Ūsu mēnesī, Tēva dienā un arī iepriekš Latvijas Urologu asociācija vīriešiem dažādos veidos atgādināja par to, ka nepieciešams regulāri apmeklēt urologu un laikus veikt nozīmētās analīzes. Urologs Sergejs Beketovs, kuru Māja aicināja uz sarunu par šo vīriešiem aktuālo jautājumu MFD Veselības centrā Pārdaugava, teic, ka šie pasākumi nav veltīgi, jo caur tiem ārstu sacīto sadzird ne tikai paši vīrieši, bet arī sievietes, kuras mudina viņus šīs pārbaudes veikt.
«Tāpat kā sievietes lielākoties jau kopš jaunības regulāri iet pie ginekologa, vīriešiem vajadzētu apmeklēt urologu, bet viņi šajā ziņā ir kūtrāki, aizbildinās, ka jāstrādā, nav laika un nekas nekaiš,» savos vērojumos dalās ārsts. «Viņi atnāk tad, ja ģimenes ārsts nosūta pie urologa un stingri pasaka, ka to vajag, vai arī sieviete burtiski paņem aiz rokas un atved.»
– Vai no ārsta viedokļa tas ir atbalstāmi – ka šādās vīru darīšanās iesaistās sievietes?
– Mana pieredze liecina, ka tas vērtējams pozitīvi. Laiku pa laikam vīrieši ierodas pie ārsta uz konsultāciju kopā ar sievietēm, kuras jautā, vai drīkst paklausīties, ko mēs runājam. Ja redzu, ka vīrietim līdzi atnākusi sieviete, aicinu kabinetā abus, jo arī sieviete var kaut ko pastāstīt par vīrieti un kopā ar viņu uzklausīt, ko saku es – ja ārsta stāstīto klausās četras ausis, tad reizēm ir vieglāk saprast un arī pēc tam mājās ir ko pārrunāt. Gadās arī, ka dzīvesbiedres zvana un saka: vīrs bija pie jums, bet nevar neko jēdzīgu pastāstīt. Tā nereti gadās, arī strādājot stacionārā Latvijas Onkoloģijas centrs, kad pacients uzzina, ka viņam ir onkoloģiska diagnoze, un jūtas satriekts. Cilvēks it kā klausās, bet nespēj uztvert ārsta skaidrojumu par to, kas tālāk darāms.
– Radies iespaids, ka vīrieši ir galvenie urologa pacienti, bet sievietēm šīs problēmas ir retāk...
– Parasti lielākā daļa pacientu ir vīrieši un viņu lielākās problēmas saistītas ar prostatas veselību; ir arī urīnpūšļa, nieru un citas slimības. Protams, arī sievietes nāk pie urologa. Jaunākām sievietēm mēdz būt cistīts, vecākām – problēmas ar urīna nesaturēšanu, tāpat arī nierakmeņu slimība un citas, tai skaitā onkoloģiskas diagnozes. Vārdu sakot, urologiem darba netrūkst ne diagnostikā, ne ārstēšanā. Katrai problēmai var piedāvāt kādu risinājumu – operāciju, medikamentozo terapiju, lāzerprocedūras u.c. Tehnoloģijas attīstās, ar katru gadu parādās arvien jaunas iespējas. Ņemot vērā ierobežoto veselības aprūpes finansējumu valstī, ne vienmēr visas jaunākās ārstēšanas metodes mums ir pieejamas, tomēr pakāpeniski tās tiek ieviestas arī Latvijā, un varam gan vīriešiem, gan sievietēm palīdzēt arvien labāk.
– Kā jūs raksturotu urologa tipiskos pacientus – vīriešus?
– Viena grupa ir vīrieši līdz 30 gadiem, kuriem ir dažādas, bieži vien pārspīlētas seksuālas problēmas, reizēm tās drīzāk ir psiholoģiskas. 30–40 gados tādu ir mazāk, bet šajā vecumā vīriešiem mēdz diagnosticēt arī prostatītu, kas rodas saaukstēšanās dēļ, no ilgstošas sēdēšanas aukstā ūdenī pēc pirts u.c. Galvenā pacientu grupa ir vīrieši pēc 60–70 gadu vecuma, un viņiem biežākās diagnozes ir prostatas adenoma (labdabīgā prostatas hiperplāzija) un prostatas vēzis. Lai arī šīs grupas vīrieši nereti saka: man nekādu sūdzību nav, ģimenes ārsti veic prostatas specifiskā antigēna (PSA) analīzes un nosūta pie urologa uz konsultāciju. Bet ir arī tādi vīrieši, kuri ir disciplinētāki un vairāk motivēti rūpēties par savu veselību, viņi katru gadu veic analīzes, iet uz sonogrāfijas izmeklējumiem.
– Kādā vecumā vajadzētu sākt regulāri veikt PSA analīzes?
– Agrāk veikt šo analīzi ieteica reizi gadā, sākot no 50 gadu vecuma. Šodien diemžēl prostatas vēzis tiek diagnosticēts vīriešiem jau 45 gados, tāpēc saskaņā ar Eiropas Urologu asociācijas rekomendācijām ir lietderīgi pirmoreiz veikt šo izmeklējumu jau 45 gadu vecumā, lai katram vīrietim mājās būtu savs personīgais «veselības arhīvs». Ja PSA līmenis asinīs ir normāls, var mierīgi dzīvot tālāk un analīzi atkārtot reizi divos gados. Pēc 50 gadu vecuma tā ir nepieciešama jau katru gadu.
