglabātu ASK klubu un tā vārdu. Daudzi jauca un interpretēja to kā, iespējams, mēģinājumu glābt iepriekšējo valdi, Rīgas mēru vai, pasarg Dievs, vēl kādu, taču skaidri pasaku, – nevienam no mums nebija pat šādas domas un nekāda iemesla ko tādu darīt. Vienīgais jautājums bija – kā izglābt ASK, bet vienīgā iespēja – tā, kādu arī mēģinām īstenot: caur sanāciju.
ASK reputācija pēdējā pusgada laikā bija pamatīgi sabradāta. Kāda šajā situācijā bija potenciālo atbalstītāju atsaucība?
– Viegli tas nebija. Taču situācija jāskata mazliet citā kontekstā: cilvēkus, kas pamazām izveidoja šo iniciatīvas grupu (kāds iesaistījās pēc nedēļas, kāds – pēc mēneša), pirmkārt vadīja viena doma – visiem kaut kādā veidā ASK jau bija pie sirds. Kādā brīdī katrs no mums bijis saistīts ar šo klubu. Es biju pirmajā valdē, – viens no tiem, kas savulaik izveidoja klubu. Man tas bija dārgs, un jutos atbildīgs par visām peripetijām, kas tajā notika, lai arī, mainoties domes struktūrām, visa iepriekšējā valde tika padzīta, stāstot, ka tagad tiks saimniekots labāk un pareizāk. Taču tas ir cits stāsts. Katrā ziņā man bija šādas sajūtas, un, domāju, – arī pārējiem, kas bijām šajā grupā. Neatkarīgi no tā, cik šis vārds tika sabradāts un cik sliktā aurā nokļuvis līdz ar visiem pēdējiem notikumiem, mums visiem bija mērķis ļaut klubam no tā izkļūt. Redzējām, ka tas ir izdarāms un kā tas izdarāms. Virziens, kādā strādājām ar potenciālajiem sponsoriem, bija tieši tāds: mēģinājām uzrunāt, vai arī mūs uzrunāja uzņēmumu vadītāji, kuriem arī šis vārds bija svarīgs. Tie, kas bija apmeklējuši spēles, fanojuši par šo komandu. Šī saikne bija ļoti svarīga, jo tā vienkārši iet iekšā jebkurās durvīs un teikt: "Labdien! Mēs gribam, lai jūs -ziedojat klubam tik un tik..." – ir muļķīgs pasākums. Skaidrs, ka plašajā Latvijas uzņēmumu saimē, lai arī visiem šobrīd iet grūti, ir iespējams atrast vadošus cilvēkus, kuriem šis ASK vārds kaut ko nozīmējis un joprojām nozīmē. Mani pat pārsteidza, ka šī nepilnā mēneša laikā paspējām saņemt deviņas atbalsta vēstules no uzņēmumiem par reālas naudas summas ziedošanu šim pasākumam, kas kopā veidotu jau ļoti nopietnu kapitālu. Grūtākais, kas arī sākumā radīja vilšanos, – biju cerējis, ka darbs, ko mēģinām darīt, būs svarīgs arī basketbola sabiedrībai, kur nu vēl Basketbola savienībai un tās vadošajiem darbiniekiem. Taču tas izrādījās nedaudz citādāk, maigi sakot. Turpmākais darbs varbūt tika veikts ar zināmu pretestību, taču mēs kā apzinīgi skolnieki visu, ko no mums pieprasīja, arī izdarījām, lai arī juridiska vai normatīva seguma tam nebija. Vismaz mums nevienos statūtos vai nolikumos neizdevās atrast punktus, par kuru izpildi mums tika pieprasīti dokumenti.
Visu rakstu lasiet 22. septembra Sporta Avīzē
