Pirmdienas vakars. Latvijas televīzijas politisko diskusiju zvaigzne Jānis Domburs aizvada savu iknedēļas analītisko raidījumu Dombura studija. Pēdējo raidījumu pirms Saeimas vēlēšanām. Studijā nopietni politiķi. Viņu vidū arī Ministru prezidente Laimdota Straujuma. Tiek izvērtēts pēdējā laika redzamākais valdības darbs – Citadeles bankas pārdošana.
Kas valdību pārstāvošajām partijām varētu būt vēl izdevīgāk kā savu labo darbu apspriešana populāra TV raidījuma tiešraidē? Taču nedz Straujumas, nedz arī abu pārējo valdību veidojošo partiju pārstāvju – aizsardzības ministra Raimonda Vējoņa un VARAM ministra Romāna Naudiņa – sejās neredz lepnumu par paveikto. Gluži otrādi, viņi visi taisnojas. It kā būtu kaut ko nelāgu izdarījuši un tagad jācenšas šim nedarbam atrast vainu mīkstinošus apstākļus.
Šeit ļoti svarīgs ir tieši subjektīvais aspekts, jo taisnošanās liecina, ka paši darījuma veicēji saprot, ka neko tādu, ar ko varētu palepoties, nav izdarījuši. Ja cilvēks pats domā, ka ir izdarījis kaut ko labu, tad viņš uzvedas pavisam citādi. Viņš dedzīgi aizstāv savu taisnību, un viņa sejā jaušamas atzinības gaidas. Taču šajā gadījumā neizskatās, ka kāds gaidītu uzslavas par tautai labi darīto. Darījuma veicēji drīzāk atgādina kaimiņu dārzā pieķertus puišeļus ar saplūktiem āboliem kabatās. Bēdīgi slaveno Gruzijas braucienu pat negribas pieminēt. Pats regulāri par savu naudu braucu dažādos ceļojumos un par katru no tiem varu bez mazākās slēpšanās pastāstīt, kur esmu bijis, ko redzējis, ar ko bijis kopā, ar ko saticies. Zaķis, Vējonis, Dombrovskis un Siksnis neko vairāk kā nepārliecinošu taisnošanos no sevis izspiest nevar. Tātad tur nepārprotami ir kas slēpjams.
Šo diskusiju pieminēju ne tikai konkrētās Citadeles lietas sakarā, bet vairāk, lai ilustrētu šīs vēlēšanu kampaņas būtību. Teorētiski šis ir laiks, kad partijas vēlētājiem piedāvā savus valsts attīstības risinājumus un tauta nobalso par sev pieņemamāko piedāvājumu. Ko mēs redzam praktiski?
Ideju, kā attīstīt valsti, nav. Nav pat pārliecinošu, iedvesmojošu saukļu. Nav degsmes, un tas šo kampaņu raksturo visprecīzāk. Protams, par degsmi neuzskatīsim entuziasmu, ar kādu tiek mēģināts pamatot, kāpēc citi nedrīkst būt pie varas. Dubļu straumes gāžas aumaļām. Tiek izdotas kliedzošiem virsrakstiem rotātas antiavīzes, un televīzijās zibeņo «atmaskojumi». Šos netīrumu blāķus pat nav vērts ievērot. Diemžēl jārunā par totālu piedāvājuma trūkumu. Īpaši no valdošajiem.
Atcerēsimies iepriekšējo vēlēšanu kampaņu saukli – ļausim Dombrovskim strādāt. Dombrovskim tika ļauts strādāt ilgāk nekā jebkuram citam Latvijas premjeram. Normāli būtu Vienotības kampaņu veidot uz iepriekšējo sasniegumu bāzes un pārliecinoši sludināt – droši uz priekšu! Turpināsim Dombrovska iesākto! Nenovirzīsimies no ceļa, pa kuru jau piecus gadus konsekventi ejam. Nē pārmaiņām! Neļausim Latvijas nelabvēļiem sabojāt veiksmes stāstu! Vai kaut ko tamlīdzīgu dzirdam? Vai tiek uzsvērti kādi sasniegumi? Nē. Ir kusli bērnišķīgais – augam gudri. Viss, ko esam sadarījuši līdz šim, jānoraksta uz infantilismu. Ne par ko neatbildam, jo vēl nebijām pieauguši. Tagad augsim, mācīsimies un būsim gudri.
Agrāk bija aicinājumi uz godīgu politiku, tiesiskuma stiprināšanu un līdzīgām labskanīgām lietām. Tie, kas šos saukļus aizgūtnēm skandēja, tagad ir pie varas. Jau ilgstoši. Bet par godīgumu un tiesiskumu vairs nerunā, jo šodienas realitātē tas jau skanētu kā zaimi. Pavisam klusas palikušas dažādas delnas, tikpat kā nedzird kažokas un voikas. Steidzīgā, hermētiskās slepenības plēvē iesaiņotā un ar Gruzijas brauciena krāšņo firmas zīmi greznotā Citadeles bankas pārdošana precīzi raksturo šīs valdības un šī laika galveno iezīmi – bezidejiskumu. Vai tiešām gribam, lai šis bezidejiskums vēl četrus gadus turpinātos?
