Sarunai ar Brūču klīnikas vadītāju, plastisko ķirurgu Olafu Libermani ir priekšvēsture. Pēc raidījuma Latvijas Radio, kur žurnālisti un veselības aprūpes speciālisti analizēja situāciju veselības aprūpē, Olafs Libermanis atsūtīja uz redakciju savas pārdomas, kurās pausta pesimisma caurvīta tēze, ka «veselības aprūpes sabrukums, par ko runā nākotnes izteiksmē, ir jau noticis». Kāda ir izeja no krīzes medicīnā un vai vispār tāda ir, Neatkarīgās Rīta Avīzes saruna ar Olafu Libermani.
Par Olafa Libermaņa pieredzi veselības aprūpes sistēmā nav jāšaubās – viņš sācis strādāt Traumatoloģijas slimnīcā par sanitāru 15 gadu vecumā. Kā mediķis piedzīvojis vairākas veselības aprūpes sistēmu vides nomaiņas – gan padomju laiku, gan trūkuma caurvīto 90. gadu sākumu, kad slimnīcās pat nebija apkures, stabilizācijas periodu, tad nosacītos treknos gadus, tad krīzi un tagadējo pēckrīzes laiku. Viņaprāt, problēmas Latvijas medicīnā ir iezīmējušās jau pagājušā gadsimta vidū un attīstījušās, vēloties «pārgremot» padomju mantojumu – mazās lauku slimnīcas, kas radītas, lai pēckara nabadzības laikā tuvinātu medicīnu iedzīvotājiem. Sešdesmitajos un septiņdesmitajos veselības aprūpi apzināti decentralizēja, lai kodoltrieciena gadījumā pa lielajām pilsētām būtu iespējas sniegt veselības aprūpi izdzīvojušiem. Jau padomju laikā ambulatorā sistēma ar iecirkņa terapeitiem darbojās slikti, un šī sistēma vēlāk ne pārāk veiksmīgi pārauga ģimenes ārstu sistēmā. Daudzas reformas gan PSRS laikos, gan neatkarības periodā bijušas mazefektīvas un novēlotas.
Olafs Libermanis: – Neatkarīgā Latvija ierija padomju novecojušo veselības aprūpes sistēmu un tagad mēģina reformēt 23 gadu garumā. Nomainījušies jau 15–16 ministri, katrs no tiem vidēji nostrādājis 1–1,5 gadus, tāpēc par darbības pēctecību nenākas runāt. Vienotas stratēģijas, plāna, kā reformēt veselības aprūpes nozari, arī nav. Ja tādi plāni būtu un tos realizētu pēctecīgi, būtu arī progress, protams, kā veiksmes līkloči – piekoriģējot, ja no iepriekšējā nav kas sanācis.
– Lielo slimnīcu vadītāju vidū Latvijā mēdz atšķirties viedokļi par to, kādai jābūt veselības aprūpes sistēmai – Austrumu klīniskās slimnīcas vadītājs Viesturs Boka aizstāv viedokli, ka stacionārā aprūpe jākoncentrē lielajās slimnīcās, savukārt Kuldīgas slimnīcas vadītājs un bijušais veselības ministrs Ivars Eglītis biežāk iestājies par reģionālo slimnīcu attīstību. Kādas ir jūsu domas šajā jautājumā?
