Šis stāsts būs tikai (!) par to, kādu iespaidu atstāj Jūrmalas domes publiskais tēls. Iespējams, Latvijas pašvaldībās, sevišķi, ja tās vājas, ir bijuši šīm pašvaldībām traģiskāki konflikti. Jūrmala ir stipra pilsēta. Taču šķiet, ka līdz šim nevienas citas pašvaldības kašķi nav publiski atklājušies tik riebīgi un bezcerīgi.

Ja grūtos laikos izglītības sistēmai nav jaudas dabūt vieglas galvas, tad vieglu vēderu tā var solīt droši. Tāpēc ik jaunā mācību gada prelūdija te jau labu laiku ir tauku nodzīšana vecākiem.

Vairs tikai mēnesis līdz 10. Saeimas vēlēšanām, un politiskās partijas turpina visai šļaugani izlikties par beigtām, krājot spēkus pēdējo divu priekšvēlēšanu nedēļu izrāvienam, kad varbūt kļūs interesantāk. Varbūt redzēsim krāsainas reklāmas, fantastiskus solījumus un satriecošus atmaskojumus.

2010. gada 30. augustā esmu parakstījusi paziņojumu par izstāšanos no partijas Sabiedrība citai politikai (SCP) un gribu darīt zināmu sabiedrībai sava lēmuma pamatojumu.

Premjera kandidāts no apvienības Visu Latvijai – TB/LNNK Roberts Zīle nule presei izteicās, ka krievu valoda būs otra valsts valoda, ja pie varas nokļūs Par labu Latviju un Saskaņas centrs. Diemžēl šī frāze raksturo Latvijas politiskās kultūras līmeni. Ikvienam, kurš daudzmaz orientējas politikā, ir pilnīgi skaidrs, ka ieviest otru valsts valodu Latvijā ir faktiski neiespējami. Tiklīdz Saeimā tiktu ierosināts mainīt Satversmi, lai ieviestu otru valsts valodu, un pastāvētu bažas, ka Saeima ar divu trešdaļu balsu vairākumu to varētu arī izdarīt, tā tiktu iedarbināts Saeimas atlaišanas mehānisms ar viegli prognozējamu rezultātu. Zīle ir pieredzējis politiķis un to visu brīnišķīgi saprot. Taču norij krupi un turpina dzīt muļķi. Tāpēc, ka vajag. Jo to prasa viņa partijiskā piederība.

Ak, ja man būtu tā bikšu gumija, ko Delnai reiz uzdāvināja sponsori un ko tagad Vienotība turpina izmantot slēptās reklāmas mērīšanai, tad es gan zinātu, kā vērtēt partijas.

Iepriekšējo Saeimas vēlēšanu laikā bija kandidāte (līdere), kas uz jebkuru jautājumu, kā tiks risināta viena vai otra problēma, laipni atbildēja: ja ievēlēs viņu, tad tālāk "viss notiks kā upe plūst". Finālā šī partija nepārvarēja vēlētāju balsu barjeru. Tagad partiju līderi vairs tā nesaka, bet sola un piesola atrast valsts ienākumus pat jomās, kurās tas nav iespējams. Uz populistisku retoriku pārgājuši pat līderi, par kuriem nevarētu domāt, ka viņi nesaprot ekonomiskos procesus.

Par vēlēšanu tuvošanos un teātra sezonas netālo sākumu liecina publiski asaru plūdi, vīzdegunīgi izsaucieni un pašslavināšanas monologi, vienvārdsakot, iedarbīgi reklāmas pasākumi, kam katrā ziņā vajadzētu iespaidot svārstīgo vēlētāju un teātra izrāžu skatītāju. Tas, ka vēlēšanas daudzējādā ziņā ir līdzīgas teijāterim, zināms jau sen, bet tik mīlīgu kopā saplūšanu, nudien, nav vēl sanācis redzēt.

Ja pavēro mūsu politiķu, intelektuāļu un autoritatīvu baznīcas pārstāvju publiskos paziņojumus pēdējo gadu laikā, tad starp citiem visnotaļ pozitīviem aicinājumiem uz kaut ko labu, var pamanīt kādu neuzkrītošu tendenci. Un, proti, laiku pa laikam tribīnē kāpj kāds, kurš teic – mums jāievieš skolā tāda vai šitāda mācīšana.

NATO dalībvalsts – ASV – ir sadzirdējusi citu šīs organizācijas dalībvalsti – Latvijas Republiku. ASV vēstniecība laika periodā no 14.-17.septembrim Latvijā organizē „Ražotāju dienas“, kuru ietvaros Latvijas uzņēmējiem būs iespēja piedalīties ASV valdības iepirkumos operācijām Latvijā, Afganistānā, Eiropā u.c. (ASV vēstniecības paziņojums presei 20.08.2010).

