Šosezon pie Latvijas futbola čempionvienības stūres «Skonto FC» stājies kādreiz populārais futbolists Marians Pahars. Sākoties Latvijas virslīgas čempionātam, viņš intervijā »VZ« stāsta savas domas par Latvijas futbola virtuvi.
Marians Pahars vairākas sezonas bija Latvijas izlases un Anglijas Premjerlīgas kluba «Southampton F.C.» uzbrukuma līderis. Latvijas izlasē viņš aizvadījis 75 spēles un guvis 15 vārtus, kā arī kopā ar izlasi piedalījies 2004. gada Eiropas čempionātā. Trīs reizes Pahars atzīts par Latvijas labāko futbolistu. Diemžēl karjeras norietā viņu mocīja savainojumi, kas pēdējos gados sportistam neļāva gozēties lielā futbola skatuves rampu gaismā. Tagad viņš nokļuvis barikāžu otrā pusē – trenera statusā.
– Vai grūti no spēlētāja kļūt par treneri? Īpaši, ja priekšgājējs bijis tāds pazīstams treneris kā Aleksandrs Starkovs?
– Viss notika ļoti ātri, tomēr patiesībā es jau pērn sadūros ar trenera pienākumiem, kad Starkovs aizbrauca ar izlasi un man bija jāpaliek ar «Skonto», kurai bija Baltijas kausa spēle. Nervi bija ļoti saspringti un sapratu, ja nekontrolēšu sevi, tad ļoti ātri «nodegšu». Patiesībā jau krietnu laiku sapratu, ka Starkovs gatavo sev sekotāju. Jau pērn, kad kļuva skaidrs, ka Starkovs varētu aizbraukt. Pieredze man, protams, ir ļoti maza, tomēr viņš uzskatīja, ka esmu tam gatavs.
– Kas ir grūtākais, šādi pārkvalificējoties? Kas ir mainījies?
– Daudz kas dzīvē ir mainījies. Agrāk man teica, kas jādara, un es to darīju. Tagad man pašam jārunā ar spēlētājiem, un tas patlaban ir grūtākais manā darbā. Tagad 25 spēlētāji pirms spēles gaida, ko viņiem teiksi. Ir jāmeklē vārdi, kā motivēt spēlētājus, un tas nav viegli. Tomēr man patīk.
– Kā vērtējat šābrīža Latvijas futbolu?
– Grūti novērtēt Latvijas futbolu salīdzinājumā ar laiku, kad pats sāku spēlēt. Līmenis ir diezgan labs. Salīdzināt drīzāk varētu ar citu valstu čempionātiem, nevis ar to, kā bija agrāk. Pats vēl laiku pa laikam trenējos, ticiet, salīdzinājumā ar jaunajiem es vairs neko daudz nevaru izdarīt. Un tas nav tāpēc, ka esmu palicis daudz sliktāks, bet gan tāpēc, ka futbolisti profesionāli auguši un ātrums laukumā ir pavisam cits.
– Vai spēlētāji ir pietiekami labi apmaksāti, lai izvēlētos spēlēt tieši šeit?
– Domāju, ka pie mums pagaidām ir radīti pietiekami labi apstākļi, lai spēlētājam tikai finanšu jautājuma dēļ nebūtu jāmētājas no kluba uz klubu. Protams, Polijā vai Ungārijā spēlētājiem piedāvā par dažiem tūkstošiem mēnesī vairāk, bet, vai, būdami viesspēlētāji, viņi tiks pamatsastāvā un Latvijas izlasē – tas ir liels jautājums. Tāpēc es domāju, ja spēlētājs saņem piedāvājumu no Anglijas, Vācijas vai Itālijas, tad ir vērts domāt par kluba maiņu, bet, ja runa ir par tuvākām valstīm, vēl jo vairāk, ja spēlētājs ir jauns un nepieredzējis, domāju, prātīgāk viņam būtu mēģināt gūt panākumus dzimtenē. Naudas jautājums, protams, ir svarīgs. Galu galā arī es esmu spēlējis futbolu un zinu, kā viss notiek. Klubā ir treneris un prezidents. Ja spēlētājs viņiem neuzticas, tad viņam klubā nav ko darīt. Es vienmēr esmu ticējis kluba trenerim un prezidentam, par spīti naudas ziņā vilinošiem piedāvājumiem. Kad es vēl pelnīju kādus piecus tūkstošus dolāru, bija vairāki piedāvājumi, bet kluba prezidents teica: «Pagaidi – pienāks laiks, un tu pēc pusgada pelnīsi piecdesmit tūkstošus.» Es noticēju, gaidīju, un patiešām tā arī notika, par ko esmu pateicīgs.
– Kādas bija izjūtas, kad, beidzoties karjerai, atgriezāties Latvijā?
– Desmit gadu esmu dzīvojis ārzemēs – gan Anglijā, gan Kiprā, taču mani vienmēr ir vilcis uz Latviju. Tā tomēr ir dzimtene, un te es jūtos pavisam citādi. Tāpēc vienmēr esmu cerējis te atgriezties. Tāds ir futbolistu darbs. Jebkurā brīdī var nākties pamest dzimteni, tomēr Rīga vienmēr ir bijusi manas mājas un vienmēr tādas paliks.
MĀJĀS
Marians Pahars aptuveni desmit gadu spēlēja citu valstu klubos. Tagad viņam ir iespēja savu pieredzi nodot tālāk.
