40 gadu vecais Polijas iedzīvotājs Dareks Fidika pirms četriem gadiem guva ļoti nopietnu mugurkaula traumu, kas noveda pie ķermeņa apakšējās daļas paralīzes, taču tagad viņš atkal var staigāt. Lēni, uzmanīgi, ar staigāšanas rāmja palīdzību, taču – staigāt! Tas noticis, pateicoties revolucionāri jaunai ārstēšanas metodei, kuras laikā pacienta mugurkaulā transplantētas šūnas no viņa paša ožas receptoriem.
Unikālā operācija, kas novedusi pie tik lieliska rezultāta, veikta, sadarbojoties britu un poļu speciālistiem, un jaunā metodika aprakstīta ne tikai žurnālā Cell Transplantation – pacienta ārstēšanai sekojusi līdzi arī britu raidkorporācijas BBC programmas Panorama filmēšanas grupa, kas izveidojusi dokumentālo filmu. Zinātnieki gan uzsver, ka šis ir tikai ceļa sākums un nepieciešams veikt klīniskos eksperimentus, lai pārliecinātos, vai metodika patiešām var palīdzēt visiem paralizētajiem pacientiem.
Atkal uz kājām
2010. gadā D. Fidikam uzbruka viņa draudzenes bijušais vīrs, un viņa mugurā tika ietriekts nazis, kas gandrīz pilnībā pāršķēla mugurkaulu, raksta AFP. Cietušajam tika paralizēta ķermeņa apakšējā daļa. Lai gan D. Fidika divu gadu garumā bija pakļauts intensīvai fizioterapijai (kursi notika pa piecām stundām piecas dienas nedēļā), viņa stāvoklis tā arī neuzlabojās. Tieši tad par bezpalīdzīgā un bezcerīgā situācijā nonākušo pacientu ieinteresējās britu neirozinātnieks, Londonas universitātes koledžas (UCL) Neiroloģijas institūta profesors Džefrijs Raismens un poļu neiroķirurgs, Vroclavas universitātes slimnīcas ārsts Pāvels Tabakovs. Viņi jau sen vēlējās praksē pārbaudīt kādu ideju. Proti – ožas receptoru šūnas, vienīgās mūsu organismā, kurām piemīt reģenerācijas spējas un kuras spēj kontrolēt nervu šūnu augšanas virzienu, var palīdzēt savienoties nervu šūnām, kas atrodas abās pāršķeltā mugurkaula pusēs.
D. Fidikam tika veiktas divas operācijas. Sākumā viņam atvēra galvaskausu, lai izoperētu vienu no tā dēvētajiem ožas sīpoliem, kas atrodas pie pašas smadzeņu pamatnes. Pēc tam šūnas, kuras ieguva no šā orgāna un pavairoja, tika injicētas mugurkaulā, tieši abās pusēs ievainojuma rētai. Jau trīs mēnešus pēc operācijas pacientam novēroti pirmie uzlabojumi – bija pieaugusi viņa kreisā augšstilba muskuļu masa. Vēl pēc trim mēnešiem D. Fidika jau varējis spert pirmos nedrošos soļus ar fizioterapeita palīdzību, turoties pie līdztekām un izmantojot ceļgalus stiprinošas ierīces. Bet tagad, 19 mēnešus pēc operācijas, viņš jau var doties īsās patstāvīgās pastaigās, izmantojot staigāšanas rāmi. Raidījums Panorama ziņo, ka pacients atguvis izjūtas pār orgāniem, kas atrodas paralizētajā ķermeņa daļā, viņam pat esot atjaunojušās seksuālās funkcijas.
«Kad es atkal sāku pamazām sajust savu ķermeņa apakšējo daļu, tad likās, ka dzīve sākas no jauna, ka esmu atkal piedzimis. Tās ir neticamas sajūtas, kuras ir grūti aprakstīt,» AFP citē D. Fidikas sacīto. Viņš stāstījis, ka labi apzinājies – rehabilitācija būs grūta un sarežģīta. «Taču es allaž centos aizdzīt domu, ka atlikušo dzīvi nāksies pavadīt invalīdu ratiņos, un tagad ciešāk nekā jebkad ticu, ka kādudien es spēšu dzīvot pilnīgi patstāvīgu dzīvi,» teicis D. Fidika. Viņš Akronas nervu rehabilitācijas centrā Vroclavā pavadījis jau divus gadus, un plānots, ka rehabilitācija ilgs vēl vismaz gadu vai divus.
Optimisti un pesimisti
«Mēs uzskatām, ka šī procedūra ir būtisks pagrieziens, kas, attīstīta tālāk, nozīmēs vēsturiskas pārmaiņas pašlaik bezcerīgajā perspektīvā cilvēkiem ar muguras smadzeņu bojājumu,» Reuters citē Dž. Raismena sacīto. Viņš uzsvēris, ka ir identificēts pamatprincips, kas ļauj nervu šķiedrām ataugt un atjaunot funkciju, ja tām tiek nodrošināts tilts, kas savieno abas ievainojuma puses. D. Fidikas gadījumā viņa mugurkaulā bija izveidojusies astoņus milimetrus plata plaisa, bet operācijas laikā tās abas puses savienotas ar nervu šķiedrām, kas izoperētas no pacienta potītes. Abās ievainojuma pusēs veikts aptuveni 100 mikroinjekciju, kopumā pacienta organismā ievadot aptuveni 500 000 ožas receptoru šūnu (OEC) un ožas nervu fibroglastu (ONF), raksta Reuters. «OEC un ONF savstarpējās mijiedarbības mehānisms mums vēl nav līdz galam skaidrs, taču rezultāts liecina, ka tas sekmē nervu funkciju reģenerāciju,» skaidrojis Dž. Raismens.
