Vēstures grāmatās atrodama dīvaina fotogrāfija, kas varētu likt domāt, ka savulaik tramvajs bijis arī pašā Lietuvas pierobežā – Zemgales mazpilsētā Aucē. Gar lepnajiem Auces namiem pa Lielo ielu starp bruģi, kokiem apstādīto ielmalu un gājēju ietvi – sliedes! Savā ziņā unikāls fotouzņēmums, jo neko līdzīgu Latvijas mazpilsētu senajās fotogrāfijās nav izdevies ieraudzīt.
Pirms neilga laika manās rokās nonāca apjomīgs četrās valodās (latviešu, angļu, ivrita un krievu) pirms 18 gadiem izdots ilustrēts foliants «Latvijas sinagogas un rabīni, 1018-1940» - kādreizējā Latvijas virsrabīna Nātana Barkāna (1923-2003) projekts, ko drukātā veidā noslēdzis viņa dēls, Rīgas ebreju reliģiskās draudzes «Šamir» un Rīgas Geto muzeja vadītājs Menahems Barkahans (Barkāns). Tajā ir apkoptas ziņas ne tikai par starpkaru Latvijas laika Mozus ticīgo dzīvi, kulta celtnēm un garīgajiem līderiem, bet arī sniegtas īsas ilustrētas enciklopēdiskas ziņas par katru Latvijas pilsētu un miestu, kurā aktīvi darbojās žīdi (no 1918. līdz 1940. gadam vārds «žīds» nebija ar nievājošu pieskaņu, to radīja okupācijas varas propaganda - gan padomju, gan nacistu). Par Auci teikts, ka 1935. gadā šajā Lietuvas pierobežas pilsētā dzīvoja 3320 iedzīvotāju (par vairāk nekā tūkstoti dižāk nekā pašlaik; pērn Aucē reģistrēti vien 2236 iedzīvotāji), no kuriem 147 bija ebreji.
Tramvaju satiksmes pētniekus šajā izdevumā noteikti piesaista fotogrāfija, kurā redzama viena no centrālajām Auces ielām, kurā ieraugām neiedomājamu «brīnumu» - starp brauktuves bruģi un gājēju ietvi garām lepnām pilsoņu mājām un veikaliem ir sliedes! Vai ielu dzelzceļš savulaik būtu bijis arī Aucē? Te jāatgādina, ka vēstures grāmatu šķirstītājiem var rasties arī zināma neizpratne, jo vienās grāmatās minēts, ka šīs sliedes atradās Vecaucē, bet citās, ka Aucē. Tas ir gaužām vienkārši izskaidrojams, jo līdz pilsētas tiesību piešķiršanai 1924. gadā par Vecauci sauca Auces pilsētu.
Meklējot informāciju tālāk, Latvijas Nacionālās bibliotēkas uzturētajā portālā uzzinām, ka pagājušajā gadsimtā cauri Auces centram bija sliedes, tikai pa tām brauca nevis tramvajs, bet gan mazbānītis ar zāģmateriāliem. Tā kā tas kursēja pavisam netālu no Kalna ielas, kur pirmās Latvijas laikā atradās ebreju lūgšanu nams, tad var pieņemt, ka kādā sestdienā uz tā uzlēca arī kāds ebreju vīrs, lai ērtāk varētu nokļūt uz Dieva pielūgsmes sapulci. Iespējams, par tramvaju tolaik varēja kalpot arī šaursliežu dzelzceļš.
Portālā «zudusilatvija.lv» par šo Auces ielu dzelzceļu vēstīts, ka Pirmā pasaules kara laika vācu okupācijas vara Aucē, Gerkes dzirnavās, iekārtoja kokzāģētavu un, lai Zemgales mežos sazāģēto varētu izvest uz Vāciju, tur uzbūvēja šaursliežu dzelzceļu no Vecauces līdz «Staņām» (Īlē), Vītiņu kaļķu ceplim un Ķevelei. Bijusi iecere būvēt dzelzceļu līdz Tukumam. Aucē cirta mežus, pārstrādāja baļķus zāģmateriālos un veda tos uz Vāciju.
«Šaursliežu dzelzceļš no Vītiņiem līdz Aucei gāja gar Klipkalēja purviem līdz tagadējai SIA «Tehnika» teritorijai un tad gar sporta laukumu pa tiltu līdz stacijai (platsliežu dzelzceļam Rīga-Jelgava-Mažeiķi). No dzirnavām līdz zāģētavai izbūvēja arī šaursliežu dzelzceļu pa tagadējo Raiņa ielu (Lielā iela) līdz dzelzceļa pārbrauktuvei, kur bija iekārtota estakāde. Uzbūvēja platsliežu atzarojumu no Auces stacijas līdz dzirnavām. Tagad tas vītos gar kapiem, gar kultūras centra aizmuguri un šķērsotu Bēnes ielu,» vēsta «zudusilatvija.lv».
Pašvaldības mājaslapā rakstīts: «Šaursliežu dzelzceļa trase no Auces uz Īles mežiem ierīkota 1. pasaules kara laikā, bet 20. gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados dzelzceļš izmantots Kleina kokapstrādes uzņēmuma vajadzībām. Šajā laikā Aucē atradās viena no lielākajām kokzāģētavām Latvijā, kurā darbojās divi gateri un citas kokapstrādes iekārtas. Bija arī sava elektrostacija. Pa šaursliežu dzelzceļa trasi regulāri kursēja bānītis, kas nogādāja kokmateriālus no apkārtnes mežiem līdz Aucei.
Šobrīd Īles un Lielauces mežos atrodami tikai atsevišķi dzelzceļa trases uzbēruma posmi, viens no tiem Ružu meža masīvā. Ejot pa uzbērumu, dažviet zem kājām var manīt dzelzceļa sliežu gulšņu vietas. Turpat netālu apskatāms arī joprojām saglabājies, bet grūtāk pamanāms dzelzceļa trases tiltiņš pār Ružupīti.»
Auces pilsētas ielu šaursliežu dzelzceļa līnija ir ievērojama ar vienu no galapunktiem - Auces platsliežu dzelzceļa staciju, kura Latvijas vēsturē ierakstīta zelta burtiem. 26. janvāris mūsu valsts svinamdienu kalendārā ir īpašs datums - Latvijas Republikas starptautiskās (de jure) atzīšanas diena. Pilnīgi droši var teikt, ka pa Auces šaursliežu ielu dzelzceļu ir braukuši cilvēki, kuri vieni no pirmajiem Latvijā uzzināja šo celsmes vēsti un sāka par to gavilēt. Vispirms priecājās Aucē un tikai pēc tam visā pārējā Latvijā!
1921. gada 26. janvārī, pa platsliežu dzelzceļu iebraucot no ārzemēm Latvijā, uz Auces stacijas perona izkāpa tā laika Latvijas ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics, un tā bija pirmā vieta Latvijā, kur viņš visiem paziņoja, ka jaundibinātā Latvija ir starptautiski atzīta.
