Nebūs daudz pārspīlēts, apgalvojot, ka Tibetas budistu garīgais līderis, XIV dalailama mūsdienās ir ieguvis teju vai šovbiznesa zvaigznes statusu. Uz viņa lekcijām plūst cilvēki, kuriem par budismu ir tikai attāla nojausma, viņu par savējo uzskata gados jauni ļaudis, ar viņu tiekas tās amatpersonas, kas nebaidās no Ķīnas valdības dusmām, jo oficiālā Pekina turpina iztēlot trimdā padzīto dalailamu kā «bīstamu separātistu». Bet viņš pats savos gados saglabājis itin labu fizisko formu un laiku pa laikam pārsteidz žurnālistus ar izteikumiem, par kuriem nav skaidrs – tie domāti nopietni vai tomēr kā joks. Nesen traci sacēla Tibetas garīgā līdera piedāvājums mazam zēnam pasūkāt viņa mēli, ko dalailama pēcāk attaisnoja ar savu īpašību «ķircināt cilvēkus».
Dalailamas tituls tulkojumā no mongoļu valodas nozīmē «skolotājs, kura gudrība ir milzīga kā okeāns», taču viņa lekcijās ne brīdi nerodas sajūta, ka runātājs savu gudrību un taisnību mēģina kādam uztiept - ja gribat, tad klausieties un lieciet aiz auss, bet ja ne, tad ne. Viņš arī nevienu nemudina mainīt ticību, pārejot budismā, bet dalailamas domu graudi, kuru apkopojumi atrodami daudzās interneta vietnēs, lielākoties ir grūti apstrīdamas patiesības, kurām, mazliet padomājot par to, ko darām, pavisam vienkārši var sekot ikviens.
Dalailama piedzima 1935. gada 6. jūlijā Takceras ciematā, kas atrodas tibetiešu apdzīvotajā Ķīnas Chjaņhai provinces daļā, kā parasts zīdainis, kuram vecāki (viņi bija zemnieki) deva vārdu Lhamo Dhonduls.
Kolumbijas universitātes mūsdienu Tibetas vēstures programmas vadītājs Robijs Bārnets intervijā «The New York Daily News» atgādinājis, ka Tibetas budistu dalailamas institūcijai ir aptuveni 600 gadu ilga vēsture. Ja vienkāršoti, tad dalailama ir paša augstākā līmeņa mūks (lama) un visas šīs budistu grupas (viņus mēdz saukt arī par «dzelteno cepuru budistiem», un šis novirziens ir izplatīts arī Ķīnā, Mongolijā un vairākos Krievijas reģionos, piemēram, Burjatijā, Kalmikijā un Tivā) garīgais līderis. «Budisti neuzskata nevienu cilvēku par nemirstīgu. Sasniedzot noteiktu vecumu, cilvēks mirst, taču spēj reinkarnēties jeb pārdzimt citā miesā un ķermenī. Pašreizējais dalailama ir paša, paša pirmā dalailamas četrpadsmitā reinkarnācija,» skaidrojis profesors.
Pēc kārtējā dalailamas nāves viņa ķermenis tiek iebalzamēts un nosēdināts tronī. Ja dalailama nav devis kādas norādes par savu nākamo reinkarnāciju, augstākie budistu mūki un astrologi gaida kādu zīmi, kas varētu norādīt, kur šī reinkarnācija meklējama, dodas uz attiecīgo teritoriju, kur meklē jaunus zēnus, kas dzimuši ne agrāk kā 45 dienas un ne vēlāk kā divus gadus pēc iepriekšējā dalailamas nāves.