Viņš jauno metodiku nosaucis par «daudz lielāku sasniegumu nekā cilvēka izkāpšana uz Mēness», taču vēlāk tomēr atzinis, ka pamats ir tikai piesardzīgam optimismam. Sākumā nepieciešams noskaidrot, vai šāda metodika palīdz visiem pacientiem, vai arī D. Fidikas atlabšanas gadījums ir tikai un vienīgi ļoti veiksmīga apstākļu sakritība. Uz šādu iespējamību norādījuši vairāki speciālisti, to skaitā Londonas Impērijas koledžas neirozinātnieks Simone Di Džovanni, kurš sarunā ar AFP sacījis: «Pagaidām nav nekādu pierādījumu, ka tieši šūnu transplantācija veicinājusi neiroloģisko uzlabojumu.» Tomēr Dž. Raismens, kurš iepriekš līdzīgas operācijas veiksmīgi veicis žurkām, uzskata, ka viens pierādījums – lai gan netiešs, taču ļoti būtisks – viņa rīcībā ir. Viņš atgādinājis, ka terapija koncentrēta D. Fidikas mugurkaula kreisajā pusē, kur plaisa bija visprāvākā. Tādēļ ir zīmīgi, ka vislielākais progress novērojams tieši pacienta kreisajā ķermeņa pusē – D. Fidika stāstījis, ka kreiso kāju jūtot daudz spēcīgāk nekā labo. «Signāli no smadzenēm, kas atbild par kreisās kājas kontroli, ceļo tieši pa muguras smadzeņu kreiso pusi,» norāda BBC.
Darbs turpināsies
Sarunā ar Reuters Dž. Raismens paziņojis, ka kopā ar savu komandu turpinās attīstīt metodiku, nākamo trīs līdz piecu gadu laikā ik gadu veicot operācijas vairākiem pacientiem. «Mēs jau drīzumā būsim gatavi uzņemt pacientus no dažādām pasaules malām – protams, tādus, kuru stāvoklis atbilst šai terapijas metodei. Droši vien kā pirmos mēs uzņemsim tos, kuriem ar nazi pilnībā pāršķeltas muguras smadzenes,» savukārt piebildis P. Tabakovs. Viņš uzsvēris, ka zinātnieki laiku, kamēr D. Fidika pamazām veseļojas, nav pavadījuši dīkā. Piemēram, jau izstrādāta metodika, kas ļaus ožas sīpolu izoperēt caur deguna dobumu, un nākamajiem pacientiem vairs nebūs jāveic sarežģītā galvaskausa atvēršanas operācija.
Protams, ka šādi pētījumi nebūtu iespējami bez attiecīga finansējuma. Dž. Raismens izmantojis mediju lielo interesi par veiksmīgo operāciju, lai pasūdzētos, ka lielās farmaceitiskās kompānijas par viņa darbu, kas uzsākts vēl pirms gadiem 30, neesot izrādījušas nekādu interesi. «Viņus jau interesē tikai peļņa, bet tad, kad pacientam tiek transplantētas viņa paša šūnas, neko nopelnīt nav iespējams,» sarūgtināti secinājis britu zinātnieks.
Par laimi, viņam un P. Tabakovam izdevies atrast sponsorus –viņu pētījumus finansē Apvienotās Karalistes Cilmes šūnu fonds un Nikolsa Muguras traumu fonds (NSIF). NSIF, kas piešķīris zinātniekiem 1,24 miljonus sterliņu mārciņu jeb 1,57 miljonus eiro, pazīstamais šefpavārs Deivids Nikolss izveidoja pēc tam, kad 2003. gadā viņa astoņpadsmit gadu vecais dēls Daniels guva smagu traumu peldoties. «Toreiz es sēdēju pie viņa gultas, turēju Dena roku un apsolīju viņam, ka darīšu visu iespējamo, lai viņš kādreiz atkal varētu staigāt,» D. Nikolsa sacīto citē BBC. Britu raidkorporācija norāda, ka netiek izpausts, vai Daniels varētu kļūt par kādu no nākamajiem Dž. Raismena un P. Tabakova pacientiem. Nav zināms, kāda tieši trauma viņam ir, bet tēvs par to nevēlas īpaši runāt.
Taču naudu pētījumiem no fonda, kurā nu jau uzkrāti 2,5 miljardi sterliņu mārciņu, viņš gatavojas piešķirt arī turpmāk. Gluži tāpat kā Cilmes šūnu fonda vadītājs sers Ričards Saikss, kurš sarunā ar BBC sacījis: «Pirmais [daļēji atveseļojies] pacients ir iedvesmojošs un svarīgs solis. Gadiem ilgie pētījumi laboratorijās tagad jau tuvojas klīniskiem izmēģinājumiem, un mums jāturpina investēt, lai attīstītu ārstēšanas metodes, kas varētu palīdzēt trim miljoniem paralizētu cilvēku visā pasaulē.».
http://news.lv/Neatkariga_Rita_Avize_Latvijai/2014/10/24/sunu-transplantacija-ceriba-paralizetajiem