Pirmdienas rītā rīdzinieki darbā un mājās ieradās nīgri, neizgulējušies un sarkanām acīm: daži pilsētas svētkos bija vērojuši diennakts basketbola maču, citi – 40 000 latu vērto Vanšu tilta aviošovu un svētku uguņošanu, vēl kāds divas dienas, nespējot sagaidīt, kamēr kļūs par nestrādājošu, nestaigājošu un neēdošu pensionāru, līdz spēku izsīkumam izbraukājies par brīvu sabiedriskajā transportā, bet lielākā daļa līdz agrai rīta stundai un nelabumam strīdējušies par to, kurš ir labāks – Senais vai Dūmaku alus. Beigu galā visi bija nonākuši pie secinājuma, ka vislabākais ir pilnīgi jebkāds alus, lai tikai tas vispār ir, un aizgājuši gulēt.

Lai gan līdz vēlēšanām atlicis tikai mazliet vairāk nekā mēnesis, šī nedēļa iet uz beigām apbrīnojami rāmi, bez satricinošiem politiskiem notikumiem. Rodas iespaids, ka partijas taupās pirms pēdējā izrāviena, kas acīmredzot sāksies tikai septembra otrajā pusē.

Ventspils brīvostas pārvalde aicina telekompāniju LNT arī priekšvēlēšanu laikā neaizmirst, ka Rīga nav Latvija un Rīgas nekādā veidā nevar pārstāvēt visas Latvijā darbojošās ostas. Ventspils brīvostas valdes vārdā es iebilstu pret politisko interešu diktēto Latvijas tautas jēdziena uzurpēšanu minētās televīzijas priekšvēlēšanu debatēs, kas realitātē tika izmantotas viena Latvijas reģiona – Rīgas – un tās ostas interešu skaļai popularizēšanai, pilnībā ignorējot faktu, ka rudenī plānotas visas valsts parlamenta vēlēšanas un ka bez Rīgas tranzītam ir milzīga nozīme visu Latvijas reģionu kontekstā – no valsts robežas Latgalē, caur Vidzemi un uz Kurzemi.

Kardināls Jānis Pujāts Aglonā teica tik labu runu, ka elle uzvārījās. Mēsli pārbijās un uzpeldēja. Daži teikumi, ko kardināls manā uztverē varēja paturēt pie sevis un kam, manuprāt, pietrūka vai nu ekumēniska takta, vai laicīgas pašcieņas, kļuva stimuls puvuma atklāsmei sabiedrībā. Līdz ar to, kādā veidā un kādā gara līmenī atklājās kardinālam uzbrūkošo pamatmasa, šo teikumu saturs kļuva sekundārs.

No 14. līdz 17. septembrim Latvijas Kara muzejā sadarbībā ar ASV vēstniecību Latvijā un Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru norisināsies pirmās Ražotāju dienas.

Varam uzskatīt, ka lielais priekšvēlēšanu laiks patiešām ir sācies – starta šāvienu demagoģiskai un netīrai priekšvēlēšanu propagandai devusi nekritiska dažādu apdrukātu papīru samešana vienā blāķī, nez kāpēc nosaucot to par grāmatu.

Lai tiek šie Mārtiņa Lutera vārdi Latvijas katoļu jaunajam arhibīskapam Zbigņevam Stankevičam par atklāsmi, ka Bībeles mācībai skolās tomēr nevajadzētu būt obligātai.

Latvijas politiķi norāda uz milzīgo plaisu, kas esot starp varu un sabiedrību. Un visi kā viens sola šo plaisu mazināt. Tiesa, sola sev ierastajā manierē. Proti, skandējot frāzes, ka pastāvot plaisa, tas esot slikti, plaisa jāsamazina, mēs darīsim visu, lai šo plaisu mazinātu, un tā tālāk, un tā joprojām. Tukšvārdībā Latvijas politiķus nepārspēt. Diemžēl ar darbiem viss iet pilnīgi pretējā virzienā. Lūk, piemērs.

Regulatora galvenā rūpe tagad – noteikt drošības naudas tarifus jaunajai aizturēšanas sezonai. Jo, raugi, jezga ap Latvenergo arvien vairāk vedina domāt, ka tās galvenie varoņi tiešām nav ne enerģētiķi, ne operatīvie darbinieki, bet politikas "enerģētiķi" (variācijas – politikas "mežsargi", politikas "dzelzceļnieki"...). Iespējams, rit vien to atļautības robežu meklēšana, kurās otro valsts uzņēmumu prihvatizācijas vilni varētu īstenot iespējami komfortabli un tikt no tā laukā vismaz tikpat nesodīti kā no pirmā. Stāsts nav ne par Latvenergo, ne par tā spici, bet par vēlmi izrīkoties ar Latvenergo. Jau ir jautri, bet var būt vēl jautrāk.

Valdības ļoti racionālas idejas samazināt vai vispār pārtraukt iemaksas pensiju 2. līmenī atkal uzjundīja kaislības informatīvajā telpā. Atskan balsis, ka tiekot sagrauta pensiju sistēma uz paaudžu paaudzēm, ka Latvija apēd nākotnes pensiju naudu.