1933. gadā mirušā XIII dalailamas nākamo reinkarnāciju izdevās atrast vien 1937. gada sākumā, kad mūki ieradās Takceras ciematā un konstatēja, ka nepilnus divus gadus vecais Lhamo arī ir viņu meklētais nākamais budistu līderis. Nākamajā gadā zēns tika nogādāts Kumbumas klosterī, kur pārbaudījumi turpinājās, bet 1940. gada 22. februārī Tibetas galvaspilsētā Lhasā notika viņa kronēšanas ceremonija, un Lhamo Dhonduls tika pie jauna vārda - Džecuns Džampels Nhavangs Ješe Tenzins Gjatso. Rietumu pasaulē viņu ērtības labad parasti dēvē vai nu vienkārši par dalailamu, vai Viņa Svētību Tenzinu Gjatso, bet budisti sava garīgā līdera apzīmēšanai izmanto daudzus krāšņus epitetus.
Protams, ka nepilnus sešus gadus vecajam zēnam tolaik bija tikai simboliska loma, un jau drīz vien viņš uzsāka mācības, kuras saskaņā ar tibetiešu budistu tradīcijām vadīja divi skolotāji - vecākais un jaunākais. Mācību plāns paredzēja tibetiešu mākslas un kultūras, loģikas, sanskrita, tradicionālās medicīnas, budisma filozofijas, kā arī daudzu citu sarežģītu priekšmetu apguvi. Tikai 23 gadu vecumā pēc eksāmenu nokārtošanas trijos lielākajos Tibetas klosteros - universitātēs (beidzamais pārbaudījums Džokhangas klosterī tika kārtots 20 000 mācītu vīru priekšā) dalailama oficiāli kļuva par budisma filozofijas doktoru.
Vairākās grāmatās tiek apgalvots, ka dalailama esot kaislīgs pulksteņu kolekcionārs, turklāt pats arī mēdz remontēt sabojājušos laikrāžus. Intervijā izdevumam «National Geographic Kids» dalailama reiz stāstījis, ka bērnībā klosterī mēdzis rotaļāties ar divām baltām pelītēm, kas regulāri apciemojušas viņa celli un veiksmīgi atrāvušas no reizēm apnikušajām mācībām.
1946. gadā zēnam palaimējās iepazīties ar austriešu alpīnistu Heinrihu Harreru, kurš jaunajam mūkam spēja piedāvāt daudz noderīgas un apdomāšanas vērtas informācijas par dzīvi aiz Tibetas robežām.
«Kad man būs ap deviņdesmit, es konsultēšos ar lamām par Tibetas budisma tradīcijām, Tibetas sabiedrību un ieinteresētajiem cilvēkiem, kuri seko Tibetas budismam, un izvērtēšu, vai dalailamas institūcijai ir jāturpinās vai nē,» pirms vairāk nekā 10 gadiem paziņoja dalailama. Viņš pieļāvis iespēju, ka dalailamas institūcija varētu beigt savu pastāvēšanu līdz ar viņa nāvi - citiem vārdiem sakot, Tenzins Gjatso, kurš sevi pietiekami realizējis, varētu pieņemt lēmumu vairs nereinkarnēties, bet ieslīgt godam nopelnītajā mūžīgajā nirvānā. Jo nav šaubu, ka Ķīnas varas iestādes mēģinās kontrolēt XV dalailamu.
«Kādu dienu dalailamas institūts beigs pastāvēt... Nav garantiju, ka par nākamo dalailamu nekļūs kāds muļķis vai muļķe, kas sevi apkaunos, un tas būtu ļoti skumji. Tāpēc labāk, lai gadsimtiem ilgā tradīcija beidzas ar kādu gana populāru dalailamu,» viņš sacījis intervijā BBC. Citās intervijās dalailama gan pieļāvis ne tikai to, ka viņa reinkarnācija būtu jāmeklē ārpus Tibetas, bet arī to, ka tā, pretēji tradīcijām, varētu būt sieviete. «Sievietes parasti ir daudz līdzjūtīgākas,» viņš norādījis. Taču lēmumu par reinkarnēšanos dalailama solās pieņemt, kad sasniegs aptuveni 90 gadu vecumu, jo pašlaik jūtoties gana mundrs un negatavojoties «pārģērbties» - ar šo vārdu budisti apzīmē aiziešanu citā saulē.