– Kas jādara, ja PSA līmenis asinīs ir paaugstināts?
– Jāiet pie urologa uz apskati, lai pārbaudītu prostatu, izvērtētu tās konsistenci, mezglu esamību un citus parametrus. Ja, palpējot prostatu, var sataustīt kādu mezglu un ir aizdomas par prostatas vēzi, tad pacientu nosūta uz biopsiju, sonogrāfiju un cita veida diagnostiku, ko urologs uzskata par nepieciešamu. Paaugstināts PSA līmenis ne vienmēr liecina par prostatas vēzi, cēlonis var būt arī iekaisuma process. Ja pacients jau iepriekš ir nodevis PSA analīzes, tas mums ļauj izvērtēt rezultātus dinamikā – ja līmenis salīdzinoši īsā laikā ir strauji pieaudzis, tad jādomā par varbūtēju iekaisuma procesu. Ne vienmēr pacients ir jāsūta uz biopsiju un citu nopietnu izmeklēšanu. Ja tas ir iekaisuma process, tad, saņemot attiecīgu terapiju, PSA līmenis sāk normalizēties.
– Valda uzskats, ka prostatas palielināšanās līdz ar gadiem ir normāla parādība – vai tā ir?
– Es vienmēr saviem pacientiem skaidroju, ka galvenais nav prostatas izmērs, bet gan urinācijas problēmas. Var būt palielināta prostata un vīrietim nav nekādu sūdzību, bet var būt maza prostata, tomēr sūdzības ir. Lai samazinātu urinācijas problēmas, līdz ar to ceļot dzīves kvalitāti, mēs varam izmantot medikamentus, kas samazina prostatas lielumu.
Viena no nopietnām problēmām palielinātas prostatas gadījumā ir urīna retencija – nespēja urinēt. Urīna retencijas gadījumā tiek lietots urīnpūšļa katetrs. Ja pēc kateterizācijas urinācija atjaunojas, tad var tikt turpināta medikamentoza terapija, ja neatjaunojas – tad ir jādomā par operatīvu iejaukšanos.
– Kā notiek sagatavošanās operatīvai prostatas ārstēšanai?
– Pirms tiek pieņemts lēmums par operatīvu ārstēšanu, urologam nākas nozīmēt dažādus izmeklējumus, lai izlemtu, vai ir nepieciešama operācija, kas dos gaidīto rezultātu, vai arī ārstēšanu var veikt ar konservatīvas terapijas palīdzību. Kā piemēru varu minēt urodinamisko izmeklēšanu, ar kuru var precīzi noskaidrot, vai problēma ir saistīta ar prostatu, urīnpūsli vai citiem cēloņiem.
Vīrieši šodien kļuvuši prasīgāki un grib zināmu garantiju, ka operācija palīdzēs, tāpēc urologiem nākas vairāk veikt izglītojošo un skaidrojošo darbu.
– Un ja tomēr runa ir par ļaunāko scenāriju – prostatas vēzi?
– Šādos gadījumos ārstēšanā iesaistās multidisciplināra mediķu komanda, kurā ir urologi, radiologi, ķīmijterapeiti, kas konsilijā lemj, kādu ārstēšanas taktiku pacientam var piedāvāt. To neizlemj tikai urologs viens pats. Ārstēšanas iespējas lielā mērā atkarīgas no tā, kādā stadijā vēzis ir atklāts. Ja audzējs tiek atklāts agrīnā stadijā, tad pacientam var piedāvāt radikālu ārstēšanu (operāciju vai staru terapiju), un šādos gadījumos pastāv iespēja pacientu pilnībā izārstēt. Ja audzēja stadija ir lielāka, risinājums ir ilgstoša hormonāla terapija.
– Cik liela nozīme agrīnai diagnostikai ir citu uroloģisku slimību gadījumā?
– Būtībā visur darbojas tas pats princips: jo agrāk atklāj, jo labākas iespējas izārstēt, saglabājot pacientam dzīves kvalitāti. Piemēram, ar ultraskaņas vai datortomogrāfijas palīdzību var agrīni atklāt procesus nierēs un veikt operāciju, kas ļauj nieri saglabāt. Nierakmeņu ārstēšanai ir dažādas invazīvas un neinvazīvas metodes, un vieglāk ir tikt galā, ja nierakmeņi nav lieli. Arī urīnceļu infekcijas vieglāk izārstēt, ja to sāk darīt laikus.
Urologu rīkoto akciju un informatīvo kampaņu mērķis ir panākt, lai jebkura uroloģiska slimība tiktu konstatēta pēc iespējas agrīnākā stadijā, jo tad pacientu var sekmīgāk izārstēt. Diemžēl joprojām ir vīrieši, kuriem dažādas uroloģiskās slimības tiek atklātas nejauši, un ir arī tādi, kuri vilcinās iet pie ārsta pat tad, kad urīnā ir asiņu piejaukums – kas ir viens no tipiskiem prostatas vēža simptomiem. Vīriešiem vajadzētu sevi vairāk mīlēt, par sevi rūpēties un būt aktīviem.
