Vēl trešdien, žurnāla nodošanas dienā, nedz no Latvijas Basketbola savienības, nedz basketbola izlases vadības netika sagaidīts oficiāls, detalizēts viedoklis par to, kāpēc 1. septembrī no izlases rindām atskaitīts basketbolists Kaspars Bērziņš.
Tas, šķiet, ir viens no tiem gadījumiem, kad visi zina, bet skaļi nesaka. No drošiem informācijas avotiem »VZ« zināms, ka pēdējais piliens galvenā trenera Ķēstuta Kemzūras vadzī bijusi iedzeršana pēc «Efes Pilsen» kausa izcīņas spēlēm Turcijā, Ankarā.
Bērziņu atlaiž, izredzes krītas
Trešdienas pievakarē izlases basketbolisti piedalījās publicitātes pasākumā – modes skatē tirdzniecības centrā «Spice», un, lai gan publikai tika rādītas jautras sejas un atraktīvi uznācieni uz mēles, individuālās sarunās aina tik spoža nemaz nerādījās. «Tas ir nepatīkami, ka viens spēlētājs ir atskaitīts. Mums katrs spēlētājs ir svarīgs. Katram bija sava vieta, un katra spēlētāja zaudēšana spēli iespaido negatīvi,» »VZ« atzina komandas kapteinis Uvis Helmanis. Vēl tiešāks bija Rolands Freimanis, LBL uzbrucējs. «Protams, ka Bērziņa atskaitīšana no izlases mums visiem ir kā spēriens zem jostasvietas, bet tas nav mazinājis mūsu komandas saliedētību, un esam gatavi cīnieties līdz galam,» viņš atzīst. Savukārt uzbrucējs Armands Šķēle ir īsts optimists. «Vēl joprojām esmu pārliecināts, ka Bērziņš atgriezīsies komandā. Tā ir diezgan minimāla iespēja, bet tomēr tāda pastāv,» – tā Šķēle. Jautājot, kāda ir komandas attieksme pret trenera lēmumu, Šķēle ļoti kodolīgi atbildēja: «Kā nu kuram, treneris paliek treneris!» Jāatzīst, ka vismaz publiski neviens no »VZ« aptaujātajiem basketbolistiem negrasās apšaubīt trenera Kemzūras autoritāti, konfliktēt ar viņu vai apšaubīt lēmumu. Ja nu vienīgi par tādu varētu uzskatīt Andra Biedriņa, Bērziņa drauga, neierašanos uz trešdienas treniņu un vakara modes skati it kā savainojuma dēļ.
Jautāti par Bērziņa atskaitīšanas iemeslu, basketbolisti bija vārdos skopi. Vairāki nenoliedza, ka Ankarā pēc nospēlētām trim spēlēm daļa komandas «nedaudz iedzērusi», «atlaidusi» un «atpūtusies brīvā režīmā», taču detaļās iedziļināties nevēlējās. Visatklātākais bija Kristaps Janičenoks. «Mums pagaidām tā īsti neļauj stāstīt,» viņš sacīja.
Avoti ārpus basketbola komandas gan vēsta, ka «atpūta brīvā režīmā» ilgusi teju vai līdz rītam. Sacelts arī pamatīgs troksnis, taču trenera acīs iekritis tieši Bērziņš, kurš jau iepriekš izpelnījies aizrādījumus par uzvedību. Viņš vai nu iznācis no numuriņa un uzdūries Kemzūram, vai arī vienkārši bijis visskaļākais. Katrā gadījumā jau nākamajā dienā pēc atgriešanās Bērziņš no Kemzūras saņēmis uzteikumu. «Īstenībā tad jau vairākus vajadzēja atskaitīt,» atzīst Janičenoks. Starp citu, pats Kemzūra uz »VZ« jautājumiem par Bērziņa atlaišanu atbildēja strupi, lai neteiktu, rupji, un tas nedaudz pārsteidz. Ja ņem vērā līdzīga rakstura incidentu pirms pērnā gada Eiropas čempionāta basketbolā, kad no izlases rindām toreizējais treneris Nenads Trajkovičs atskaitīja Armandu Šķēli, tad skaidrība, kas un kā noticis, tika ieviesta nekavējoties.
«Tusētāju» izlase
Jāatzīst, ka savā ziņā Latvijas vīriešu basketbola izlase tomēr ir unikāla. Īpaši nepārsniedzot vidējo līmeni meistarības ziņā, tā slavu iekarojusi citādā veidā – ar «tusētājiem» savās rindās. Turklāt Bērziņš, iespējams, nav no lielākajiem dzīrotājiem. «Problēmas ar alkoholu pie mums Bērziņam nekad nav novērotas. Un to, ko mēs no viņa gaidījām, viņš arī izpildīja,» atzīst Bērziņa bijušais maizes devējs, komandas «Barons/LMT» īpašnieks Ivo Zonne. Tiesa, kuluāros klīst runas, ka «Barons/LMT» ar Bērziņu pārlieku auklējies, piedodot nenopietno attieksmi pret disciplīnu, piemēram, kāds avots atceras kā Bērziņš pa laikam uz treniņu laukumā ieradies ar neaizsietām šņorēm un pēc tam «pusstundu ņēmies ar tām», īdējis un burkšķējis pretī trenerim. Acīmredzot Kemzūram šāda attieksme nav bijusi pieņemama. Starp citu, alkoholu basketbolistam aizstājot aizraušanās ar azartspēlēm. Līdzīgi kā viņa komandas biedram, kokaīna lietošanā nepieķertajam Armandam Šķēlem. Pie «tusētājiem» var pieskaitīt arī Andri Biedriņu un Kristapu Janičenoku, kuri ir klubu mīļotāji, un ar bagātīgu negatīvu bagāžu apkrauto Kasparu Kambalu. Var jau teikt, ka tā ir tikai daļa no komandas, tomēr tā met ēnu uz visu Latvijas basketbolu.
«Patiesībā, iespējams, vajadzētu patriekt visus «tusētājus». Nu un tad, ka viņi ir labākie basketbolisti? Šogad aizbrauktu uz čempionātu bez viņiem, zaudētu savas trīs spēles, tomēr būtu mācība citiem,» sašutis ir sporta eksperts Anatolijs Kreipāns. «Var jau teikt, ka «visi ir tikai cilvēki, visiem savas vājības», tomēr tad man rodas jautājums – kāpēc citās izlasēs tā nenotiek? Negribas ticēt, ka citur spēlē eņģeļi. Tādi paši vīri, tikai ar citu attieksmi pret čempionātu. Viņi nebrauc «patusēt» ar draugiem, bet gan spēlēt un vismaz uz to laiku saņemas. Kas attiecas uz daļu mūsējo, izskatās, ka viņiem trūkst ieinteresētības, jo lielākā daļa «tusētāju», izņemot Armandu Šķēli, jau ir nodrošinājuši sev siltas vietiņas ārzemju klubos, kuri tikai priecāsies, ja viņu spēlētāji no čempionāta atgriezīsies ātrāk,» saka Kreipāns, paužot neizpratni par to, kāpēc tieši basketbolisti, nevis citu sporta veidu pārstāvji visbiežāk dod dzeltenajai presei iemeslu par sevi rakstīt. «Viņus taču pazīst katrs trešais cilvēks. Vai tiešām viņi nevar sevi kontrolēt?»