– Es cienu Bokas kungu – manuprāt, viņš ir viens no pēdējiem mohikāņiem Latvijā, kas dziļi izprot veselības aprūpes sistēmas filozofiju un politiku. Eglīša kungu cienu par viņa vienkāršību, arī ministra amatā esot, loģisko pieeju un godīgumu, kad viņš demisionēja, redzot, ka nevar panākt iecerēto. Es gan par šo jautājumu nevaru ne noliegt, ne piekrist abiem kungiem, jo, militārā terminoloģijā runājot – ja viņi ir ģenerāļi, tad es esmu majors un labāk redzu savu kaujas iecirkni, bet viņi – visu kara lauku. Aizraujos ar militāro stratēģiju un taktiku, lasu daudz grāmatu par šo tēmu, un manā kaujas iecirknī – Brūču klīnikā – es katru dienu sastopos ar sliktas veselības aprūpes blakusproduktiem – izgulējumiem un nedzīstošām brūcēm. Gatavojoties sarunai, izlasīju vairākas intervijas un rakstus par veselības aprūpes sistēmu – nevaru piekrist Andrejam Ērglim par to, ka mums ir laba medicīna. Jā, dažas lietas ir labas. Bet medicīna kā tāda ir dezintegrēta. Tā vispār nav sistēma, tas ir veselības aprūpes šrots. Katra izcila personība ir izveidojusi un atstājusi kādas labas lietas – Ērgļa kungs kā izcila personība ir ieviesis invazīvo kardioģiju, Valdis Zatlers kā izcila personība – kaulu fiksāciju ar AO sistēmu. Bet veselības aprūpe taču nav tikai endoprotezēšana, nav tikai invazīvā kardioloģija, nav tikai Libermaņa nedzīstošās brūces. Medicīna ir daudzu specialitāšu integrēts matrikss; katrai jāattīstās proporcionāli. Veselības ministrs Gavars, kas bija mans students, panāca, ka laboratorijas izmeklējumi netiek kvotēti: kādas analīzes jums pienākas, tās arī bez rindām tiek saņemtas. Profesore Baiba Rozentāle ieviesa labas vakcīnas, Ingrīda Circene ar neauglības programmu palīdzēja daudziem tikt pie bērniņa. Tas viss ir skaisti, bet kopumā medicīna vienalga ir šrots, kur var sameklēt derīgu aizmugurējo tiltu, ātrumkārbu, motoru, riepas, bet auto pašu – nē. Vēl mazāk tu tur vari atrast darbojošos autoparku. Tomēr medicīna ir kā tāds autoparks, kur mazā mašīna ir picas izvadātājiem, smagā – kravu pārvadājumiem, autobuss – cilvēkiem, bet atkritumu mašīna – mēslu izvešanai.
Pateikt, vai medicīna jākoncentrē centrā vai perifērijā, es nevaru. Ir 21. gadsimts, kad pārvadājumi kļuvuši vienkāršāki. Man gadījās būt ministrijā, kur sprieda, pirkt vai nepirkt helikopterus smago pacientu pārvadāšanai. Jo tas ir dārgi. Bet toreiz domāju – jā, katrs, kas audzis padomju sistēmā, zina, kā izskatās mazas slimnīcas ķirurgs, vīrs ar sarkanu seju un lielām rokām, kas no rīta ierauj simt gramus, pačurā izlietnē un guļ ar operāciju māsu. Jā, ar helikopteriem un pilotiem būs citas problēmas, bet varbūt nevajag baidīties izmēģināt ko jaunu. Jo par mazajām slimnīcām mēs visu zinām. Tomēr pašreiz mums vairs nav mazo slimnīcu, bet vēl nav helikopteru.
– Un no kurienes nauda tam jaunajam?
– Katrs velk deķi uz savu pusi, un katrs prasa vairāk naudas sev. Bet tie, kas veselības aprūpes sistēmā ir uz palikšanu, kā es, piemēram, saka – man nevajag lielu naudu un uzreiz, iedodiet tādu vidēju naudu, bet uz ilgu laiku. Tagad viss ir tik nolaists, ka vairs nedrīkst menedžēt papīrus. Mēs arī Brūču klīnikā kādu laiku to darījām, līdz sapratām, ka jāmenedžē nevis papīri, bet procesi un cilvēki. Tas ir vienkārši, to dara katrs zemnieks. Ministrijai ir jāpanāk, ka, tēlaini izsakoties, kartupeļi no iestādīšanas brīža nonāk līdz veikala plauktam. Ja savukārt ministrija tikai raksta papīrus par kartupeļu ķīmisko sastāvu un to, kā tas atbilst Eiropas standartiem, tad tas daudz nelīdzēs. Vajag iet uz vietām, iet slimnīcās, skatīties, kā reāli strādā ārsti, ko domā pacienti, un regulēt šo procesu.
– Galveno menedžeri jau pat nevar atrast – visi atteikušies. Veselības ministra meklējumi ir izbeigušies līdz rudenim, kad būs jauna valdība.
– Redziet, lai vadītājs kaut ko izdarītu, viņam jādod instrumenti. Organizētas cilvēku grupas pastāv desmitiem tūkstošu gadu, un neviens neko labāku par stimulēšanas un soda sistēmu nav izdomājis. Taču, ja ārsts saņem par slodzi 500 eiro mēnesī, vadītājs neko no viņa nevar īsti prasīt, tikai to, lai ierodas darbā un uztur šīs it kā funkcionējošās iestādes izkārtni. Ja dažās slimnīcās pavēro, kā izskatās personāls un kā izskatās pacienti, tad, domās samainot viņus vietām, nekas īsti nemainīsies – personāls ir tādi paši padzīvojuši cilvēki, kas kūtri pārvietojas pa gaiteņiem.
– Biedējošas lietas jūs runājat.
– To teiks katrs, kas atnāks pie mums un redzēs šos veselības aprūpes sistēmas blakusproduktus.
