Viena no šodienas lielākajām sērgām steidzīgajā un informācijas pārbagātajā laikā ir trauksme un uz pēdām minošais stress, kas pakausī elš: vai paspēsi?, vai esi pietiekami sagatavojies?, vai spēsi būt labāks par savu konkurentu?, vai esi gatavs šādām pārmaiņām? un tā joprojām. Esam raduši, ka stress ir vērtējams ar negatīvu zīmi, bet varbūt ir vērts ieskatīties vērīgāk un mēģināt to izmantot savā labā?
Stresa iemesli var būt visdažādākie – amplitūda sniedzas no gana nopietniem līdz, objektīvi vērtējot, mazvērtīgiem trauksmes impulsiem, kuri par tādiem kļūst lielākoties tāpēc, ka ārējie vai iekšējie apstākļi personu izprovocējuši tiktāl, ka nervu gali noberzti kaili. Nav pārsteidzoši tas, ka viens cilvēks vienlaikus var uztraukties gan par aizkavēšanos sastrēgumā (šajā situācijā stresu izraisa aizkaitinājums), gan par bērnu, kurš jāpavada ceļā uz mācībām Nīderlandē (šajā situācijā stresu izraisa bailes no nezināmā un bažas par ievērojamo attālumu, viņa labsajūtu ārpus ierastās komforta zonas). Tāpēc gribot negribot nākas atzīt – reizēm mēs saasināti uztraucamies par lietām, kuras pēc būtības nav trauksmes vērtas, jo lielākā daļa no mums ikdienā ir tik saspringuši, ka tā kļūst par normālu reakciju pret jebkuru mūsu nekontrolētu situāciju. Jo pēc būtības stress gandrīz tas pats sasprindzinājums ir. Psihoterapijas praktiķe Agnese Spuriņa palīdz saprast, kas un kāds ir stress: «Tā ir emocionāla reakcija uz dažādiem neērtiem vai ekstremāliem apstākļiem (stresoriem), kas var būt gan reāli (piemēram, laika trūkums), gan iedomāti (jebkuri iedomāti negatīvi notikumi).»
Bet svarīgi ir atminēties vienu – stresam nav viennozīmīga daļa – samērīgās devās (īslaicīgs, pāris mēnešus ilgs posms) tas gandrīz tonizē mūs. Agnese Spuriņa stāsta, ka stresa pētnieks Hanss Selje stresu dala trīs stadijās. Pirmās no tām, resursu mobilizācija un sasprindzinājums, atspoguļo tā dēvēto labo stresu jeb eistresu, kas ir organisma aizsardzības spēku mobilizācija un piemērošanās stresoram. «Tas rodas situācijās un apstākļos, kuros cilvēks jūtas motivēts un iedvesmots, nevis apdraudēts.» Jauna darbavieta, pārvākšanās uz citu mājvietu, ceļojums uz Bali vai nedēļas nogalē ģimenisks izbraukums pie Latgales ezeriem, gatavošanās nozīmīgai darba prezentācijai ir situācijas, kuras mūsos spēj raisīt satraukumu, kuru mums ir jāmāk uztvert vienkāršāk, jo stress ir arī pozitīvs un prieka pilns. Trešā stadija, kas ir nopietna un kurai, atšķirībā no iepriekšējām divām, ir vērts pievērst pastiprinātu uzmanību, saistās ar cilvēka organisma spēku rezerves iztērēšanos; izsīkumu. «To sauc par patoloģisko jeb distresu (slikto stresu), kas var būt gan akūts (īslaicīgs un intensīvs), gan hronisks (ilgstošs un galvenokārt mazāk intensīvs). Abi rada nedrošību, bailes un satraukumu, taču labais mudina koncentrēties un dod stimulu rīkoties. Savukārt pārmērīgs distress jau ir kaitīgs un pat bīstams, jo, ilgstoši pārtērējot cilvēka resursus, organisma aizsargspējas izsīkst, draudot organismam ar slimību vai bojāeju,» paskaidro Agnese Spuriņa.
Apņēmīgākie un kareivīgākie nekavējas iesaistīties cīņā ar stresu. Bet vai ir iespējams uzvarēt? «Cik dažādi ir cilvēki, tik atšķirīgas ir viņu reakcijas uz stresoriem. Ir dažādi faktori (iedzimtība, audzināšana, vecums, pieredze, konkrētā dzīves posma konteksts un citi), kas ietekmē to, kā cilvēks jūtas un reaģē konkrētajā situācijā – izmanto stresu kā instrumentu, lai kaut ko uzzinātu par sevi un kaut ko paveiktu, vai redz to kā šķērsli, kas paralizē.» Agnese Spuriņa norāda – gan cīņa, gan bēgšana ir reālas rīcības, kas ļauj cilvēkam reaģēt uz impulsu, un var aizvest pie sākotnēja līdzsvara. «Grūtības rodas, ja cilvēks izvēlas palikt šajā krustpunktā – ne cīnās, ne bēg. Jo zinām taču, ka sasprindzinājums nes sev līdzi ilgstošas visas organisma fizioloģiskās reakcijas: paātrināta sirdsdarbība, paaugstināts asinsspiediens, paātrināta elpošana, asins pieplūšana ķermeņa daļām un tā tālāk.»
Mums ir jāmāk uzticēties, tāpēc der atcerēties vienu – nav jābaidās vai jākautrējas pēc palīdzības lūgšanas, jo savu izjūtu izsacīšana var būt viss, kas nepieciešams līdzsvara gūšanai. «Jau cilvēkam vien ļaujot runāt par savām jūtām, ko viņš pārdzīvo stresa situācijā, ir iespēja mazināt spriedzi un pamanīt savas izvēles iespējas,» mudina Agnese Spuriņa. «Ja iedomājamies, ka esam ienākuši nepazīstamā tumšā istabā – ko mēs izjūtam? Trauksmi, bailes, neziņu: kur esmu?, kas mani gaida?, kā rīkoties? Ieslēdzot gaismu, mums ir iespēja uzzināt: es esmu virtuvē; mani gaida mana ģimene un svētku vakariņas.» Tāpēc psiholoģijas praktiķe aicina ļauties un nestrēbt karstu, atgādinot, ka dažkārt ir vajadzīgs kāds, kas palīdz ieslēgt gaismu.
